«Ātruma Lauris» - parabobslejists pēc autoavārijas attīsta visas savas spējas

Dzirdot savu vārdu, uzvārdu un Latvijas vārdu ārvalstīs, Laurī Zutī vienmēr rodas iekšēja atbildība un lepnums. Arī uztraukums, kas vienmēr esot pirms starta līnijas. Un konkrētā līnija ir kamaniņu trasē, kur sporto un sacenšas ar pasaules spēcīgākajiem parabobslejistiem - tādiem pašiem sportiskiem puišiem kā viņš, kas cenšas uzvarēt un aizraut skatītājus, neraugoties uz to, ka nav pilnvērtīga kāda no maņām. 

Lauris Zutis ratiņkrēslā ir pēc auto avārijas, taču ne mirkli nav vēlējies atteikties no ātruma, no spējas darīt visu pašam (lasiet ar uzsvaru vārdam VISU) un pilnvērtīgi dzīvot.

Sportista dzīves pieeju var nosaukt svešvārdā salutoģenēze. Tā ir spēja atrast sevī tās iemaņas, kas iespējamas, un nevis ar nožēlu paziņot, ka dzīve ir slikta vai pat beigusies. Ātruma Laurim sākusies sportista karjera ar para-mono-bobu un šajā sezonā kļuvis par Latvijas čempionu.

Zāliens, skujeņi un Lauris

Latvijas Radio viesojās pie puiša lauku sētā Balgales pagastā. "Jaunbolu" sētā vērojama rosība. Privātie auto un oranžais skolēnu autobuss atgādājis pamatīgu komisiju, kas Talsu novadā vērtē sakoptākās sētas. Lauris, kas pagalma vidū ieripina ratiņkrēslā, kopā ar draudzeni un tēti steidz izrādīt apstādījumus. Gan mūžzaļo augu rindu, ar ko tik ļoti lepojas, gan pie mājas ieejas esošās ziedošās puķudobes, kas savā perfektumā atgādina ziedu katalogu fotogrāfijas. Interesenti uzdod izzinošus jautājumus un redzēto iemūžina.

Tērpies sportiskās drēbēs, Lauris aizripina līdz mājas stūrim, kur no augšas vērojams dīķi. Tajā sīc ūdens sūknis un dārzā rasinās zemeņu stādi. Runājam par augiem, zāles pļaušanu un sporta spēlēm, kas notiek reizi gadā - tad sētā sabrauc pat 80 cilvēku. Tie ir radi un draugi.

Lauris spēj runāt detalizēti par katru redzēto piemājas objektu, kam pievēršamies. Pieminu kurmjus, kas rosījušies dārzā, un Lauris stāsta, ka veiksmīgākais paņēmiens, kā ar tiem cīnīties - bieži pļaut zāli. Aizsāku runāt par dīķi, un arī te sportistam kas sakāms - ka pirms pāris gadiem nodoti ūdens paraugi un secināts, ka dīķa ūdens lietojams uzturā.

Viņa tiešais pienākums ir gādāt, lai mauriņš būtu vienmēr perfekts. To pagaidām dara uzņēmums, ar ko noslēdzis līgumu. „Uz maniem pleciem ir visa organizēšana. Lai viss būtu laikā nopļauts, sakopts un izravēts.

Bet ir doma šovasar pašiem iegādāties braucamo pļaujmašīnu, to pārbūvēt, lai es varu braukt. Tad pats varēšu pļaut zāli”, teic Lauris.

Zālienu kopj, lai bez grūtībām var pārvietoties ratiņkrēslā. Ar lielu ātrumu tas neizdodas, taču gana veikli. Blakus ir sargs - izaudzinātais un izskolotais suns Epona. Tumša, ar baltu krāgu suņu meitene visu laiku soļo līdzi.

Kokā ar simt kilometriem stundā

Neesot pareizi, ka cilvēki skatās pagātnē, tā uzskata Lauris, taču atgriežas 2009.gada notikumā. Tā bija avārija Jūrmalā. 

Sporta mašīna saslīdēja līkumā, ar ātrumu vairāk nekā 100 kilometri stundā bija frontāls sitiens ar jumtu pret koku.

Tā bija pirms sezonas gatavošanās autosporta sacensībām, ar ko savulaik tīkamā ātruma dēļ nodarbojies. Puisis lauza mugurkaulu. „Pirmsezonas gatavošanās. Izvilku ārā savu mašīnu. Ko vajadzēja pieregulēju, ko vajadzēja nomainīju un vienkārši testēju. Ne trasē. Nē! Netālu no boksa, kur stāvēja transportlīdzeklis. Ziema, 5.decembris, bet ārā mitra grants. Ātrums bija par lielu. Pat īsti nesapratu, kas notika, jo visam vajadzēja būt labi. Būtu vēl kāds blakus, varbūt viņam beigtos letāli.”  

Pēc ieskata sešu gadu vecā notikumā uzreiz piebilst, ka jādzīvo tālāk un pasmaida. Šādu dzīves pieeju sācis pielietot ātri vien pēc avārijas.

Jau slimnīcā izlēmis, ka neko nedarīt nedrīkst. Pieņēma, ka nevar pastaigāt, taču visu pārējo uztvēra pozitīvi.

Ļoti liels bijis draugu atbalsts. Tie mudināja, ka viss būs labi. „Un tā līdz šim arī ir iegrozījies, ka esmu sportists, man ir draudzene, ir māja. Es strādāju. Ir hobijs, šādos tādos klubos kā dīdžejs spēlēju. Plus hobija līmenī draugiem un radiem krāsoju mašīnas. Kādreiz, kad strādāju man bija tikai darbs, darba, darbs. Toreiz biju automehāniķis. Nevajag sēdēt vai gulēt gultā un teikt, cik dzīve ir s*****.. cik dzīve ir slikta,” piebilst bobslejists.

Ātrums ar parabobu

Lauris ir viens no trim Latvijas izlases parabobslejistiem. Brauc jau četras sezonas, un aizvadīts pirmais Pasaules kauss, kur ierindojies 5. vietā. Savukārt Latvijas sezonu noslēdzis ar uzvaru. Brauc ar monobobu, kas nozīmē, ka sporta līdzeklī ir viens un ir gan pilots, gan bremzētājs. Piedāvāts spēlēt ratiņbasketbolu, bet tas nešķitis saistoši. Tad zinot, ka ātrums ir vienmēr viņa sabiedrotais, piedāvāts šis sporta veids. Puisis vaicājis - kas ir parabobslejs? Par tādu nav zinājis. No viņa bija vajadzīga tikai piekrišana pamēģināt.

„Aizbraucu, pamēģināju, iepatikās, actiņas iemirdzējās. Paši uztaisījām divus bobus Latvijā. Sev un treniņiem. Piedalījos būvniecībā, krāsoju tos. Piedalījos konsultācijās arī par slidām, rāmjiem un citām tehniskām lietām. Tentus šuvām. Nu, ātrums ir tas, kas mani paņēma un aizrāva.”

Par ātrumu runā ļoti daudz. Salīdzina, kāds ātrums sasniedzams trasē ar parasto bobu un braucamrīku, ar ko startē paraolimpieši, kam startējot iztrūkst ieskrējiena, jo jau sēž piesprādzēti no paša sākuma.

Sākotnēji satraucies par iespējamām kritiena sekām, taču bažas bijušas nepamatotas. „Baidījos par kritienu. Kā būs, kad nokritīs. Tad es arī tā kā ar piesardzību... tā kā ne līdz garam braucu... Treneris saka - laid augstāk līniju! Un, kad Siguldā pirmo reizi nokritu, sāku eksperimentēt, laidu viņu brīvāk un radās rezultāts. Ja nepatīk, piespiedu kārtā nebūs nekā.”

Nevar nepamanīt īpašu Laura lepnumu, ka kopā ar ģimeni kopj lauku sētu, ka sakopts un tīrs ir ne tikai tad, kad vizītē ierodas viesi un daiļdārzu novērtētāji, bet arī ikdienā. Taču vēl uzkrītošāka ir viena cita nianse - vēlme būt līderim. Lauris cenšas izdarīt visu maksimāli labi. Arī to var saukt par dzīves mērķi. Un kā pats teic -

neatkarīgi no likteņa notikumiem mērķis ir nepieciešams jebkurā dzīves periodā.

Īpaši vēlme perfekti visu izdarīt vērojama sportā. „Es varu pateikt, ka varu visu pats izdarīt. Mūs neviens nesēdina bobā.

Mēs paši kāpjam iekšā, paši kāpjam laukā, pulējam un mainām slidas.

Labi, mēs nevaram to panest un izvilkt no auto, taču cenšamies visu paši darīt. Mēs pie tā esam pieraduši. Ratiņnieki grib visu darīt paši. Ja nu galīgi nevar, vēl trīs reizes padomās, vai tiešam prasīt palīdzību.”

Būt neatkarīgam un patstāvīgam

Detalizēti ar sadzīviskiem piemēriem Lauris raksturo situāciju, kā sev palīdz, lai nesauktu palīgus. Piemēram, ja nespēj paņemt krūzi no augstāka plaukta, mēģina to aizkabināt ar kādu rīku, vai arī uzrāpjas uz galda un tad sniedzas pēc priekšmeta.

Būt neatkarīgam un patstāvīgam. Tā vienmēr bijusi Laura vēlme pēc ietriekšanās kokā ar auto. Šo vēlmi arī īsteno. Un ar to lepojas gluži kā ar Latvijas vārda nešanu sporta pasaulē.

Parabobslejista Laura Zuša dzīves un rīcības piemērs rāda, ka viņš pēc negadījuma nežēlojas, bet gan maksimāli sevī attīstījis tās iemaņas un spējas, kuras ir iespējamas.

Atsveicinos no Laura. Viņš min, ka šovasar ir jāīsteno gada lielais saimniecības plāns - jānomaina mājai jumts. Visticamāk, tumšos toņos, kas veiksmīgi iederēsies lauku ainavā.  

 

​* Šis raksts ir tapis projekta "Salutoģenēze - nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanā sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti" ietvaros. Projektu īsteno biedrība "Latvijas Pilsoniskas sabiedrības atbalsta centrs". Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti