Jāņa Pāvila II vizīte bija ļoti īpaša, jo viņš bija pirmais pāvests, kas apmeklēja Latviju, turklāt arī viena no pirmajām pasaules mēroga amatpersonām, kas pie mums viesojās pēc neatkarības atgūšanas.
Atmiņas par pāvesta sagaidīšanu
Kristīni, Pāvelu un Intaru Latvijas Radio satiek pie Aglonas bazilikas vārtiem. Uz pāvesta sagaidīšanas vietu jāiet pāri visam bazilikas laukumam, līdz nonāk pie neliela betonēta laukumiņa, kur savulaik ar helikopteru nolaidās Jānis Pāvils II.
Spīd spoža saule, Pāvels saka – te bieži nāk sildīties zalkši. To šajā apkārtnē ir ļoti daudz.
“Mēs atrodamies ārpus Aglonas bazilikas laukuma, pie kapsētas, kur 1993.gadā nolaidās, atlidoja pāvests Jānis Pāvils II. Tieši šeit, kur mēs stāvam, mēs arī sagaidījām – jaunieši, priesteri,” atceras Pāvels.
„Man bija desmit gadu. Maziem zēniem bija interesanti, kā tur viss notiek,” stāsta Intars, „sākumā nolaidās pieci lielie apsardzes helikopteri, un tad bija divi vienādi. Pirmais bija, kā mūsdienās saka, feiks, tas neīstais, bet pēdējais bija īstais – pāvesta helikopters.
Kā jau Jānis Pāvils II - izkāpjot viņš noskūpstīja Latgales zemi, un tad viņš nāca mums klāt un katram no mums uzlika roku un deva savu svētību.”
Kristīne aplūko bildi no pāvesta sagaidīšanas: „Pa labi no pāvesta esmu es ar maizes klaipu. Es biju tā, kas nāca pretī pirmā ar priesteriem un sagaidījām pāvestu." Kristīnei bildē ir 16 gadu, viņa ir tautastērpā, blondie mati sapīti bizē, galvā vainadziņš:
„Pēc pāvesta vizītes es izjutu, ka mēs bijām ļoti grandiozā pasākumā, un patiesībā visu dzīvi ar to dzīvojam. Šobrīd strādāju Krāslavā, un, kad kļuvu par Krāslavas virsprokurori, mērs citiem mani stādīja priekšā – re kur, tā ir virsprokurore, kas pašu pāvestu sagaidīja un saņēma viņa svētību,” stāsta Kristīne.
Savukārt Intaram bildē ir 10 gadu, viņš ir baltajā baznīcas apmetnītī, kājās kļošētas bikses un sportiskas kurpes: „Vienmēr dzīvē ir veicies, vienmēr sargeņģelis ir stāvējis klāt visādos brīžos. Tiešām ir no viņa palicis svētums kaut kāds, kas visu laiku iet līdzi.”
Pēc laulībām atklājas - abi bijuši vienā bildē
Kristīne zina stāstīt par diviem bildē redzamajiem cilvēkiem: „Pa kreisi trešā ir Renāte, un aizmugurē viņai ir Pāvels. Dzīvē gadījās tā, ka tagad viņi abi ir ģimene.”
Tikai pēc laulībām abi atklāja, ka viņi tur bija un turklāt viens otram cieši blakus. „Toreiz bija tādas sajūtas, ka tas ir kas vairāk nekā ikdiena, protams. Un mums tas nozīmēja svētību. Man sanāca tā, ka es divas reizes svētību saņēmu. Tajā drūzmā es kaut kā nejauši otrreiz tiku izstumts un saņēmu dubultsvētību no Jāņa Pāvila II, kurš tagad jau ir svētais,” stāsta Pāvels.
Tad ceļš ved uz Pāvela Aglonieša mājām, kur Latvijas Radio satiek Pāvela sieva Renāte un viņu četri bērni – Terēze, Patriks, vēl pavisam mazais Samuels un Dominiks. Pēc brīža troksnis piepeši aizdomīgi pieklust un visi ķipari kaut kur pazūd. Izrādās – tētis viņiem otrā istabā uzlicis skatīties multfilmas.
Ticība – neatņemama Kristīnes dzīves daļa
Pie kafijas un Kristīnes atvestā kliņģera pāvesta sveicēji stāsta, kā viņiem klājas tagad.
„Es esmu Krāslavas rajona virsprokurore jau vairāku gadu garumā. Man ir trīs meitas – Amanda vecākā, kas šogad iestājās Latvijas Universitātē Tiesību zinātnēs, vidējā meita Gabriela un pati jaunākā Rafaela. Es izvēlējos tos vārdus eņģeļiem par godu, izņemot Amandu, bet Amanda latīņu valodā arī nozīmē – mīlamā, mīlošā,” stāsta Kristīne.
Kristīnes vīrs bijis policists, tagad ir izdienas pensijā un astoto gadu strādā Zviedrijā. ''Diemžēl izdienas pensija nav tik liela, ja gribas vēl kādus kaut vai nelielus sapņus piepildīt,” saka Kristīne.
Ticība ir neatņemama Kristīnes dzīves daļa, atskaites punkts visās dzīves un darba lietās: „Es neuzskatu, ka ticība var patraucēt darbam. Bērnībā izlasīju vienu mazu brošūriņu, kurā mācīts bērniem, ka – ja tu kaut ko gribi darīt, tad tu pajautā, kā Kristus darītu tai brīdī. Un tad es kaut kā visu laiku pie tā pieturos. Rītā es pamostos, vēl acis ciet, bet es jau pārmetu krusta zīmi. Un man ir tik liels ceļa posms, ko braukt uz darbu, ka es no rītiem vienmēr skaitu Rožukroni. Man ir mašīnai pielāgots Rožukronītis.
Un vakarā mēs ar ģimeni visi sanākam un pirms gulēšanas arī noskaitām kopīgas lūgšanas, samīļojamies, atvainojamies viens otram, ja kaut ko sadarījuši esam. Tas jau nenozīmē, ka mēs rīt atkal nedarīsim to pašu, šad tad atkal kaut ko sadarām, bet tā doma, ka tu zini, ka vakarā visi varēsim sanākt kopā, tā ir laba.”
Pāvelam un Renātei – ģimenes vērtības un kristietība
Tikmēr Renāte aiziet pabarot mazo Samuelu un par sevi sāk stāstīt Pāvels: „Es strādāju tagad darbu, ko tikai pirms trim gadiem izdevās atrast, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā par autovadītāju. Es dzīvoju Aglonā tagad pēdējos 10 gadus, pirms tam dzīvoju septiņus gadus Liepājā, divus gadus Rīgā. Gandrīz 10 gadus biju prom no Aglonas. Šeit jūtos īsti savā vietā. Izveidojās ģimene, katrā ziņā dzīve ir piepildīta ar bērniem, visu, kas ar un ap viņiem. Es uzskatu, ka ģimenes vērtības ir numur viens un arī kristīgais aspekts ir numur viens. Tāda ir pārliecība, tāda ir ticība, ka caur to veidojas labi mūsu sabiedrības locekļi, cilvēki.”
Istabā goda vietā ir altāris. Tā centrā krusts un Marijas figūra. Zemāk divas dzeltenas sveces, Bībele un lūgšanu grāmatiņas.
„Arī mūsu sadzīvē mēs praktizējam lūgšanas, izdzīvojam šos kristīgos pamatus un uzskatām, kas tas ir mūsu veiksmes stāsts,” saka Pāvels.
“Kaut kā sanāca, ka mēs ar Pāvelu bijām ārzemēs pēc studijām, es atgriezos 2007.gadā, un iznāca, ka Pāvels arī šajā pašā gadā atgriezās,” stāsta Renāte, bijusi grāmatvede, bet tagad ir mamma uz pilnu slodzi.
„Pašreiz mana ikdiena ir mājās, bērni un tikai bērni. Ir brīži, kad ir grūti, ir brīži, kad ir prieks un gandarījums, kā jau mums visiem. Tā ir tāda arī cīņa. Mācos no bērniem, mācu bērnus, un sanāk arī augt pašai. Tā ir pārliecība, ka bērniem jāaug ģimenē, ka māti un tēvu neviens nevar aizvietot. Es saprotu, ka ir situācijas, kad ģimene nevar iztikt un īstenot šādu modeli, bet mums, paldies Dievam, ir šāda iespēja un mēs izvēlējāmies šo ceļu,” ar gandarījumu pauž Renāte.
Intars – atgriezies Aglonā
Intars Mežinieks savos 35 gados arī daudz paspējis. Strādājis Īrijā un Londonā, ir otro reizi precējies, tagad atgriezies - dzīvo Aglonā, strādā Preiļos.
„Es esmu viens no retajiem, kurš ir šīs vietas patriots. Esmu atgriezies šeit un pašlaik esmu Preiļu 1.pamatskolas mūzikas skolotājs, arī plašāk darbojos mūzikas jomā – esmu vairāku ansambļu vadītājs, piedalos vairākos ansambļos un koros.
Tad, kad beidzās darbs Īrijā, es devos uz Londonu, vēl tur nedaudz padzīvojos, bet vienā brīdī beidzās visi mani „akadēmiskie”. Es biju izvēles priekšā, vai doties atpakaļ turpināt mācības, vai arī palikt tur un strādāt. Es izvēlējos turpināt mācības, atgriezos, mācījos Daugavpils Universitātē, pabeidzu maģistrus. Bija iespēja palikt šeit, Preiļi nav tālu, 15 minūtes ar mašīnu, tāpēc es palieku šeit. Kā jau „Sprīdītī” saka – nav nekur tik labi kā mājās.
Šeit it īpaši, jo šeit ir skaista daba un viss pārējais. Es mīlu šo vietu, tāpēc mēģinu šeit noturēties,” saka Intars.
Viņš ar sievu dosies arī uz tikšanos ar pāvestu Francisku Aglonā, tāpat kā Pāvels, Renāte un Kristīne, kuri iesaistījušies arī vizītes organizatoriskajos darbos.
