Svētki ar Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) tehnikas izmantošanu pārauga skaudrā traģēdijā. Autopacēlāja grozā cieši saspiesti viens pie otra daudzu metru augstumā VUGD darbinieku pavadībā tika pacelti pārsvarā bērni un daži pieaugušie. Cilvēku skaits un svars grozā četras reizes pārsniedza pieļaujamo. Dzīvību zaudēja deviņi bērni.
“No manas ģimenes viens zēns smagi cieta. Panika bija drausmīga, jo mēs te strādājām – es strādāju par sētnieci, mēs te tieši tīrījām un darījām. Tā neatbildība vispār... Tur jau bija pārpildīti tie grozi. Es savām acīm redzēju – cits karājās tajā grozā, jau izkritis ārā, bet karājās vēl. Tie, kas karājās – mans bērns – tie palika dzīvi, bet daudzi aizgāja bojā,” stāsta traģēdijas aculieciniece Biruta Kromane.
Talsu traģēdija bija arī nopietns pārbaudījums tā laika medicīnas sistēmai. Izdzirdot par nelaimi pa radio, uz Talsiem steidzās mediķi no daudzām Latvijas malām. Taču Talsu slimnīcā nebija vajadzīgā aprīkojuma, bet operāciju zāle bija remontā.
Tajā dienā uz darbu tika izsaukta arī reanimācijas nodaļas vadītāja Laima Gebauere. Lūk, viņas teiktais pirms 20 gadiem: “Droši vien, ka tas noklusīs presē un televīzijā, un es jau arī neticu, ka daudz kas mainīsies. Bet es personīgi neaizmirsīšu šo dienu nekad. Es domāju, ka mani kolēģi arī ne. Jo kaut ko tādu es nebiju nekad pieredzējusi, un tiks smagas ciešanas, kas skar tik daudzus bērnus vienlaicīgi, es to nekad neaizmirsīšu.”
Laima Gebauere visus 20 gadus ir turpinājusi strādāt par reanimatoloģi, pēdējos gadus - Ventspils slimnīcā. Noskatoties video ar pašas teikto pirms 20 gadiem, reanimatoloģe atzīst – mainījies tomēr ir daudz. Tieši profesionālajā ziņā mediķiem ir lielākas iespējas sniegt palīdzību, izstrādāti katastrofu plāni.
Traģēdijas dienu Laima atceras vissīkākajās detaļās. Katru cietušo, katru bērnu, ko neizdevās glābt, katru no viņu vecākiem, kuriem tas bija jāpaziņo. “Pirmais, kas uzjundī atmiņā – tieši tās emocionālās sajūtas, atmiņas pēc notikuma, un tiešām šajā ziņā nekas nav mainījies. Es šodienu gaidīju jau vairākas dienas. Es ļoti labi to dienu atceros, un tās emocijas, kad runāju par šo notikumu... skudriņas skrien pār ķermeni,” stāsta mediķe.
Laima joprojām Talsos sveicina katru, kurš šajā traģēdijā izdzīvoja un ārstējās pie viņas slimnīcā.
Dzīvības aplis, nāves ēna. Šāds piemineklis atrodas nelaimes vietā. Arī 20 gadus pēc traģēdijas tur deg sveces. Cilvēki atceras.
“Nezinu, kāds vadātājs tur stāvēja, nevarēja neko nobremzēt. Jo es atceros - no Ģibuļiem bija ugunsdzēsēju mašīna, kas arī vizināja mazos bērnus, un tur tas pats noticis. It kā kāds viņu dzītu – mašīna pārpildīta. Vēl varēja kaut kas notikt,” saka Edgars Šterns.
Par to, vai sabiedrība pēc šīs nelaimes mainījusi attieksmi pret savu drošību, viedokļi atšķiras. “Cilvēki ir pilnīgi neaprēķināmi reizēm ar izdarībām, kas notiek. Viņi riskē, un viņi nezina, ar ko viņi riskē,” saka aculieciniece Biruta Kromane.
“Arī šodien tai ziņā vienmēr riskēs. Bērni riskēs, jaunieši riskēs, vecāki riskēs. Nepamatoti,” secina Gebauere.
Pēc traģēdijās notika tiesvedības par morālo kaitējuma piedziņu. Joprojām tiesvedība turpinās vienā lietā, kas tika pieteikta 2015.gadā. Kompensācijās līdz šim izmaksāts vairāk nekā pusmiljons eiro. No Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā nodarbinātajiem notiesāti tika trīs. Visiem tika noteikts nosacīts sods ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem. Neviens no viņiem vairs dienestā nestrādā.
