Leha Valensas dēlu LTV satiek laukumā pie Eiroparlamenta, kas nosaukts „Solidarnostj” vārdā par godu kustībai, kuru 1980.gadā Polijā Lehs Valensa sāka un kas iezvanīja sekmīgu pretošanos padomju varai, apvienojot 10 miljonus poļu.
Jaroslavam Valensam bija četri gadi, kas sākās „Solidarnostj: „Es biju pārāk jauns, lai atcerētos faktus, bet es atceros emocijas. Es atceros to milzīgo spēku, kas bija cilvēkos. Es atceros, kā viņi nāca uz mūsu dzīvokli, viņi bija laimīgi, smaidīgi, viņi svinēja. Es atceros, kā mani vecāki sarunājās un cik cerību pilni viņi bija, ka viss tagad mainīsies.”
Šīs kustības dēļ gan viņa tēvs nonāca cietumā. „Jā, bet tur ir paradokss. Komunisti aizveda manu tēvu, bet tad ļoti daudzi cilvēki – draugi, mana tēva kolēģi – nāca pie manas mātes. Mēs jau tad bijām ģimenē septiņi bērni, un manai mātei nebija viegli. Bet bija tik daudz cilvēki, kas vēlējās palīdzēt – bija lieliski redzēt, ka viņi ir gatavi veltīt savu laiku, lai būtu ar mums. Un tas pierādīja, ka nevar salauzt tik brīnišķīgas kustības garu,” saka Valensa.
Taujāts, vai uzvārds viņam kā politiķim ir apgrūtinājums vai arī palīdz, Valensa norāda uz pilnīgi atšķirīgu situācija no laika, kad politikā darbojies viņa tēvs: „Man vienmēr ir bijis slavens tēvs. Viņš ir liels varonis manā valstī un viņš man vienmēr teicis: „Esi tu pats.” Ir neiespējami salīdzināt mani un manu tēvu. Viņš strādāja pilnīgi citā vidē, viņš cīnījās par tiesībām brīvi izteikties, viņš cīnījās par tiesībām būt pašam. Man to nevajag darīt. Man jau ir tas, ko viņš ar savu cīņu panāca. Tāpēc mans darbs ir citādāks, mans darbs ir dažreiz garlaicīgāks, mans darbs prasa, lai es sēdētu daudzas stundas šeit Eiropas parlamentā – komiteju sanāksmēs un diskutētu par lietām šādā veidā. Mums nevajag iziet ielās, mums nevajag mest ar akmeņiem, mums nevajag vairs cīnīties par šim tiesībām.”
Politikas metodes šajos 25 gados ir ievērojami mainījušās Austrumeiropā, bet jaunā paaudze tam ir viegli piemērojusies. Eiropas parlamentā ik dienu uz darbu dodas vēl viena Atmodas laiku Austrumeiropas līdera atvase - Gabrielius Landsberģis, Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” vadītāja Vītauta Landsberģa mazdēls.
Atšķirība no Valensas dēla Gabrielius Eiroparlamentā cīnās gandrīz pret to pašu, ko viņa vectēvs pirms 25 gadiem - kā pretstāvēt propagandai un meliem, kas nāk no Austrumu puses. „Pirms gada, diviem gadiem vārds “propaganda” pat netika pieminēts Eiropas Savienības institūciju gaiteņos. Arī šobrīd mums parlamentā nav nevienas rezolūcijas vai ziņojums par propagandu, bet tas mainās. Protams, Krievija kā autoritāra valsts var rīkoties daudz ātrāk un zemiskos lēmumos tā var būt straujāka un efektīvāka. Bet mums ir jāpanāk 28 valstu vienošanās par kopēju politiku – protams, ka mums iet lēnāk. Mēs visi saskaramies ar melu sēriju, ko izplata oficiāli un pusoficiāli Kremļa kanāli. Mums tie ir jāatmasko, mums ir jāpastāsta mūsu cilvēkiem, kas ir meli un kas patiesība. Un mēs to varam izdarīt balstoties uz faktiem, jo mums ir caurspīdīga sistēma, mums ir demokrātiska sistēma, kas ir vislabākais veids kā izstāstīt patiesību,” saka Landsberģis.
Pēc intervijas Gabrielius Landsberģis atzīst – slavenais uzvārds tomēr mazliet sarežģī dzīvi, jo jāstrādā daudz vairāk, lai pierādītu, ka tu esi tu pats, ne tikai atmodas laiku varoņa atvase.