Artūrs braukt uz Lielbritāniju negribēja, bet tagad veiksmīgs uzņēmējs-bārddzinis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Jau vairākus gadus frizieris Artūrs Ļvivskis dzīvo Lielbritānijā. Doties turp nebija viņa ideja, un viņš joprojām skumst pēc Latvijas upēm, īpaši Bērzes. Taču šo gadu laikā Artūrs ne tikai atgriezies savā profesijā, bet arī kļuvis par bosu britiem. Viņš ir līdzīpašnieks “Mr. Robinson’s Barbershop”.

Artūrs un Robinsona kungs

Ar Artūru LTV tiekas viņa frizētavā “Mister Robinson”. Viņš gan nav Robinsona kungs. Artūra uzvārds ir Ļvivskis. Misters Robinsons ir Artūra kompanjons Metjū jeb Mets. Kārtīgi notetovētais Mets ir arī praktizējošs katoļu mācītājs. Tāpēc te starp bārdas nažiem ir Jēzus skulptūras un rožukroņi. Bet fakts, ka bārddziņi atrodas Baznīcas ielā, visticamāk, ir tikai sagadīšanās.

Starp citu, tāpat kā tas, ka Artūram tagad uz pusēm ar Metu pieder Ragbijas stilīgākais salons. Jo Anglija nebūt nebija viņa sapņu zeme. Artūrs ieskatās pulkstenī, kur redzams arī datums: “Divdesmit trešais? Šodien aprit tieši deviņi gadi, kopš esmu Anglijā. Un sākumā bija grūti. Braukt šurp – tā nebija mana izvēle. Tā bija manas bijušās meitenes izvēle.”

Artūrs atzīst, ka juties pavisam lieks: “Man nebija valodas. Un braukt uz valsti, nezinot tās valodu, kur tu vispār neko nezini… Tagad ir vārdnīcas, telefonos tulkošanas programmas. Man uz papīra bija uzrakstītas dažas frāzes, un tā es pa aģentūrām meklēju darbu.”

Sākums, kā ļoti daudziem, bija noliktavās, mazgājot kastes un mēģinot uzlabot savu valodas prasmi. Jo frizieris, kurš nevar sazināties ar klientu… paši saprotiet. “Man bija viens mērķis – pacelt valodu un darīt to, ko es darīju Latvijā! Griezt matus!”  Iespaids par britu frizētavām nebija tas labākais. Gadījās, ka nogrieza baisi.

“Griezu pats sev pusotru gadu, virtuvē, ar diviem spoguļiem. Kad man likās, ka ir jau man angļu valoda tādā “basic” līmenī. Gāju pieteikties uz salonu. Un izrādījās, ka man nav nekāds “basic”, ka jāturpina apgūt valodu. Jo klienti ir runātīgi. Latvijā daudzi pie friziera nemaz negrib runāt. Te ir jārunā. Tā atkal bija motivācija pacelt valodu,” stāsta Artūrs.

Uzraut “Domino”

Vispirms Artūrs ieved vīriešu zonā – ēkas otrajā stāvā, kur klientus apkalpo pēc pieraksta. Sievietes tur parasti nenāk. Pārāk daudz bārdas nažu. Šī ir viņa un kompanjona izlolota ideja. Ar kauliņu spēli un viskiju, ko var dabūt pie kafijas. Vai tāpat bez kafijas.

“Mēs matus nekrāsojam, mēs griežam un skujam bārdas, “barbershops” iet vēsturē kā vīriešu zona. Mēģinām radīt atmosfēru. Visur ir skriešana un haoss, te ir mūzika un atmosfēra. Daudzi ir gaidīti pat vienkārši tāpat. Pie mums nāk viens puisis, kuram ir smaga depresija. Vienkārši viņš saka, ka nejūtas viens. Te viņš ir sabiedrībā. Var sēdēt un uzspēlēt “Domino”. Mierīgi.”  

Pa salona logiem redzams krodziņš “Vāvere”. Pilsētas vecākais krodziņš, kurš jau izsenis darbojies kā iebraucamā vieta, bet kopš 1868. gada – ar krodziņa licenci. Par vāveru trūkumu te sūdzēties nevar. Vecajā kapsētā, kuras malā ir Artūra frizētava, vāveres dzīvo uz nebēdu.

Un par klientu trūkumu arī salons sūdzēties nevar. Sākumā gan bija bail, vai izdosies. “Gāja sākumā grūti. Likās, ka varbūt pat neaizies. Klientu nebija. Mēs esam stūrītī. Visa tauta ir tā kā drusku prom no šejienes.

Mums bija svarīga tā ideja: mēs veltam laiku cilvēkiem, mēs nekur nesteidzamies.”

Futbola leģendas un zīme uz elli

Ar Metu Artūrs iepazinās savā iepriekšējā darba vietā. Un tieši tur abiem dzima ideja, ka jābeidz dzīt matus, dzenoties tikai pēc naudas.

“Mēs abi drusku atšķīrāmies, jo veltījām vairāk laika griezumiem. No īpašnieka jau bija tas spiediens: no tevis gaida piecpadsmit minūšu griezumus. Katrs klients ir nauda. Katrs klients, kurš aiziet, jo nevar sagaidīt, ir pazaudēta nauda,” atceras Artūrs.

Šis salons atšķiras arī ar iekārtojumu. “Apmierinājums garantēts” – vēsta uzraksts uz durvīm. Lielā Jēzus skulptūra pirmā stāva uzgaidāmajā zālē tā izpušķota un apkarināta ar dažādiem simboliem, ka rada sajūtu, ka Jēzus tikko kā ieradies no Vudstokas vai citas leģendāra festivāla. Bulta uz leju skaidri norāda virzienu, kur ir elle. Bet uz milzīga cirvja kāta rakstīts, ka tas ir bārddziņu kādreizējais aroda rīks.

Frizētavas klientu vidū ir gan modeļi, gan dziedātāji un futbolisti. “”Go Primitive”, piemēram,” Artūrs saka un atzīstas, ka futbols gan nav viņa hobijs, un dodas noskaidrot, kā sauca to britu futbola leģendu, kas te grieza matus. “Pols Gaskoins. Veca slavenība.”

Grib odus, nevis vāveres

Artūrs ir no Bērzes, bet pēc friziera aroda apgūšanas sāka strādāt Jelgavā. Un jau tur viņam bija sapnis par savu salonu.

“Bija man sapnis, bija, bet sākās krīze. Klienti sāka nākt retāk. Es jau grozījos. Gāju uz salonu, pieņēmu viņus mājās. Kad man piedāvāja braukt uz Angliju, es ļoti negribēju. Un sākumā ļoti nožēloju.” 

Visvairāk viņam te pietrūkstot kārtīgas latviešu upes: “ Upes, ezeri, daba. Jā, te ir kalni...  Bet Lielupe, Bērze, meži, pļavas, odi…” Viņiem taču ir vāveres. Artūrs smejas: “Jā, ir vāveres. Mums arī mājās ir vāvere sētā. Sadraudzējusies ar kaķi.”

Bezpajumtnieku ēdamzāle

Robinsona kunga frizētava ir arī sociāls uzņēmums un iesaistījies vienas no apkaimes lielākās problēmas risināšanā. Bezdarbnieki un ubagi redzami pilsētas ieliņās katru dienu. Viņi nav uzmācīgi. Bet viņus nevar neredzēt.

“Šeit, no pagalma puses, mēs barojam bezpajumtniekus. Mums ir brīvprātīgie, kas gatavo viņiem ēst. Te viņi var saņemt arī drēbes. Mūs atbalsta veikali, kas ziedo pilnīgi jaunas drēbes. Sestdienu vakaros un svētdienu rītos un vakaros mēs viņus barojam.”

Artūrs uzskata, ka tā ir liela problēma apkaimē. Cilvēki bez darba, bieži alkohola reibumā. “Dome piever acis. Izliekas neredzam. Bet pie mums ir iespēja arī nākt un griezt matus, nemaksājot naudu, bet ar noteikumu, ka tad tiek nopirkta pārtika bezpajumtniekiem. Mēs cenšamies viņiem palīdzēt. Tās vismaz ir nelielas izmaiņas mūsu sabiedrībai.” 

Darbs apkaimē ir. Daudzi vienkārši izlēmuši, ka strādāt negrib.

“Mēs sponsorējam arī zēnu futbola komandu un taibo cīņas. Ja tev ir agresija, ej un izlādējies tur! Nevis uz ielas.  Arī  Anglijā ir savas tumšās puses,” saka Artūrs.

Starp bezpajumtniekiem domātā ēdiena ēdājiem bijuši arī latvieši, bet pārsvarā tomēr tie ir briti, kuri nestrādā.

Īsā īstā dzīve

Latvijā Artūrs nav bijis sešus gadus. Viņa dzīve ir šeit, un viņa ģimene ir šeit.

“Es palieku šeit. Jo šeit ir lielākas izaugsmes iespējas. Te ir mans bērns. Es zināju, ka nebūs viegli. Bet perspektīvas ir daudz lielākas. Cilvēki atklātāki.

Kas man patīk šeit, tu vari dzīvot sev. Gan daudz strādāt, gan arī atpūsties. Nedzenoties visu laiku pēc iztikas, pēc naudas.

Dzīve ir pārāk īsa. Ir daudzi latvieši, kas atbrauc, sāk pelnīt, un viņiem visas brīvdienas paiet darbā. Nekā cita nav! Tikai darbs un peļņa. Ir vēl tā domāšana – dzīties pēc aizvien kaut kā vairāk. Bet es daru darbu, kas man patīk. Tas ir mans ieguldījums nākotnē. Darīt darbu, kas tev patīk un kas tev arī labi padodas - tā ir dzīves jēga.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti