Bērnu neirologs Mikus Dīriks kļūt par ārstu nolēma jau agrā bērnībā. Izdarīt šādu izvēli viņam bijis pavisam viegli.
"Ģimenē ir ārsti vairākās paaudzēs, līdz ar to es ne par ko citu nebiju domājis kā kļūt par ārstu nākotnē. Tas bija viegls ceļš, man nevajadzēja izvēlēties, ko darīt, un es ļoti mērķtiecīgi uz to gāju – kļūt par ārstu. Man mamma strādāja slimnīcā, un es bieži vien pie viņas biju dežūrās. Jau pamatskolā strādāju par sanitāru. Dzīvoju pie slimnīcas, visu laiku esmu bijis slimnīcas vidē."
Lai gan sākotnēji Mikus gribējis kļūt par psihoterapeitu, studiju laikā, stažējoties Berlīnē, sapratis, ka vēlas pievērsties bērnu neiroloģijai.
"Manuprāt, ir vērtīgāk palīdzēt tieši mazajiem, nākotnei. Man ir laba sadarbība ar bērniem, ir ļoti daudz interesantu tēmu bērnu neiroloģijā, kuras ir citādas nekā pieaugušo neiroloģijā. Tas mani aizrauj, un ar tām es šobrīd nodarbojos," viņš skaidroja.
Par to, ka Mikus kļuvis par neirologu, priecājas arī kolēģi Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā,
saucot viņu par vienu no perspektīvākajiem jaunajiem ārstiem, kurš spēj lieliski saprasties ar kolēģiem, pacientiem un viņu vecākiem.
BKUS Bērnu slimību klīnikas virsārste Ineta Grantiņa stāstīja: "Man nāk prātā viens gadījums no mūsu kopējās pacientes. Maza meitenīte, zina visus ārstus vārdā. Es aizeju uz palātu, viņa ir sapucējusies. Prasu – ko tu tik ļoti gaidi? Viņa saka – nāks mans mīļais dakteris Mikus. Viņa ļoti gaida, jo viņš māk komunicēt ar maziem bērniem."
BET BKUS Funkcionālās diagnostikas nodaļas vadītāja Baiba Norīte-Lapsiņa teica: "Visās lietās, kurās viņš ir iedziļinājies bērnu neiroloģijā, viņš ir iedziļinājies "līdz kaulam". Viņš ir milzīgi daudz darba ieguldījis reto slimību atklāšanā, diagnostikā, iespējami labākās ārstēšanas meklēšanā, viņš ir izstrādājis algoritmu daudzām un dažādām slimībām ģimenes ārstiem, lai vieglāk atpazītu bērniem ar attīstības traucējumiem. Ne velti bērnu neirologi viņu izvēlējās par savas asociācijas prezidentu."
Ikdiena dakterim Dīrikam paiet darbā ar pacientiem, nosakot diagnozes un meklējot piemērotākās ārstniecības metodes. Viņam arī regulāri jāpiedalās ārstu konsilijos, lemjot par sarežģītāku gadījumu ārstēšanu.
Dīriks atzina: "Gandarījums ir, ja pacients ir izārstēts. Bērns ir priecīgs, laimīgs, vecāki ir priecīgi, un mēs ar viņu vairs netiekamies. Tas ir vislielākais gandarījums. Gandarījums arī bieži vien ir, ka esam atrisinājuši kādu sarežģītu gadījumu. Tas nav rezultējies ar pilnīgu veselību uzreiz, bet mēs vismaz varam izrunāt par tālākām prognozēm, tātad atrisināt šo mīklu, kāpēc bērnam ir šādas vai tādas vainas, attīstības traucējumi."
Ārsts arī pauda – viņš noteikti ir izvēlējies sev piemērotāko profesiju un nevar sevi iedomāties strādājam citā jomā.
