Latvijas dienasgrāmata

Rudītes Spakovskas sajūtas pirmajā nedēļā jaunā darba vietā

Latvijas dienasgrāmata

Dzīves režisore Ance Šverna raksta rīta piezīmes, augustam pārtopot septembrī

Astras Balodes atziņas pēc Simtgades svētceļojuma

Astra Balode: Dievs par mums gādāja, lai svētceļojumā Latviju apietu sausām kājām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Astra Balode no Gulbenes šovasar devās “simtgades svētceļojumā”, simt dienās noejot 1866 kilometrus apkārt Latvijai. Dienasgrāmatā, ko Astra rakstījusi jau pēc atgriešanās mājās, viņa atklāj, kādas ir sajūtas, pēc tik ilgas prombūtnes atgriežoties ikdienā, un kas šajā laikā mainījies viņā pašā.

Ar Astru Balodi tikos šajā vasarā, kad uz dažām dienām pievienojos svētceļniekiem, kas, atzīmējot Latvijas simtgadi, devās apkārt Latvijai. Latvijas simtgades svētceļojums – tas to arī nozīmē – apiet apkārt Latvijai.

Tie ir 1866 kilometri teorētiski, reāli svētceļnieki veica ap 2000 kilometru. Tas nozīmē – katru dienu vidēji 20 kilometru garš ceļš noiets kājām, tas nozīmē nakšņošanu katru dienu citā vietā, varbūt kādā kultūras namā vai skolā uz paklājiņa guļammaisā.

Tā vairāk nekā trīs mēnešus bez brīvdienām. Astra Balode bija viena no 12, kas šo ceļu veica kopā ar priesteri Arni Maziļevski.

“Izskatās, kā Jēzus ar mācekļiem, bet bez Jūdas,” bilst Balode.

Viņa dzīvo Gulbenes katoļu baznīcā un atklāj, ka māsas viņai lūgušas pēc iepriekšējās saimnieces traģiskās bojāejas, vai viņa varētu kalpot priesterim virtuvē kā saimniece.

“Teicu, ka pamēģināšu, jo tā nav mana mīļākā vieta - no virtuves parasti bēgu. Pavadīt visu dienu virtuvē, tas bija liels izaicinājums. Smejos, ka varbūt Dievs šķīstītavā man mazāku laiku atvēlēs, jo tā ir nopietna šķīstītava. Piekritu šim kalpojumam, mainās priesteri, bet es esmu palikusi,” atklāj Balode.

Dienasgrāmatā viņa stāsta, kā pēc svētceļojuma atgriezās ikdienas dzīvē.

“Pateicība Dievam, ka lūdza to darīt, jo pati par to nebūtu piedomājusi un nebūtu rakstījusi dienasgrāmatu. Tas bija interesants piedāvājums, kuram piekritu. Atgriešanās... nezināju, kāda tā būs, bija interesanta. Iesākumā pirmās desmit dienas negribējās kontaktēties ar cilvēkiem,” atzīst Balode.

Viņa arī min, ka svētceļojuma laikā bijusi pārsteigta par pierobežas sakoptību, savukārt nogurdinoša bijusi nemitīgā saskarsme un tas, ka nav iespējas pabūt vienai. Sarunā Balode atklāj, ka bijuši arī krīzes brīži, kas likuši pārdomāt fiziskās spējas veikt tik garu ceļu. Bet svētceļojuma laikā viņa arī iemācījusies vairāk mīlēt sevi.

“Vēl viens svētceļojuma auglis, es tagad tā brīvi un ar prieku kontaktēju ar masu medijiem. Mūs tur nāca gan pašā sākumā intervēt, un tad beigās jau atkal tur visi gribēja zināt, kā mums ir,” stāsta Balode. “Tad mani Dievs dziedināja no tā, ka man bija tāda rezervēta attieksme, parasti izvairījos no visām televīzijām, radio, bet tagad mums nebija, kur izvairīties, mūsu bija tik maz. Tas notikums arī tāds unikāls, un īstenībā ar to es pagodinu Dievu, jo es stāstu par to, ko Dievs manā dzīvē dara. Nav tā, teiksim, ka es tur gribētu zīmēties vai vēl kaut ko tamlīdzīgu.”

16.augusts

Naktī pamostos no neierasta un bezgalīga klusuma, pārdabiska klusuma. Neviens nekrāc, nešvīkst piepūšamie matrači, kad cilvēki grozās, neviens klusītiņām kaut kur nelavās. Un vēl katastrofāli trūkst svaiga gaisa. Pieceļos, atveru logus, var drusciņ elpot. Arī tualete ir brīva. Tā tas bija arī svētceļojuma laikā, bet tikai naktī, bet pārdabiskais klusums paliek tik liels, ka grūti pat iemigt.

Jau agri no rīta sāk pienākt apsveikuma īsziņas, jo man ir vārdadiena 16.augustā. Cenšos uz tām atbildēt, jo zinu, ka šodien būs jāatļauj sevi no visām pusēm un malām mīlēt.

Sasveicināšanās, apsveikumi, prieks, visa veida mīlestības apliecinājumi no cilvēkiem, kas ir apkārt. Bet vēl joprojām esmu nogurusi no milzīgā cilvēku pūļa, cenšos no cilvēkiem vēl paslēpties, bet šodien es to nevaru, jo ir vārdadiena.

17. augusts

Jau pamostoties bija doma, ka vajadzētu mierīgi sakārtot visu notikušo - gan sirdī, gan atmiņā, gan uz Latvijas kartes, kur kas notika.

Vakar Gulbenes baznīcā, skatoties uz Latvijas karti, sapratu, ka robeža nu jau vairs nekad man nebūs tikai līkumota līnija, kas novilkta kontūrā.

Katrā punktā tie būs cilvēki, kurus satikām, kuri mūs ar mīlestību uzņēma, deva naktsmājas, baroja, pavadīja un sagaidīja. Tas būs prieks par Latvijas dabu vai nogurums un sāpes kājās, kad vairs nav spēka iet tālāk.

Tā būs reāla laimes izjūta pie jūras. Kad ar vienu kāju jūrā, otru uz liedaga smiltīm varēju iet veselu mēnesi gar Baltijas jūru. Esmu pietiekami daudz ceļojusi un zināju, ka Latvija ir skaista. Bet

pirmo reizi savā dzīvē visu vasaru pavadīju zem Latvijas skaistajām debesīm, kādu nav nekur citur. Šajā vasarā tās mums bija bezgala skaidras, tīras, jo Dievs īpaši par mums gādāja, lai mēs Latviju apietu sausām kājām, jo simt dienās tikai piecas vai sešas bija lietus.

Dabas skaistums bija tas, kurā es līksmoju katru dienu un nekad nepievīlos visā skaistajā, ko Dievs ir radījis. Dievu saskatīt ir tik vienkārši un viegli, un patīkami.

Jau otro dienu mazgāju drēbes, cenšos izkravāt mantas un atcerēties, kas kur atrodas baznīcā, virtuvē un istabā. Nav nostalģijas un ilgu pēc visa tā, kas pagājis, pēc svētceļojuma. Ikdiena ir pietiekami pilna arī tagad. Ir cilvēki blakus, telefona zvani, pietiekami daudz visa kā, kas jādara un kas iekavēts prombūtnes laikā. Un, ja godīgi, tad šajās simt dienās bija pietiekami daudz grūtību un problēmu, kurās tiešām vairs negribas atgriezties. Tā bija vērtīga dzīves skola, kuru nevarētu izdzīvot cilvēks tikai savā spēkā.

Kā teica viena no draudzes sievietēm, šīs simt dienas ir kā simt gadi, un es viņai patiešām piekrītu. Ik dienas bija neaptverami daudz notikumu.

20.augusts

Beidzot, beidzot varu necelties un nav nekur jāiet. Es guļu un guļu, un esmu laimīga, ka nav ne ar vienu jārunā. Piespiežu sevi piecelties uz vienu Svēto Misi. Un jau skaidri zinu, ka pie pirmās iespējas atgriezīšos savā istabā un gultā, jo pēc atgriešanās no Aglonas nav bijis nevienas dienas, kad varētu pabūt vienatnē ar sevi un Dievu.

Priecājos arī par to, ka līst lietus, jo tad skaidri zinu, ka nebūs vēlmes atstāt istabu, jo saulainā laikā gribas doties ceļā. Ir dienas, kad negribas neko – ne domāt, ne runāt, ne staigāt, ne lasīt, vienkārši būt, jo nogurums ir pietiekami liels.

Tas, ko daru labprāt, klausos skaistu un vieglu, meditatīvu mūziku, uzlūkoja kādus skaistus dabas skatus, jo tas vienmēr dziedē – kalni, ūdeņi, jūra, putni, saule, vējš. Dabā jau no bērnības es atklāju un atpazīstu Dievu, tas mani nomierina, iepriecina, iedvesmo un stiprina. Par Latvijas dabu vienmēr esmu teikusi, ka tā ir dziedinoša, tā ir mana pārliecība un arī tīri fiziska pieredze nogurumā.

Tikai pavēlā vakarā piekrītu uz vienu sarunu un tikšanos. Trīs citas sanāk pa ceļam un negaidīti, un tie jau ir savējie – mājinieki, draudzes cilvēki. Tas tiešām nav grūti - mīlēt tos, kuri mīl tevi.

21. augusts

Tas saucās atgriešanās realitātē.

Jau spēju normāli pamosties, ir prieks un spēks iet, darboties un dzīvot kopā ar Dievu un tuvāko. Priecājos par to, ka esmu iemācījusies atpūsties mājās un nebēgt, lai spētu aizvērt aiz sevis durvis, ja tas ir pāri maniem spēkiem, jo kādreiz es bēgu no realitātes un atpūsties  braucu kaut kur ārpus tās vietas, kur es dzīvoju.

Kādreiz tā man bija liela problēma, jo izdzinu sevi līdz galējam nespēkam, līdz slimībai vai pat atpūtai uz gultas, un tad parasti kliedzu uz Dievu, kāpēc atkal tā. Atbilde pavisam vienkārša: tāpēc, ka nemīli pati sevi laikā, neparūpējies par sevi, nepaēd, nedod sev atpūtu. Dievs nevienu nekad nav vēlējies mocīt, izdzīt, nogalināt. Viņš grib, lai cilvēks ir laimīgs, priecīgs, spēka un dzīvības pilns. Ja mēs esam noticējuši sātana meliem, tad Dieva mīlestībai, žēlsirdībai un labestībai uz cilvēku ar to nav nekāda sakara, Dievs vienmēr ir bijis, būs un ir mīlestība, un grib, lai mēs tajā dzīvotu un justos vienmēr mīlēti.

22.augusts

Dzīve jau iet ierastajā ritmā, virtuvē vēl pagaidām strādāju ar prieku, jo tā ir atslodze no garīgās spriedzes. Sarunas ar cilvēkiem, dažādi saimnieciski darbi, mēbeles, remonti. Vārdu sakot, sākas normāla ikdiena.

Prieks par to, ka varu mierīgi brokastot, pusdienot un vakariņot, nav jāsteidzas un varu ēst tad, kad gribu, un nevis tad, kad negribu, un vajag ēst, jo es svētceļojumā piespiedu sevi to darīt.

25.augusts

No rīta centos saprast, kā es jūtos, kas notiek manā iekšienē, atbilde – klusums un miers, īsti negribas steigties, skriet, neredzu tam jēgu, kamēr nesaprotu un nerodu atbildi uz jautājumu, kāpēc es to daru, kur es skrienu. Vai tāpēc, lai cilvēku acīs izskatītos labi, vai Dieva goda dēļ.

Vispirms, lai Dievs parāda, kādā nodomā es gribu runāt, kaut ko darīt un domāt. Daudzus gadus skatos uz 21. gadsimta mēri - nemitīgu skriešanu; ja pajautātu, kur un kāpēc tu skrien, kāda būtu atbilde?

Darbojoties virtuvē, klausījos māsas Faustīnes dienasgrāmatas sākumu, kurā māsa stāsta par savu noviciāta laiku. Un atkal turpinās tēma par klusumu un klusēšanu Dieva priekšā, kad Dievs klusē un neko nesaka. Un atkal atgriežos pie iekšējās sajūtas – klusums un miers.

Daudzus gadu desmitus esmu centusies sevī rast šādu iekšēju mieru, bet mani vienmēr apēda raizes, kas būs, kā to izdarīt, vai paspēšu laikā, ko labāk darīt - tā vai šitā, jo viss ir daudz un visu nevar paspēt. Bet svētceļojuma gandrīz simt dienās no šī nemiera un trauksmes tiku atbrīvota, iemantoju tādu svētu vienaldzību. Vai, pareizāk teikt, spēju izšķirt, kas uz mani attiecas un kur es nemaisīšos, jo tā nav mana darīšana līdz laikam, kamēr cilvēks tev to nelūdz.

Svētceļojumā bija brīnišķīgi apstākļi, lai tā dzīvotu un nostiprinātu. Ikdiena pilnīgi savādāka. Brīnišķīgi pabaro trīs reizes dienā, katru dienu jāsavāc tikai sevi – saritini matraci, guļammaisu, savāc somas un pat tās līdz mašīnai palīdzēja aiznest stiprie puiši. Ej, dziedi, slavē, lūdzies, atpūties, klusē, piedod, pateicies, priecājies.

Gluži kā Edgara Svētiņa dziesmā: “Mūžīgā mīlestība un mūžīgs ir Dievs, dzīve ir svētceļojums."

Dzīve tikai Dieva klātbūtnē un atdot un uzticēt Dievam ļoti izmaina, atbrīvo un pārveido, pašā būtībā no sevis nepieliekot nekādas pūles, jo tev nav savas programmas, ir visu laiku jāiet tālāk.

10.septembris

Nu jau es atkal pieķēru sevi, ka arvien vairāk sāku raizēties. Bet es tā arī saku - nē, Kungs, es neatdošu to, cik vien var, es mēģināšu to saglabāt. To realitāti, kurā es esmu, kurā es dzīvoju: ja es esmu misē, tad es lūdzos, ja esmu virtuvē, tad es domāju par virtuvi. Un nemaisu tur virtuvi ar lūgšanu un lūgšanu vēl ar kaut kādām domām par to, kur būs jāiet vai jābrauc, vai, teiksim, ko es teikšu radio. Tad es saku - nē, tagad es par to nedomāšu, tad, kad tas notiks, tad es arī ar to runāšos vai satikšos ar cilvēku, tad es arī domāšu, ko un kā teikt, vai, teiksim, kādi būs jautājumi un kādas būs atbildes, to nekad nevar paredzēt.

Es dzīvoju vienkārši šinī brīdī, un te es esmu šinī brīdī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti