Lienes mamma nomira 2018. gada 14. decembrī. Mammai un tētim bija iegādātas biļetes lidošanai uz Īriju, lai Ziemassvētkus sagaidītu kopā, bet dienā, kad bija jālido, mammai bija bēres, stāsta Liene: "Tas parāda, ka cilvēks plāno, bet Dievs dara."
Īrijā Liene dzīvo sešus gadus, nu jau būs septītais. Strādā "Home Care" (mājas aprūpes) kompānijā piecus gadus. Pagājušajā vasarā Liene bija atbraukusi uz Latviju uz diviem mēnešiem uz Dziesmu un deju svētkiem.
Lienes mamma cīnījās ar vēzi jau 12 gadus. Mamma nejutās labi, tāpēc Liene palika Latvijā ilgāk. Atbraukusi uz Īriju tieši pirms 1. septembra, bija spiesta atkal doties uz Latviju, jo mammas stāvoklis bija saasinājies – vēzis bija aizgājis līdz smadzenēm. Lienei ar mammu bija noruna, - kad mammai vajadzēs aprūpētāju, meita palīdzēs. “Es strādāju [Īrijā] paliatīvajā [sistēmā], jebkādu aprūpi veicu - paliatīvo aprūpi un vienkārši aprūpi veciem cilvēkiem, kad nav tā pēdējā stadija no dzīves, bet ir nepieciešamība palīdzēt ar ikdienas uzdevumiem, vajadzībām. Es mammai biju solījusi: “Kad tev vajadzēs, es būšu.” Sanāca te pabūt nepilnus divus mēnešus. Mamma nomira, un viss … tā. Kā mums gāja..., tur visādi arī gāja, bet tas ātri beidzās,” stāsta Liene.
Vecpiebalgā glābis ģimenes ārstes sniegtais atbalsts
Viss esot noticis īsā laikā: “Viņa ātri, ātri nomira.” Pirmais, ko esot vajadzējis - sarūpēt speciālo gultu. Es jau zināju un domāju – nākotnē vajadzēs ratiņkrēslu, domāju, kādas ir iespējas, kur dabūt, skaidro Liene. Tāpat interesējusies par citu nepieciešamo aprīkojumu, kas Lienei zināms no pieredzes. Vecpiebalgā bijis liels atbalsts. Tur esot veco ļaužu aprūpes nams.
“Ģimenes ārstei turpat kabinets, un viņa man vienkārši iedeva kaut kādas lietas, jo viņiem bija vairāk, nekā vajadzēja tajā brīdī,” stāsta Liene.
Esot aizdevuši un Liene, protams, atdevusi atpakaļ.
"Dod pieci!" 2019
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.
Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.
Latvijā Liene skatījusies: “Diezgan lielas summas bija kaut vai īrēt. Rīgā ir kaut kādas kompānijas, kas izīrē. Nopirkt bija simtos eiro.” Tāpat esot jābūt zināšanām, ko vajag, lai paliatīvā aprūpe būtu pēc iespējas kvalitatīva. “Tev daudz ir jāzina - ir jābūt pieredzei, zināšanām, ar ko ir jāuzmanās: kur pirmie izgulējumi rodas guļošajam, kur jāpievērš speciāla uzmanība. Ir labi, ja tu zini tās lietas. Es braucu pie mammas, es jau biju gatava visu darīt. Tas man bija bonuss. Tas viss ir, ko es te [Īrijā] esmu iemācījusies,” stāsta Liene.
Mamma bija vēl jauna - 54 gadi
“Mamma gan man pašai nomira uz rokām. Tā …. vienkārši …. Tas man tāds vienīgais gadījums, kur tāda pieredze – tu esi, un tu vairs neesi... Mamma bija jauna – piecdesmit četri gadi tikai viņai. Tā jau tā skumjākā daļa,” stāsta Liene. Tā esot sanācis. Bet Latvijā ar to bijis grūti.
“Mēs bijām iestrēguši vienā momentā ar to sāpju menedžmentu. Viņai nāca sāpes. Un tad man vajadzēja sāpju dakteri,” skaidro Liene. “Ģimenes ārste man iedeva to vārdu, kam man jāzvana, ka būtu labi uzzvanīt un sarunāt pierakstu Onkoloģijas centrā, jo mammai arī vēl bija ķīmija. Man mamma jau bija vēl Madonas slimnīcā. Es zvanu, saku, ka man vajag vizīti, konsultāciju. Viņi mani [sūta] no viena telefona uz otru, no otra uz trešo, es visu laiku vienu un to pašu atkārtoju, man jau nervi uzspīlēti. Mammai sāp. Man tas ir jāizdara. Beigās viņi man pasaka, ka pēc divām nedēļām. Es viņiem saku: “Jūs tiešām jokojot? Man vajag drīz, pēc iespējas ātrāk. Vai arī vismaz konsultāciju pa telefonu, kaut ko.” Viņi uz mani paceļ balsi,” atklāti pauž Liene. “Onkoloģijas centram es zvanīju. Droši vien vēl ir kaut kur tie telefoni. Viņa sāka bļaut uz mani,” savu sašutumu pauž Liene.
Tai pašā brīdī pie mammas palātā esot ienākusi daktere, stāsta Liene: “Un es nospiedu to telefonu. Tāds riktīgs izmisums.” Tā esot bijusi onkoloģe. Liene tūdaļ viņai teikusi: “Mammai sāp. Mēs nevaram tikt galā ar sāpēm. Vajag speciālistu, lai tiešām izprastu, kas tur ir.” Lienei bijis izmisums, un arī mammai uzstājība jau pazudusi. Tā bijusi atsaucīga daktere un teikusi, lai pagaida, atceras Liene, ka kaut ko pasaukšot. “Pasauca vēl vienu onkologu un viņas izdomāja. Un viss.
Mums tā sāpju lieta aizgāja līdz pašām beigām ar to variantu, kādu viņas piedāvāja. Mamma bija ar skaidru galvu. Nebija pārzāļota. Bija normāli runājama un nesāpēja. Viss, man vairāk neko nevajadzēja. Bet tas, kā mani mētāja. Es domāju, Jēzus Marija, [konsultāciju gaidīt] divas nedēļas...” atceras tā brīža izmisumu Liene.
“Es viņiem saku: “Man mamma nenodzīvos divas nedēļas. Kas tā par atbildi?” Es saprotu – speciālistu ir par maz. Bet man jau arī tajā momentā vienalga, kaut esmu pacietīga,” Liene skaidro.
Kad jau tāpat ir slikti
"Kad tu skaties uz to savu mammu... nevar. Es biju tāda... Tā daktere saprata laikam, ka nav lāgā. Bet par Madonas slimnīcu, kur mana mamma bija, tā attieksme vienkārši super. Arī Onkoloģijas centrā," atceras Liene. Izņemot, kad Lienes māsa Dita bijusi “novesta līdz baltkvēlītēm”. Viņa neesot nolikusi kaut kur reģistratūrā maisiņu. “Bija tā nolamāta, ka tik turies. Arī Onkoloģijas centrā. Mums jau smagas ziņas bija tajā rudenī, ka mammai galvā audzējs. Dita saka, viņa pati tā kā ar bomi dabūjusi pa galvu. Mamma stājas slimnīcā un Dita kaut kur tās lietas mēģina likt. “Tev jau tā ir slikti... Liene, tiešām man šito vajadzēja?”” Liene atceras savas māsas stāstīto.
Par to, kādēļ tas tā notiek, Liene ir pārdomās: “Man liekas, ka varbūt viņi [mediķi] ir notrulinājušies... Es domāju, varbūt nejūtas novērtēti savā darbā un viņiem tāda smalkā jūtu pasaule ir vienkārši nonivelēta. Sievietes, kas tur sēž, nelaimīgas pašas, un viņās nav iejūtības. Viņas nespēj iejusties – kas par klientūru. Tu strādā tādā vietā Onkoloģijas centrā, kur tie cilvēki iet ellei cauri. Viņi iet ellei cauri. Tev ir jābūt pēc iespējas laipnākam. Visādā veidā. Bet viņi ir nervozi.”
Liene atceras, kā mamma bija citreiz apjukusi: “Pie tā galdiņa viņai jāņem pieraksts, un viņa vairs nesaprot, kura tur [īstā] lapiņa, ko tur pierakstīt. Viņiem ir jādod "ar karoti", tāpēc, ka cilvēks tur ir emocionāli vispār izārdīts. Es gāju mammai līdzi, cik vien varēju, māsa gāja.” Liene bieži esot raudājusi Onkoloģijas centrā tai vietā, kur ienāk iekšā un ir jāpiereģistrējas. Visu to iestādi no galvas jau zinot.
“Kādreiz tur stāv tāda veca tantiņa. Viņa nesaprot, kā to numuriņu izņemt. Tad es arī citreiz vienkārši piegāju, iedevu, ka tur ir jāgaida. Skatos, viņai arī nav, kur apsēsties, jo tur tik daudz to cilvēku. Un viņa nabags stāv ar to savu līko muguriņu. Tur ir daudz jāstrādā, es domāju, Latvijā,” par novēroto sašutusi ir Liene.
Šajā jomā Lienei nākas daudz izglītoties arī Īrijā, mājas aprūpē strādājot. Viņai pašai noderējušas psiholoģijas studijas.
“Es jau te varu smaidīt, es varu tikt galā ar to, ko es te [Īrijā] saņemu. Es esmu apmierināta. Varu dzīvot. Es jūtos novērtēta visādā veidā,” gandarīta par savu aprūpes asistenta darbu un to, kā darba devējs viņas pūles novērtē, stāsta Liene. Savukārt, ja viņai būtu maza alga un būtu jāiet uz darbu, viņa atbild, ka tik un tā izturētos pret cilvēkiem ar cieņu: “Drīzāk es vienkārši nestrādātu tur. Meklētu kaut ko citu," pārliecināta Liene.
Strādāt Latvijā?
Lienei ļoti žēl par to, kā tiek atalgoti šajā jomā strādājošie darbinieki Latvijā: “It sevišķi veselības aprūpē. Ne par velti daudzi brauc prom, ārā strādāt.
Es arī labprāt darītu savu darbu priekš latviešu cilvēkiem, tiešām labprāt. Tikai man arī jādomā būtu Latvijā, kur dzīvot. Man tur nekā nav. Tāda pati atgriešanās, kā tad uz Īriju atbraukšana. Atkal pilnīgi no nulles sākšana.”
Lai gan, protams, Liene atzīst, ka gribas kaut kad mājās. Bet tās sajūtas mainās, viņa skaidro: “Pirms diviem mēnešiem vēl tā negribējās, kā man tagad gribas. Domas iet, bet droši vien atkal pāries. Pēc diviem mēnešiem atkal citu domāšu. Svārstos emocionāli.” Lai arī Īrijā Lienei arī ir draugi, tomēr ilgojas pēc tās sajūtas, kas Latvijā, pēc vasaras un pēc saviem draugiem.
Liene dzied korī Latviešu biedrībā Īrijā. Ir sabiedriskā dzīve. Un neesot tā, ka ir tikai darbs, darbs, darbs. Pirmos gadus gan esot nācies tikai strādāt, un nekā cita nav bijis, viņa stāsta: “Tagad jau viss [nokārtojies], tev visa dzīve te ir. Kā man saka citreiz: “O, tu strādā Īrijā.” Es saku: “Nē, es dzīvoju Īrijā. Es vairs nestrādāju Īrijā. Un Latvijā es aizbraucu atpūsties." (smejas) Tā ir.”
Lai Latvijā katram būtu garantēta iespēja cieņpilni aiziet no dzīves, - kā profesionāla aprūpes asistente Liene ieteiktu, pirmkārt, rūpēties katram pašam. Tāpat viņa domā, ka vajadzētu prasīt valdībai. “Nezinu, kā tās lietas notiek, bet tādu pieprasījumu rakstīt. Jāpaceļ tas jautājums tādā politiskā līmenī, es domāju, jo tam visam vajag naudu, lai to izdarītu. Bet
minimums, lai katrs pēc iespējas sākumā aprūpē savu mammu.
Ko vēl – celt augšā, rakstīt rakstus avīzēs, nevajag klusēt. Ja tev ir tā negatīvā pieredze, tad saki.”
