“Viņam 13, man 87. Mums kopā 100!” – tā savā dienasgrāmatā raksta kundze, kuras domas un rūpes nu jau vairākus gadus saistās ar mazmazdēla dzīvi. Gada sākumā viņa sazinājās ar Latvijas Radio “Ģimenes studiju” un aicināja piedalīties bāriņtiesas sēdē, kurā kārtējo reizi lems zēna likteni. Pašai vecvecmāmiņai gan procesā pārmet pāraprūpi un tādējādi kaitniecību radiniekam.
Sargājot bērna identitāti, gan vecvecmammas, gan bērna, gan iesaistīto audžuģimeņu un speciālistu vārdus neatklāsim.
Bērna piedzīvotais no 9 mēnešu vecuma
Deviņu mēnešu vecumā zēnu pametusi māte, tēvs iekritis atkarību jūgā un nav spējis par bērnu rūpēties. Zēnam vēl esot pirmsskolas vecumā, miruši gan vectētiņš, tad arī vecmāmiņa, ar kuriem zēns kopā dzīvoja. Par aizbildni kļuva viņa vecvecmāmiņa. Nekādu ne morālu, ne finansiālu palīdzību viņa nav saņēmusi. Arī no radu pulka neviens nav vēlējies zēnu audzināt. Vēlāk lūgusi bāriņtiesai zēnam sameklēt audžugimeni.
“Es aizgāju uz bāriņtiesu un paziņoju, ka man ir bērniņš un es lūdzu atrast audžuģimeni, jo man jau nebija garantijas par savu dzīvību. Pēc meitas nāves es biju tik lielā šokā, ka es jau arī jebkurā brīdī varēju aiziet no dzīves. Un bērniņš paliek nekur neiekārtots, nevienam nevajadzīgs. Vairāk neviens neinteresējas, ko es ar to bērnu daru, kā es ar viņu te iztieku un kas te notiek – ne mans dēls... Nu, vienīgais, mana meita, kura man ir daudz palīdzējusi,” Latvijas Radio stāsta vecvecmamma.
Bāriņtiesa lēma, ka pareizāk tomēr zēna audzināšanu uzticēt viņa tēvam, kaut arī tēvs tobrīd nestrādāja un nebija arī atbrīvojies no narkotiku atkarības. Zēns kopā ar savu tēti nodzīvoja astoņus mēnešus un tad nonāca krīzes centrā, kur sabija apmēram mēnesi un atgriezās pie vecvecmāmiņas.
Vēlāk bāriņtiesa uzticēja zēnu viņa bioloģiskajai mātei. Viņai ir citas attiecības un vēl viens bērniņš (arī māte nekur nestrādāja, cīnījās ar atkarībām, kuru dēļ vairākas reizes bija nonākusi policijas redzeslokā). Pie mātes zēns nodzīvoja mēnesi un tad 10 dienas atkal nodzīvoja ar savu omi (tā viņš sauc savu vecvecmāmiņu).
Bijuši vēl citi mēģinājumi zēnam satuvināties ar savu tuvāko cilvēku. Diemžēl nesekmīgi. No vecvecmāmiņas dienasgrāmatas:
”Zēns zvanīja mātei, lūdza samaksāt par internetu 1,49 . Nepiekrita un neko nejautāja, kā viņam iet. Mazmazdēls izstāstīja, ka šonedēļ vienreiz prasījies aizbraukt pie mātes. Pateikusi – tikai ne šodien, bet neuzlūdza uz citu dienu. Jautāju – kā tu iesi dzīvot pie savas mātes, ja viņa tevi pat ciemos neaicina. Puisis atbildēja: ”Iešu, jo negribu dzīvot bērnunamā”.
Zēnam tika atrasta audžuģimene – pēc diviem mēnešiem viņš kategoriski atteicās tajā atgriezties. Atkal divi mēneši krīzes centrā un pēc tam otrā iespēja vēl vienu audžumammu saukt par savu mammu. Pagāja seši mēneši – zēns tika aizvests uz slimnīcu, jo draudējis nogalināt audžumammu un viņas otro audžudēlu – nedēļu tur paārstēts un kopš augusta dzīvo krīzes centrā.
Vecvecmamma uzskata – bāriņtiesa nonākusi strupceļā, un bērna dvēsele pēc visa piedzīvotā sapluinīta. “Viņš bija pie manis piesūcies kā sūklis, bet viņu visi – bāriņtiesa, krīze, viņi visi viņu kā sūkli rāva nost. Tas sāpēja bērnam. Tas sāpēja man,” saka sieviete.
Bāriņtiesa vaino vecvecmammu
Pie tā, ka puisis nav varējis iedzīvoties ne savā bioloģiskajā ģimenē, ne audžuģimenēs, ir vainīga pati vecvecmamma, liecina Latvijas Radio rīcībā esošais Rīgas bāriņtiesas 2020. gada 15. janvāra lēmums.
Tajā minēts, ka vecvecmamma traucējusi gan Krīzes centra darbiniekus, norādot, kas jādara un kā jāveido attiecības ar bērnu, gan pedagogus skolā, jo vēlējusies kontrolēt mācības, bieži zvanījusi klases audzinātājam. Kā minēts lēmumā, kad krīzes centra darbinieki ierobežojuši zēna saskarsmi ar vecvecmammu, zēns sācis biežāk smaidīt, dalīties ar informāciju par sasniegumiem skolā. Agrāk viņš visu stāstījis tikai vecvecmammai, vēstīts bāriņtiesas materiālos.
Vecvecmamma arī pārspīlējusi zēna veselības problēmas. Speciālistu atzinums bāriņtiesas nolēmumā: „Objektīvi sieviete ir tādā savas dzīves posmā, kas liek raizēties par veselību un dzīves ilgumu. Tas bērnā rada nopietnus garastāvokļa traucējumus – nomāktību, bezcerību un citus.”
Arī audžumammas uzskata, ka iemesls, kāpēc zēns nav varējis iedzīvoties ne pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, ne audžuģimenēs, ir pastāvīgā vecvecmātes kontrole. Zēns visu laiku zvanījis savam tuvajam cilvēkam un konsultējies, kā rīkoties tajā vai citā situācijā un vecvecmammas padoms viņam vienmēr bijis ļoti svarīgs.
„Viņš burtiski bija tīri to adaptācijas periodu iesācis dzīvot, un vecāmāte sāka iejaukties – pa kluso sazināties ar viņu. Teikt, ko viņam darīt, ko viņam nedarīt. Beigu beigās viņa lika viņam no skolas zvanīt policijai, lai ved uz krīzes centru. Vārds vārdā pastāstīja, ko viņam teikt. Es to visu nezināju. Man vienkārši atnāca bērna telefonrēķins par 54 eiro. Un tad es sāku skatīties izdrukā, ka visu to laiku, ko viņš pie manis dzīvoja, viņš bija nepārtraukti kontrolēts. Nu, viņa visu laiku zvanīja viņam,” Latvijas Radio saka viena no audžumammām.
Audžumamma vecvecmammai pārmet zēna pāraprūpi: „Viņa pat zeķes viņam velk! Man žēl tā bērna! Jo viņš nesaprot, kā vajag būt! Nu, vai vajag vilkt pašam zeķes vai nevajag?”
Tādējādi zēna aprūpētāji ieteikuši bāriņtiesai ierobežot vecvecmammas iespējas kontrolēt pusaudža mācību procesu un veselības aprūpi. Tam sekojis Rīgas bāriņtiesas lēmums – ļaut abu saskarsmi tikai divas reizes mēnesī trešās personas klātbūtnē. Tas attiecas arī uz iespēju abiem sarunāties pa telefonu.
Pieredze audžuģimenēs
Tomēr neizdevušās attiecības zēnam izrādījās arī ar audžuģimenēm, kuras varēja kļūt par viņa īstajām mājām. No pirmās audžumammas viņš aizgājis pēc diviem mēnešiem un kategoriski atteicies tajā atgriezties. Otrajā nodzīvojis sešus mēnešus, un audžumamma pati atteikusies zēnu aprūpēt un audzināt.
Analizējot, kāpēc tas noticis, pirmā audžumamma Latvijas Radio uzsver jau minēto argumentu – vecvecmammas nemitīgu kontrolēšanu un iejaukšanos puiša audzināšanā.
„Viņa vēlas, lai zēns dzīvo ģimenē, tai pašā laikā viņa 24/7 kontrolē šo bērnu. Viņa kontrolē visas iestādes, kas pārauga šo bērnu. Viņa ļoti ietekmē viņu. Ārkārtīgi. Un es uzskatu, negatīvi ietekmē šo bērnu. Un tai pašā laikā viņa pati neņem viņu pie sevis,” sacīja audžumamma.
Savukārt vecvecmamma kā argumentu neveiksmēm audžuģimenēs Latvijas Radio min zēna vardarbīgo aizvešanu uz ģimeni, zēnu ar to iepriekš neiepazīstinot. Tolaik zēns dzīvoja pie omes.
„Man piezvana no bāriņtiesas un paziņo, ka bērnam atrasta audžuģimene. Viņi lūdza ātri sagatavot nepieciešamās mantas, jo vedīs tūlīt audžuģimenē uz palikšanu. Pēc pārējām mantām solīja atbraukt vēlāk. Bērns sēdēja virtuvē pie pusdienu šķīvja. Es pajautāju, vai audžuģimenei ir arī savi bērni. Bērns izdzirdis, ka ģimenē ir divi mazi bērni – viens divgadīgs, otrs divus mēnešus vecs, skaļi raudādams atteicās braukt uz tādu ģimeni. Jo viņam ļoti nepatika bērna raudāšana. To viņš bija piedzīvojis, būdams krīzes centrā. Tur viņa istabā guldināja mazu bērniņu, kas visu laiku raudāja. Tad bāriņtiesas pārstāvji paziņoja, ka vedīs viņu uz krīzes centru. Bet uz krīzes centru taču arī viņam bija bailes braukt! Viņš atteicās. Tad piesolīja izsaukt policiju…, manam prātam tas bija neaptverams – bērns kliedz, bāriņtiesas pārstāve tikai dod komandas un to bērnu steidzina. Es nezinu bāriņtiesas likumus. Es taču nedrīkstēju iejaukties. Pateicu – lūdzu, bērniņ, tev ir jābrauc! Es izeju koridorī, bērns apķeras man ap kaklu. Es paņemu viņa rociņas no sevis un pasaku – tev ir jābrauc…,” notikušo atminas vecvecmamma.
Zēns nav bijis mierā ar kārtību, kāda valdījusi audžuģimenē. Par to viņš stāstījis ilgajās telefonsarunās, un kundze tās pārstāsta – šajā ģimenē bijis pašam jāgatavo ēst, jāmazgā savas drēbes, par neizdarītiem darbiem sekojis sods. Piemēram, telefona atņemšana, kas pusaudzim bijis sāpīgs trieciens, jo iespēja tur spēlēt spēlītes un nedomāt par apkārt notiekošo viņam, iespējams, bijis izdzīvošanas jautājums.Otras audžumammas arguments, atsakoties no bērna, – zēns bijis agresīvs un draudējis nakts laikā nogalināt gan viņu, gan otru audžubērnu – viņa vienaudzi, kas dzīvojis ģimenē. Tas minēts arī slimnīcas 2020. gada 11. jūnija ekspertīzē, kad zēnu ievietoja slimnīcā pēc audžumammas lūguma.
Pārējie aprūpētāji, arī krīzes centra darbinieki gan šādas agresijas izpausmes zēnā neesot novērojuši un zēna uzvedību skaidro kā nespēju citādi paust savas negatīvās emocijas, kuras šo notikumu rezultātā slāņojas cita virs citas.
„Es saskatu, ka puika ir ļoti traumēts tā visa dēļ – mētāšana šurpu turpu. Tas nav bērna interesēs. Tāpēc bija tie izteicieni, ko viņš tur teica. Viņš citādāk nevar paust savas jūtas, kas viņam ir uz sirds. Ja sirds ir pilna, viņš, protams, kaut kādas emocijas izlādē. Bet viņš droši vien arī saskatīja, ka var paļauties uz tuviem cilvēkiem, jo es redzēju, ka viņš ļoti piesaistās tai audžumammai un viņam tiešām bija ļoti grūti šķirties no viņas. Nu diemžēl es nevaru šo audžumammu attaisnot,” Latvijas Radio saka krīzes centra darbiniece.
Kā atrod audžuģimenes?
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs Latvijas Radio skaidro, ka audžuģimene bērnam tiek piemeklēta ļoti rūpīgi – tiek apkopota visa iespējamā informācija gan par audžuģimeni, gan bērnu. Pat it kā tik nenozīmīgi fakti – cik bērns izvēlīgs ēšanā un kas viņam vislabāk garšo. Tāpēc iespējamība kļūdīties ir maza, taču, kā stāsta Krasnogolovs: ”Mēs varam uzrakstīt maksimāli, cik mēs varam, bet tas nenozīmē, ka tas, kas šeit ir rakstīts, apliecināsies, vai tieši otrādi – noliegsies situācijā, kad bērns ienāks ģimenē un padzīvos tur vienu, divas, trīs vai četras dienas. Tas tāpat kā jūs nāktu dzīvot pie manis – agri vai vēlu ko es par jums padomāšu un ko jūs par mani, bet cīši lobs cilvēks”. Viņaprāt, labāka situācija ir, ja atsakās audžuģimene vai bērns pats atsakās, nekā ja tas noved līdz vardarbībai.
Šim apgalvojumam piekrīt arī Latvijas Profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne. Līdzīga pieredze esot arī kolēģiem Zviedrijā. Arī tur nereti bērnam audžuģimeni meklē vairākas reizes. Jo tiešām svarīgi atrast īsto. Bet Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Krasnogolova apgalvojumu par rūpīgo bērna un audžuģimenes izpēti un ”saskaņošanu” gan Martukāne apgāž – pieredze liek secināt pretējo – nereti bāriņtiesas darbinieki zvana un lūdz bērnu ģimenē paņemt uzreiz. Tad nekāda savstarpēja iepazīšanās vispār nenotiek.
Arī Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas juridiskā padomniece Laila Henzele Latvijas Radio norāda uz šo problēmu. Viņa uzskata, ka gadījumos, kad rodas vajadzība bērnam piedāvāt dzīvot viņa augšanai un attīstībai labvēlīgākā vidē, tas būtu jādara pakāpeniski – piemēram, vispirms ģimenei kļūstot par viesģimeni un tikai tad audžuģimeni vai kādu citu ģimeniskās aprūpes veicēju – aizbildni vai adoptētāju. Būtu jāveicina arī bērna aprūpētāju vēlme sadarboties ar bērna tuvākajiem cilvēkiem. Pat ja viņi nepatīk vai traucē, kā šajā stāstā. Bet to gan audžuģimenes dara nelabprāt, piebilst Laila Henzele.
Kāds būs zēna turpmākais liktenis? Vecvecmammai zvana radinieki, kuriem lūgts zēnu uzņemt pie sevis. Starp uzrunātajiem arī viens, kas sirgst ar šizofrēniju, un arī radinieki, kuri pašreiz dzīvo ārzemēs. Neoficiālā vecvecmāmiņas rīcībā esošā informācija liecina, ka tiek izskatīts arī variants ievietot puisi bērnunamā. Šāds risinājums nav pieņemams nevienam no Latvijas Radio uzrunātajiem ekspertiem.
’’Bērnam ir tāds sistēmas kropļojums, un es nekādā veidā nevaru piekrist ne kā cilvēks, ne kā profesionālis, ka bērniem būtu jābūt bērnunamos. Šādā situācijā bērniem ir jāaug ģimenē, ģimeniskā vidē,” Latvijas Radio saka sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Andrija Likova.
Bāriņtiesas vara saskarsmē ar emocionāli tuviem cilvēkiem
Tā kā šajā stāstā ierobežotas teju vienīgās tuvinieces tiesības kontaktēties ar bērnu, Latvijas Radio interesējās, kādos gadījumos vispār bāriņtiesai ir vara ierobežot bērna saskarsmi ar emocionāli tuviem cilvēkiem.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs skaidroja, ka saskarsmi (arī telefonisku) var ierobežot, ja tas var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību. Arī aprūpes veicēju, piemēram, audžumammu vai viņa esošos bērnus. Kā pusaudzi apdraudošas situācijas Krasnogolovs raksturo:
- ja kāds no vecākiem cenšas bērnu izzagt, sekot bērnam. Piemēram, gaidīt pie skolas, krīzes centra;
- ja nepārtraukti zvana, noskaņojot bērnu pret citiem ģimenes locekļiem vai pret personu, kura bērnu aprūpē;
- ja pērk bērna labvēlību, kaut ko pieprasot no bērna.
Tomēr jautājums šajā konkrētajā gadījumā paliek: kas ir bērna labākajās interesēs – būt saskarsmē ar cilvēku, kas patiesi mīl bērnu, vai to liegt cerībā, ka viņš tikpat stipri iemīlēs audžumammu vai krīzes centra sociālo darbinieci? Konkrēto gadījumu gan Rīgas bāriņtiesas vadītājs atsakās komentēt.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs pārliecināts – lēmums noteikti pieņemts, pārdomāti un pamatoti arī šajā gadījumā. „Nu nav tā, ka bāriņtiesai vienkārši iegribējās un izdarīja. Noteikti ir arī lēmums, kurā ir motivācijas daļa, kurā ir rakstīts, kāpēc mēs uzskatījām, ka tieši šim bērnam būtu svarīgi ierobežot saskarsmi, kā jūs teicāt. Un, protams, tie visi ir pierādāmie lielumi. Nevar būt – es gribu vai negribu. Visi ir pierādāmie apstākļi,” viņš sacīja.
Skats no malas
"Es patiešām domāju, ka mēs varam izdarīt ļoti daudz ļauna viens otram, labu gribot,'' Latvijas Radio saka teologs, mācītājs, apzinātības skolotājs Indulis Paičs. Viņš uzskata, ka “pāraprūpe, piemēram, varētu tiešām nozīmēt to, ka kāds cilvēks, rūpēdamies faktiski savā ziņā kontrolē lietu un tai pašā laikā neuzņemas tik lielu atbildību, kā īstenībā pats uz to pretendē. Un rezultāts ir tāds, ka citam ir ikdienā ar to bērnu jātiek galā. Un tajā pašā laikā ir kāds, kuram nemitīgi ir viedoklis par to, kā tam ir jānotiek. Mēs to zinām arī daudz maigākos gadījumos, ka tas rada ļoti nopietnus konfliktus un arī deformāciju pašā bērnā, jo viņam ir iespēja šīs autoritātes konfrontēt, tiklīdz viņam kaut ko negribas vai tiklīdz viņam kaut kas nepatīk”.
"Es pieņemu, ka neviens tā īsti no iesaistītajiem nevarēs pateikt, ka es gribu ļaunu šajā situācijā. Vienam nav tas, vienam nav šis, viens netiek ar savu dzīvi galā, otrs arī netiek, viens ir par jaunu, otrs – par vecu. Atvainojos par mazliet ironisku pieeju. Traģiskais tajā visā ir tas, ka nav neviena centrāla kaut kāda mugurkaula, kas to visu saturētu kopā. Un, tiklīdz tas tā nav, tā, lūk, ir problēma gan ar to patieso mīlestību tādā ziņā, ka tiešām kādam es rūpu līdz galam, nevis kamēr es esmu izdevīgs, kamēr esmu jauks un mīļš, un labs, un vēl kaut kāds. Bet arī tajā brīdī, kad es domāju savādāk, arī tajā brīdī, kad es esmu patstāvīgs. Īsti līdz galam es nevienam neesmu vajadzīgs," turpina Indulis Paičs.
Arī sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Andrija Likova Latvijas Radio norāda, ka tas, kas noticis ar šo bērnu, nav bijis bērna interesēs, un jārisina esot situācija arī ar vecvecmāmiņu.
"Tas, kas ir noticis ar bērnu, ir pieaugušo atbildība, un pieaugušajiem tas arī ir jārisina, un bērnunams nav risinājums bērnam, tas nav bērna interesēs. Bērniem ir jāatrod ģimeniska vide, ģimene, un, iespējams, ka šajās attiecībās arī ar vecvecmāmiņu ir iespējams atrast kādus risinājumus, piesaistot vai nu ģimenes asistentu, vai kādu ģimeni, kurai ir gan viesģimenes, gan audžuģimenes statuss, kuri var pāreju veidot uz attiecībām daudz līganāk un atbalstošāk, ņemot vērā šo šī bērna traumatisko pieredzi," analizē Andrija Likova.
