“Esmu, esmu Lāčplēša meita,” smejas Astra Jansone. “Un Alberts Ameriks ir mans papiņš”. Viņa ver albumu, kura vāks un lapas liecina par seniem laikiem. “Tas ir no Ulmaņa laika vēl...”.
Meita Astra par savu papiņu stāsta, gan veroties senajās fotogrāfijās, gan atceroties desmitiem gadu senus notikumus tā, it kā tas būtu noticis vakar. “Manas pirmās atmiņas ir no Pļaviņām. Kā tur smaržoja zeme! Tad tālāk jau bija dzīve Daugavpils cietoksnī... “.
Astra rāda melnbaltas bildītes. Aiz karavīriem, aiz Daugavpils cietokšņa mūriem aizritēja Astras bērnība.
Mēs bildēs redzam karavīrus, viņa – Ziemassvētku vakaru pie eglītes bez lellītes. Astra Jansone atceras: “Raudāju dikti! Ka neiedeva man lellīti, bet iedeva spogulīti. Tas bija izturīgāks nekā lellīte. Ilgus gadus man bija. Bet es redz’, biju iedomājusies, ka to lelli man vajag!” Astras papiņš vienmēr bijis karavīrs. “Viņš labprātīgi aizgāja latviešu armijā, pie Kalpaka!”
Lāčplēša Kara ordeni Alberts Ameriks ieguva par 1919. gada aprīļa kauju pie Zušu mājām netālu no Vaidavas stacijas.
Pēc trimdas, atgriezies jau brīvā Latvijā, viņš ļoti daudz no piedzīvotā nodiktēja sekretārei, kas visu teikto pierakstīja ar rakstāmmašīnu.
Cīņu, par kuru viņš apbalvots ar Lāčplēša ordeni, Alberts Ameriks pats aprakstīja šādi: “Sākās kauja. Drīz rotas komandieris virsleitnants Muižnieks griezās pie tuvākajiem kareivjiem ar lūgumu kādām no mums aiziet pēc patronām. Vezumi esot tepat nokalnē aiz kalna pie Zušu mājām. Neviens nepieteicās. Es nenogaidīju, kamēr viņš izsauc manu vārdu, un aizskrēju pēc patronām. Skrēju, cik ātri var, turp un atpakaļ ar zaķa lēcieniem, un sveiks atskrēju atpakaļ.
Patronas bija gatavotas Anglijā, saliktas divās cinkotās kastes vienā pamatīgā koka kastē. Vāks aizskrūvēts ar skrūvēm. Nekā klāt tikt. Tad iedomājos, kā varētu tikt, pacēlu kasti augstu, metu ar stūri pret sasalušo zemi. Vāks ieplīsa, un ar durkļu palīdzību tikām pie patronām. [...]
Brīdi vēlāk mani ievainoja galvā. Pēc ievainojuma pārsiešanas cīņu turpināju.
[...]
Mūs pavadīja ložmetēja lodes, kas kapāja gan zarus ap mums, gan sniegu gar mūsu kājām, bet nevienu neķēra. Ņēmām dienvidaustrumu virzienu. Pārkļūt dzelzceļam bija ļoti bīstami. Pārejas vieta bija atklāta, un ložmetēja uguns mūs intensīvi apšaudīja. Pie Vaidavas, par laimi, atradām šaubīgu tiltu, pa kuru pārkļuvām Vaidavai. Tā beidzās Zušu kauja. [...]
Sāka jau krēslot. Paugura virsotnē ieraudzīju 7. rotas junkuru Nikolaju Priedīti. Ar skatu vēršoties Kalna Zušu virzienā.
Es pie viņa griezos ar šādu sarkastisku jautājumu: Vai bija jauka noskatīšanās, kā mūs ienaidnieks apstrādāja? Ar šo teicienu mana filma pārtrūka.”
Smagos ievainojumus Ameriks ārstēja slimnīcā. Arī Astras albumā ir daudz bilžu ne vien no kaujas lauka, bet arī hospitāļa.
Arī pēdējā vasarā, 1944. gadā, tētis bijis “Libertos”, kur mēģinājis atgūt veselību. No šejienes viņš devās prom. No dzimtenes, no ģimenes. Astra bija pusaudze.
“Pēdējā brīdī – septembrī - mammīte esot iedevusi zābakus, lai iet projām... Paldies Dievam, ka dzīvs! Es jau tagad nožēloju, ka par daudz ko nerunājām. Es neizprasīju, kā papiņš tika līdz Vācijai,” atzīst Astra.
Amerikam bija seši bērni – Uldis, Imants, Lauma, Astra, Jānis Juris un Andrītis. Diemžēl vienā no bildēm redzamas bēres. Andrītis noslīka piemājas dīķī.
“Mēs viņu nenovaktējām. Kad pamanījām.... tad jau bija par vēlu. Mamma un tētis bija pie radiem, mēs nemācējām uzpasēt,” atceras Astra. Sirds par noslīkušo brālīti sāp joprojām.
Tālāk albumā jau bildes ar neredzētu arhitektūru. “Te jau Kanāda, Toronto. Papiņš tur ar Imantu nokļuva. Abi.”
Par spīti tam, ka tētis Padomju Latviju bija pametis, tas netraucēja meitai Astrai, diplomētai agronomei, kļūt arī par kolhoza priekšsēdētāju. Bet viņas mamma saņēma atļauju doties pie vīra uz dzīvi Toronto. “Viņš izsauca! Uz pastāvīgu dzīvi! Jā, laida! Grūtāk bija, kad mammīte gribēja atgriezties! Jā, mammīte aizbrauca it kā pavisam, bet abi nevarēja satikt. Ass un paģērīgs bija papiņš. Mammīte tur gribēja strādāt, viņš negribēja viņai ļaut.”
Arī Astra pati ciemojusies pie papiņa Toronto. Bet 1992. gadā viņš atgriezās dzimtenē. Alberts Ameriks ir vienīgais trimdas Lāčplēsis, kurš atgriezies Latvijā.
Astras papiņš aizgāja mūžībā 97 gadu vecumā. Nodzīvojis garu mūžu un nodiktējis daudzas atmiņas par kaujām, kurās piedalījies. Viņa ordenis skatāms Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atklātajā izstādē “11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena”.
Lāčplēša dienu un 18. novembri ''lāčplēša'' meita un mazmeita svin klusi. “Nu, tā vienkārši. Kādu tortīti nopērkam”. Bet iespējams, ka tieši šajā vienkāršībā jau arī ir tā īstā Latvijas sajūta.
Tāpat kā stārķa ligzdā. Salnas vēl nenokostajā miķelītī un ābolu pilnajā grozā. Jo ar varonību latvieši nelielās. Tas liekas pašsaprotami.
