Globālais latvietis. 21. gadsimts

Tēvzemes mīlestību apliecināt ar darbiem. Tiekamies ar mācītāju Māri Ķirsonu

Globālais latvietis. 21. gadsimts

"Pārcēlāji". Trīs dzīvesstāsti ļauj izdzīvot vēsturiskos notikumus

Vēlme atgriezties Latvijā: pandēmijas iespaids uz reemigrācijas kustību

Atkal mājās pēc ilgiem gadiem Brazīlijā un Lielbritānijā – divi reemigrantu veiksmes stāsti

Kristīne Apine pēc vienpadsmit Brazīlijā nodzīvotiem gadiem atgriezās Latvijā kopā ar savu dēlu, savukārt Ieviņas Reinsones ģimene pēc teju divpadsmit gadiem Lielbritānijā pērn oktobrī atgriezās Talsos. Tie ir divi reemigrācijas veiksmes stāsti, kuru pamatā bijusi laicīga gatavošanās, Kristīne un Ieviņa atzina  Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21.gadsimts”.

Jauna dzīve Brazīlijā vai Latvijā

Kristīnei, kura studēja Brazīlijā, ideja pārcelties uz Latviju brieda ilgāku laiku – lēmumu viņa pieņēma pusotru gadu pirms reālās pārcelšanās, savas  dzīves pagrieziena brīdī: “Es tajā laikā šķīros un pabeidzu universitāti, līdz ar to man bija jāizdara izvēle – vai nu es sāku jaunu dzīvi Brazīlijā, vai jaunu dzīvi šeit, Latvijā. Tas bija īstais brīdis nozīmīga lēmuma pieņemšanai. Manam dēlam tobrīd bija gandrīz seši gadi, un viņš varētu skolas gaitas uzsākt Latvijā.”

Kristīnes lēmums bijis no sērijas “vai nu tagad, vai arī kaut kad – nezin kad”. Kad lēmums bija pieņemts, Kristīne sāka rīkoties un veica virkni priekšdarbu, lai atbraucot nebūtu lieku pārsteigumu.

“Vispirms es ievācu informāciju dažādos forumos, klausījos arī raidījumu “Globālais latvietis. 21. gadsimts”, lai saprastu, kā tas notiek, ko cilvēki runā par atgriešanos un kāda ir pieredze,” stāstīja Kristīne.

No raidījuma viņa uzzināja par reemigrācijas koordinatoriem, par kuru eksistenci līdz tam viņa nenojauta: “Sazinājos ar Rīgas reģiona pārstāvi, jo zināju, ka pārcelšos uz Salaspili, kur dzīvo mani vecāki. Tad es sapratu, ka man svarīgākais ir mana bērna skola un manas izglītības atzīšana. Man ir arhitekta izglītība, un tā ir profesija, kuru vajag atzīt akadēmiski, ja vēlos studēt, un nepieciešama arī profesijas atzīšana.”

Kristīne iesāka profesijas atzīšanas procesu, kuru nepabeidza un pārtrauca, jo saprata, ka tas būs sarežģīti un ilgi: “Turklāt biju nolēmusi, ka negribu strādāt kā arhitekte, bet [vēlos] turpināt studijas pilsētplānošanā. Šobrīd esmu iestājusies maģistros telpiskās attīstības  plānošanā. Tam man vajadzēja akadēmiskās izglītības atzīšanu, un to paveikt bija daudz vienkāršāk par profesijas atzīšanu.”

Ar bērna skolas lietām viss ritējis gludi un raiti – Kristīne aptuveni gadu, pusotru pirms pārcelšanās sazinājās ar pašvaldību, paralēli attālināti pierakstīja dēlu bērnudārza rindā, lai viņš varētu pēdējos mēnešus aizvadīt pirmsskolas izglītības iestādē.

Kristīne gadu iepriekš sazinājās arī ar skolu un noskaidroja, kādi vēl priekšdarbi jāpaveic. Iespējams, tieši tāpēc gan Kristīne pati, gan arī reemigrācijas reģionālie koordinatori šo atgriešanās stāstu sauc par veiksmīgu, neraugoties uz to, ka tas notika jau Covid-19 pandēmijas ēnā.

Dēls iedzīvojas grūtāk

Kristīne atcerējās, ka vienbrīd bijušas bažas par to, vai vispār varēs atbraukt uz Latviju. Bet viss notika gludi un Kristīne ir Latvijā. Šobrīd viņa studē, ir atradusi darbu, ko savieno ar studijām, un saka, ka ir priecīga par lēmumu atgriezties, jūtas šeit pieņemta un saprasta. Grūtāk gan esot viņas septiņgadīgajam dēlam, kurš atbraucis uz jaunu vidi, mācās pirmajā klasē. Pirmkārt, viņam jāsadzīvo ar pašu pārcelšanos, bet iedzīvošanās šeit ir apgrūtināta – skola te ir, te nav, latviešu valodas prasmes arī pieklibo. Puika, vēl maziņš esot, daudz runājis latviešu valodā, bet augot to darījis arvien mazāk. Tiesa, daudz valodas uzlabošanā palīdzēts bērnudārzā, taču vislielākais uzrāviens noticis skolā.

Stāstot par lielākajiem dēla iedzīvošanās grūtību iemesliem, Kristīne uzsvēra kultūras atšķirības: “Viņš ir pieradis pie brazīļu kultūras, kur cilvēki ir atvērti, draudzīgi. Mēs, latvieši, esam noslēgtāki, bet viņš lēnām sāk to atkost. Viss būs labi. Sākotnēji viņš piedzīvoja kultūršoku – tādi sīkumi, bet ļoti nozīmīgi.

Brazīlijā bērnudārzā audzinātājas tos bērnus apķer, samīļo, mums vairāk tā pieeja ir profesionālāka.”

Kristīne dara visu, lai dēls justos labi Latvijā, bet nav arī sarautas saiknes ar Brazīliju – tur viņš vada vasaras brīvlaikus un, ja vēlēsies paaugoties mācības turpināt Brazīlijā, viņš noteikti to varēs darīt, atzina Kristīne.

Kultūršoks Talsos

Ieviņa Reinsone ar ģimeni 12 gadus nodzīvojusi Lielbritānijā, kur strādājusi par medmāsu paliatīvās aprūpes pansionātā. Arī viņas ģimene, līdzīgi kā Kristīne, reemigrācijai gatavojusies ilgi, nopietni un rūpīgi.  Vispirms bija svarīgi parūpēties par bērnu – kad meitai bērnudārzs bija atrasts un vieta tajā bija skaidri zināma, pie darba meklējumiem ķērās vecāki.

“Nebija tādu lielu grūtību iekārtoties darbā. Laikam tāpēc, ka gatavojāmies abi ar vīru jau gadu pirms atgriešanās. Vairāk nekā gadu pirms tam es biju sakārtojusi visus ar medmāsas darbu saistītos jautājumus, lai būtu medmāsu reģistrā šeit Latvijā. Tas bija vēl pirms breksita, un man to tiešām bija izdarīt ļoti vienkārši un ātri,” atzina Ieviņa.

Vēl viena veiksme, pēc Ieviņas domām, ir tā, ka viņi plānoja atgriezties dzimtajā pilsētā.

Vēl pirms pārcelšanās Ieviņa atbraukusi un satikusies ar visiem pazīstamajiem – tieši viņi bijuši lielākie palīgi un atbalstītāji vajadzīgo jautājumu risināšanā. Vienubrīd Ieviņai  bijuši pat trīs darba piedāvājumi.

Runājot par meitas iedzīvošanos, Ieviņa ir patīkami pārsteigta: “Viņai ir seši gadi, un Anglijā viņa jau gāja skolā pirmajā klasē, bet šeit vēl ir bērnudārzā pēdējo gadu. Bija nepieciešamas divas nedēļas, lai iejustos un pierastu pie režīma, bērniem, Latvijas izglītības sistēmas.  Valodas problēmu nebija, jo mēs mājās sarunājāmies latviski. Šobrīd meita ir laimīga, priecīga un nemaz nedomā par braukšanu atpakaļ. Kad uzprasām, kur bija labāk, viņai atbilde ir simtprocentīgi skaidra – Latvijā ir labāk.”

Ieviņa domā, ka viņu atgriešanās veiksmes atslēga ir tajā, ka ilgi un rūpīgi gatavojušies un viņiem bija pašu dzīvoklis Talsos, kur atgriezties. Viņa gan nenoliedza, ka pašā sākumā nācies piedzīvot savdabīgu kultūršoku – cita attieksme, citādākas attiecības starp cilvēkiem. Šai brīdī Ieviņai palīgā nākusi draudzene, kura pati Latvijā bija atgriezusies vēl pirms gada. Draudzene mierinājusi, ka viss būs labi, tas ir tikai pierašanas jautājums. Ieviņa uzsvēra, ka ieiet sliedēs viņai palīdzējis laiks un draudzenes atbalsts.

Gatavošanās tālumā un reālā Latvija

Reemigrācijas koordinatores vērtēja Ieviņas un Kristīnes pieredzi kā veiksmīgus atgriešanās stāstus, norādot, ka gadījums no gadījuma atšķiras, bet allaž veiksme vairāk noslieksies to pusē, kuri rūpīgi plānos savu atgriešanos.

Atbalsts vajadzīgs vienmēr, tāpēc Latgalē pirms diviem gadiem izveidots atgriešanās vēstnešu tīkls, stāstīja Latgales reģiona plānošanas koordinatore Astrīda Lesčinska: “Tie ir kā mentori;  cilvēki, kuri atgriezušies, lielākoties uzņēmēji, ir arī ģimenes ar bērniem. Viņi ir gatavi dalīties ar savu pieredzi gan kā uzņēmēji, gan kā cilvēki, gan kā vecāki par to, kā viņi gatavojušies atgriezties.

Kad cilvēks plāno, bet baidās atgriezties Līvānos vai Preiļos, es saku, redz, kur kontakti, piezvani un parunājies. Tā cilvēki pamazām sāk iztaustīties. Bet bērna integrēšanās ir ļoti svarīga un tas ir atkarīgs no vecuma posma.”

Rīgas plānošanas reģiona koordinatore Daina Šulca atzina, ka, lai cik rūpīgi būsiet gatavojušies atgriezties vēl mītnes zemē esot, tomēr īstā dzīve būs te, Latvijā.

“Ir jāatceras viena lieta, ka jūs atgriezīsieties Latvijā un saskarsieties ar jaunu izaicinājumu – reālo Latviju, reālo Latvijas sabiedrību, kuru jūs nevarat sakārtot savā mītnes zemē. Mēs, reemigrācijas koordinatori, esam tie cilvēki, kuriem pēc atgriešanās daudz zvana un jautā. Mēs palīdzam, cik vien ir mūsu spēkos,” stāstāja Šulca.

Atgriežoties reemigranti sastopas ar to, ka Latvijas sabiedrība viņu uzņemšanai nav gatava, atzina Šulca: “Bet patiesībā reemigranti ir pilni ar idejām un pozitīvām domām. Es vienmēr esmu teikusi, ka reemigranti ir liela mūsu sabiedrības pērle – viņi redzējuši, piedzīvojuši, pieredzējuši tik daudz, ka mums jāpalīdz viņus integrēt mūsu sabiedrībā.”

Kristīne kā reemigrante gan uzsvēra, ka ļoti daudz atkarīgs no tā, kāds tu pats esi, un atgriežoties svarīgi saprast, ka vajag dot laiku iejusties. Tad ar  laiku viss sakārtosies, viņa sprieda.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt