Ārste onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte medicīnai veltījusi 45 gadus

Janvāra nogalē godināti Latvijas labākie ginekologi. Īpašās balvas kopumā tika pasniegtas septiņās kategorijās, tajā skaitā arī par mūža ieguldījumu. To saņēma 45 gadus medicīnai veltījusī ārste onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte. Marija jau astoņus gadus nepraktizē un no Rīgas ir pārcēlusies uz dzīvi Latgalē. Te viņa ne tikai nodarbojas ar dārzniecību, bet arī joprojām sniedz padomus vietējām sievietēm.  

Skriņu ciems, kas atrodas pašā pierobežas, Ciblas novadā atrodas pāris kilometru no šosejas. Šeit kopā ar vīru Valdi gandrīz 10 gadus dzīvo Rīgā un Latvijā labi pazīstamā, nu jau pensionētā ārste ginekoloģe Marija Zvaigznīte.

Ārste onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte medicīnai veltījusi 45 gadusIveta Čigāne

    Lai arī uz Valda atjaunoto pirtiņu taciņa ir aizputināta, uz pagrabu, kurā glabājas Marijas čaklo roku darba augļi - vai simts dažādu marinējamu, sālījumu burciņu -, celiņš jau iztīrīts.

    “Te ir palikusi apmēram tikai trešdaļa burciņu. Redzat, cik te ir pieražots! Te mūsu audzētie kartupeļi, tur kūdrā ir burkāni un, rekur pašu skābētie kāposti, skābētie gurķi un sulas, ko Valdiņš ir iztvaicējis,” saka Marija.

    Marija atzīstas, ka viņai ir paveicies ar vīru, lai arī viņiem temperamenti atšķiras, toties sanākot vienam otru papildināt.

     “Dzimusi es esmu Rīgā. Kaut gan pēc savas izcelsmes esmu pilnīga latgaliete, jo gan tēvs, gan māte ir no agrākā Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagasta, bet viņi jau 1930. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur 1934. gadā piedzima mana māsa un 1940. gadā piedzimu es,” stāsta Marija Zvaigznīte, piemetinot, ka pēc sešpadsmit Latgalē nodzīvotiem gadiem viņa atkal atgriezusies Rīgā, studējusi medicīnu, 13 gadus strādājusi par dzemdību ginekoloģi, bet pēdējos 32 gadus – par onkoginekoloģi.

    “Man no šī darba ir deformējušās visas locītavas, bet es nesūdzos, jo man patika tas darbs. Man operāciju zāle bija kā narkotika. Es gribēju tikai operēt, un, kad es iegāju operāciju zālē, es aizmirsu visu, ka man ir vīrs, ka man bērni, ka man kādas nepatikšanas. Es biju tur. Es biju kā azartā,” atklāj Marija, uzsverot, ka darbā esot nonākusi pie pārliecības, ka sievietes Latvijā pārāk maz domā par sevi, savu veselību un nereti pie ārsta vēršas, kad jau ir par vēlu.

    “Jā, to man ir prasījuši tūkstoš un vienu reizi - kā es varēju strādāt onkoloģijā, ja pie manis nāca arī cilvēki, kuriem, es skaidri zināju, mēnesis, divi, trīs palikuši ko dzīvot. Bet man vienmēr ir bijusi tāda doma, un tā es arī dzīvoju un rīkojos arī tagad, ka es daru visu, ko es šajā situācijā varu darīt. Nu, ja es nevaru, nu tad viss ir Dieva ziņā,” saka Marija.

    Marijas saikne ar Latgali visas dzīves garumā bijusi te ciešāka, te vaļīgāka, taču pēc 45 medicīnā nostrādātiem gadiem, atziņa, ka jābrauc uz laukiem, bijis apzināts un pārdomāts lēmums.

    Izvēle kritusi uz Ciblas novada Skriņiem, taču arī tālā nomalē uzreiz paklīdušas valodas, kur apmetusies daktere un pēc padoma pie viņas vērsās un joprojām vēršas skolēni paziņas un arī vietējie cilvēki.

    “Ļoti bieži. Zina, kas es esmu un tad prasa ko darīt. Es iesaku, ko darīt, sarunāju ar saviem kolēģiem, jo es visus pazīstu gan onkologus, gan ginekologus. Es iesaku, kurš to lietu varētu labāk izdarīt, pie kura vērsties. Tad es attiecīgi ar to ārstu arī sazvanos un sarunāju. Te strādāju tā kā par dispečeru,” atzīst Marija.

    Latgales daba dziedē un dod spēku, pārliecināta Marija. Vasarā, viņa kā pati saka, plosās savā lielajā puķu un sakņu dārzā, bet ziemā kopā ar Valdi gatavo malku savā mežā. Abi baro putnus un šogad jau trīs maisus saulespuķu sēklu ir izbarojuši zīlītēm, dzeņiem un sīļiem.

    “Mēs pērkam ar maisiem saulespuķu sēklas un barojam zīlītes un pērkam speķi un barojam dzeņus, un dzilna nāk,” stāsta Marija.

    Marija neuzskata, ka, aizbraucot prom no galvaspilsētas, ir zaudētāja.

    “Es pārprofilējos. Es uzskatu, ka cilvēks var jebkurā situācijā atrast nodarbošanos. Un es, būdama augsti kvalificēta ārste, sāku audzēt bietes, burkānus, kāpostus, siltumnīcā tomātus, gurķus. Sāku konservēt, sāku marinēt, jo ar to niecīgo pensiju bija grūti iztikt. Es te saražoju tādā kvantumā, ka man pietiek bērniem un mazbērniem, un vēl visiem radiem un draugiem un skolēniem, kas atbrauc. Vienmēr ir burciņa, ko iedot,” saka Marija.

    Marija atklāj, ka jūtas ļoti pagodināta par to, ka pēc tik ilga medicīnā nostrādāta laika, pat jau astoņus gadus pēc aiziešanas pensijā par viņu ir atcerējušies. Saņemtais goda raksts un stikla statuete par mūža ieguldījumu ginekoloģijā stāv istabas goda vietā, un jau ir saplānots, kur tiks tērēta saņemtā naudas balva.

    “Ļoti prozaiski. Mums abiem ir jāsalabo zobi. Mēs ar savām pensijām nevaram lāga atļauties salabot zobus. Nu, protams, mēs varbūt aizbrauksim arī ceļojumā, jo man viena draudzenīte dzīvo Zalcburgā, un viņa mūs jau sen aicina,” atklāj Marija.

    Marijas mājās vienmēr gaidīti ciemiņi – gan kaimiņi, gan bērni un mazbērni, gan skolnieki, kuriem ārste Marija Zvaignīte ir mācījusi ne tikai medicīnas, bet arī dzīves gudrības.

    Saistītie raksti
    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti