Sākumā Laura uzrakstīja projektu Nodarbinātības valsts aģentūrā "Radi darba vietu sev pats", startēja Madonas pašvaldības konkursā un par saņemto finansējumu pirms nepilniem diviem gadiem atvēra kafejnīcu.
Uzņēmēja, kas šobrīd cep kūkas un pārvalda kafejnīcu, bērnībā bijusi tik nodarbināta dažādos pulciņos un mūzikas skolā, ka gatavot sākusi salīdzinoši vēlu.
“Pati virtuvē līdz kādiem 20 gadiem vispār negāju,” Laura atzina.
Savukārt par uzņēmējdarbību gan viņa sapņojusi jau no bērnības. “Es jau septītajā, astotāja klasē zināju, ka gribu būt uzņēmuma vadītāja, gribu būt priekšniece,” Laura stāstīja.
Viņa skolas laikā piedalījusies mācību uzņēmuma projektā, kur bija vadītāja trīs puišiem, kas gatavoja koka izstrādājumus. “Es biju tā, kas lika kopā visus dokumentus. Pēc tam vedām uz Rīgu, arī tirdziņos bija aizstāvēšanas. Tas man bija tāds kārtīgs pamudinājums, man ļoti patika tas viss,” uzņēmēja dalījās atmiņās.
Ar kūku cepšanu nodarbojušies vairāki viņas dzimtas pārstāvji, tostarp vecvectēvs Ernests.
“Mans vecvectēvs Ernests bija Madonā iecienīts maizes, kūciņu cepējs.
Starp citu, mēs atrodamies šobrīd Rīgas ielā, jaunajā piebūvē, bet vecās piebūves pagrabiņā tieši Ernests ir cepis ūdenskliņģerīšus,” stāstīja uzņēmēja.
Viņa norādīja, cik īpaša bijusi sajūta, ienākot jaunajās kafejnīcas telpās, uzzināt šos vēstures faktus. “Šīs ēkas saimnieks, kuram ir 83 gadi, stāstīja, kā viņi ir devušies bēgļu gaitās ar manu vecvectēvu. Ernests stiepis līdzi vairākus cukura maisus, jo tas tajā brīdī bija zelts,” viņa stāstīja.
Kūkas cepis arī uzņēmējas vectēvs, viņa ceptās kūkas bija uzņēmējas ceļa maize studijās Rīgā, tāpat arī vēlāk dzīvē tās vienmēr celtas godā. “Aizvedu pie topošā vīra ģimenes, un tur visiem bija lielā cieņā, bet es taču nevar visu laiku likt vectēvam cept sev kūkas, tāpēc pamēģināju vienreiz, otrreiz, tā tās kūkas aizgāja,” skaidroja Nikolovska.
Finansējumu kafejnīcas izveidei uzņēmēja ieguva, piedaloties vairākos projektos, kas nebijis viegli.
“Darbs bija pamatīgs. Savas 70 lapaspuses joprojām atceros ar skrupulozi rēķinātiem cipariem un plāniem, kas pēc tam, kad atvērās kūkotava, visi vienkārši apgriezās kājām gaisā un likās – ha, ko tad es tur rēķināju,” viņa dalījās pieredzē.
Tomēr, ja būtu jāizvēlas, uzņēmēja darītu to pašu. “Es varēju arī mājās cept kūkas, mājražotājam vieglāka dzīve, bet es vēlējos augt,” viņa uzsvēra.
Nu jau “Kūku feja” dienā var uzcept pat 20 kūkas, ja viss pareizi saplānots, taču par nākotnes plāniem viņa runā piesardzīgi.
“Lai arī divi gadi būs “Kūku fejai”, liekas, ka tikko esmu atvērušies, un neesmu izdarījusi vēl to un to, un kaut kādām lietām tikai tagad sanācis laiks pievērsties, līdz ar to tie sapņi ir tādi piezemēti – jātiek ar visu šo vispirms galā,” skaidroja Nikolovska.
“Protams, gribētos, lai es te nebūtu septiņas dienas nedēļā ļoti garas stundas, gribētos vairāk deleģēt citiem, bet šis laiks ir tāds, ka tu vēl šaubies,“ atzina uzņēmēja.
