Man patīk process, kad no māla pikas vai no šķidras masas tiek radīts darbs, kas kādam sagādās prieku – teic keramiķe Sintija. Vidusskolas laikā jauniete gan nebija plānojusi saistīt savu nākotni ar keramiku. Arī ģimenē neviens nav bijis keramiķis, no kā mīlestība pret mālu būtu pārmantota.
Tā kā Sintija vienmēr ir sportojusi, savulaik viņa arī apsvērusi domu savu nākotni saistīt ar šo jomu. “Es pat nepamanīju, kurā mirklī izvēlējos. Varbūt māksla pati mani izvēlējās, radošums. Tad es stājos Mākslas akadēmijā. Ar pirmo reizi netiku. Tas es gāju uz sagatavošanas kursiem, nepadevos un otrajā reizē es tiku,” stāsta māksliniece.
Pēc sešiem studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā Sintija nolēma atgriezties Preiļos, lai tur radītu dažādus traukus, bižutēriju un dekorus ne vien no māla, bet arī no Latgalē mazāk populārā porcelāna.
Šogad sākts darbs arī pie savas radošās darbnīcas iekārtošanas ar nosaukumu “Piece of Touch”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “gabaliņš no pieskāriena”.
“Katrs darbiņš ir ļoti daudzas reizes apmīļots un apčamdīts, noslīpēts, noglazēts, nogludināts. Tad katram, kurš iegūst manu darbiņu, ir gabaliņš no mana pieskāriena,” nosaukumu skaidro Sintija.
“Tagad keramika un porcelāns ir mana ikdiena, mana darbošanās, hobijs, prieks. Citreiz, protams, arī ir grūtākas dienas – kā visos darbiņos,” atzīst māksliniece.
Jautāta, kur smeļas iedvesmu saviem darbiem, Sintija atklāj, ka tas ir pats radīšanas process, kas nereti mēdz būt neprognozējams: “Var darīt to pašu vairākas reizes, bet rezultāts sanāk citādāks. Tāpēc piedzīvojums keramikas pasaulē ir visu laiku izzinošs un neparedzams. Gadās, ka velti ļoti daudz laika kādam darbiņam, atver krāsniņu un viņš ir saplīsis. Ir visādi izaicinājumi arī. Bet nevajag padoties, keramika māca ļoti daudz pacietības.”
Lai gan māls un porcelāns ir lietas, bez kā Sintija nevar iedomāties savu ikdienu, viņa cer, ka nākotnē izdosies saplānot savu laiku tā, lai tā pietiek ne vien keramikas pasaulei, bet arī citiem atliktajiem hobijiem, tostarp sportam.