Ivo stāsta par savu ģimeni un vecmāmiņu, kas ar roku pārrakstījusi romānus: „Mana vecmāmiņa un mans tēva brālis – Rasma Kaju un Olevs Kaju – abi bija izcili ārsti. Gan Olevs, gan Rasma ir devuši lielu ieguldījumu medicīnas jomā. Runājot par vecmāmiņu, viņa ir izdarījusi lielu darbu – pārrakstījusi ar roku romānus.”
Ivo Kaju stāsta, ka tās ir tipiskas padomju laika klades ar rūtiņām, kur cieši jo cieši, izmantojot katru lapas stūrīti, Rasma Kaju pārrakstījusi grāmatas. „Vairāki romāni ir pat vairākās kladēs, jo vienā nevarēja sarakstīt. Kad vecmāmiņa nomira, tad visa mantība un krājumi tika pārvesti uz Aizputi. Kā vecmāmiņa pārrakstīja, es neatceros,” stāsta Ivo Kaju.
Tie ir daiļliteratūras darbi, kas padomju laikā aizliegti, sākot ar latviešu autoru, piemēram, Ilzes Kalnāres, un beidzot ar ārzemju autoru sacerējumiem.
Kā tikai šī nama bēniņos nav:
- Ludviga Ganghofera romāns no 14. gadsimta “Klostera mednieks” T.Pormalieša tulkojumā, kas 1932.gadā iznāca apgādā “Grāmatu zieds”;
- Magdas Trottas “Baltais marmora jātnieks”;
- E. Pinkerta “Mans saulainais zēns”;
- Annijas Votes “Neparastās mātes”, ko Jāņa Riekstiņa tulkotu izdeva apgāds “Grāmatu draugs”;
- Hedvigas Kurts-Māleres “Austrālietis” un “Mīla bez laimes”;
- D. L. Šerara “Sultana verdzene (Saharas dēls)”, ko 1928.gadā laida klajā apgāds “Orients”, un daudzi citi.
Ir atrodami pat tādi romāni, kuru pārrakstīšanai bija nepieciešamas piecas, sešas biezās klades.
Kaju ģimenes biogrāfe Lāsma Gaitniece pauž savas emocijas par šīm gaismā celtajām kladēm: “Ieraugot šīs klades, mani pārsteidz centība. Tas, ar kādu rūpību, centību tas ir ticis darīts, pārrakstīts. Es varu tikai iztēloties, kā tas varēja būt. Mani arī šī doma ārkārtīgi sajūsmina - tolaik tās grāmatas bija tikpat kā nepieejamas, lieli retumi vai pat aizliegtas padomju varas gados, bet viņa gribēja tās saglabāt dēliem, mazdēliem. Ļoti skaista doma.”
Veram vaļā kladi – vācu rakstniece Hedviga Kurts-Mālere, romāns „Austrālietis”. “No šodienas skatu punkta raugoties, mēs teiktu, ka tā ir lubu literatūra,” saka Gaitniece.
Līdz 10. martam Liepājas pārstāvniecībā Rīgā skatāma neliela ekspresizstāde par Kaju ģimeni. Rasma Kaju bija ārste, ķirurģe un Liepājas Medicīnas skolas direktore. Savukārt viņas dēls Olevs Kaju arī bija ārsts, ķirurgs, kurš savu karjeru medicīnā sācis Liepājā, taču pēc ārstniecības studiju beigām strādājis P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikā.
„Izstāde veltīta Rasmas Kaju un Oleva Kaju piemiņai. Dažas klades var apskatīt, fotogrāfijas, redzami dokumenti, liecības, kurus interesanti apskatīt pēc ilga laika,” par redzamo izstādē stāsta kuratore un rakstniece Lāsma Gaitniece.
Ir doma izstādi atvest līdz Liepājai un daļu nodot Medicīnas muzejam. Ar ārstu Rasmas un Oleva Kaju biogrāfiju plašāk iespējams iepazīties Lāsmas Gaitnieces kultūrvēsturiskas ievirzes darbā “Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi”.
Ivo Kaju nolasa kādu Oleva vēstuli vecmāmiņai, kas aplūkojama izstādē:
Tikmēr neatbildēts paliek jautājums un drīzāk tie ir minējumi, kāpēc Ivo Kaju vecmāmiņa, pazīstamā ārste Rasma Kaju grāmatas ar roku pārrakstījusi kladēs, kas šobrīd glabājas Aizputē kādas mājas bēniņos.
