1971. gadā Eduards Putnaērglis bija divdesmitgadnieks. Atšķirībā no citām ģimenēm, Eduardam māte stāstīja par padomju varas patieso seju. Viņš bija matrozis. Garlaicīgos brīžos citēja PSKP vēsturi, pievienojot zobgalīgus komentārus. Klusībā posās bēgt uz ārzemēm. Taču – manīgākie kuģa biedri nodeva.
„Tad mani arestēja un pratināšanai jau gāja kāds otrais mēnesis. Un tad es jutu, ka mans izmeklētājs – sevišķi svarīgo lietu vecākais izmeklētājs majors Bravatskis – sāka pastiprināti interesēties, kādas man ir galvas traumas bijušas,” atceras Eduards Putnaērglis.
Mēnesi Eduardu novēroja slimnīcā. Sākumā novērtēja kā veselu un brīdināja par sēdēšanu aiz restēm, bet vēlāk – tomēr atzina par nepieskaitāmu, pamatojoties uz kādu liecību, ka Eduards esot apgalvojis, ka prot appeldēt braucošu kuģi.
„Man tas uzsita smaidiņu pat tajā vietā. Un tā daktere man jautā – par ko jūs smejaties. Es saku – es vienkārši nesaprotu, kā es varēju kaut ko tādu runāt! Un viņa saka – redziet, cik jūs bijāt nopietni slims! „
Psihiatriskajā slimnīcā Eduards pavadīja nepilnu gadu. Salīdzinoši sveikā tika cauri. Ārsti, redzot, ka viņš nav slims, neesot pildījuši pavēles pilnībā. „Ja viņi būtu sekojuši instrukcijām no augšas, tad es būtu uztaisīts par tīrāko dārzeni” tagad spriež Eduards.
Notikušā sekas vilkās līdzi vēl ilgi pēc izlaišanas. Tostarp liegums saņemt šofera tiesības un ikmēneša atklātnīte ar visiem labi izlasāmu brīdinājumu ierasties uz pārbaudēm.
Eduards Putnaērglis bija palaidis garām, ka jau pērnvasar stājās spēkā likums, kas atjauno godu un cieņu nelikumīgi ārstētajiem. Tas ir apliecinājums, ka cilvēkam tobrīd nebija garīgas saslimšanas. Prokuratūra līdz šim saņēmusi vien piecus iesniegumus par personas statusa atjaunošanu. Tas ir krietni mazāk nekā prognozēts.
„Divi gadījumi, kas bija saistīti tieši ar par politiskajām pārliecībām ievietotajām personām, tur bija ārstu ekspertīzes slēdziens, ka viņš ir nepamatoti bijis ievietots šajā iestādē līdz ar to lēmums pieņemts viņam labvēlīgs. Ir bijuši daži iesniegumi, kur tika pieņemts lēmums neatjaunot šo statusu, bet tie nebija gluži saistīti ar to, kam šis likums ir domāts,” stāsta Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete.
Vaicāts, kādēļ pēc visiem šiem gadiem soda atzīšana par netaisnīgu ir viņam svarīga, Eduards atbild ar humoru: „Nu, vienkārši gribētos nomirt kā normālam cilvēkam…”
