Lūk, viņas iespaidi:
Atceros, kad ielidoju pirmdien... Parasti no lidmašīnas var redzēt cilvēkus uz ielas un to, ka ir mašīnas, bet šoreiz es neredzēju, ka lielceļi būtu pilni ar mašīnām. Sapratu, ka tajā brīdī cilvēki centās izceļot no pilsētas.
Protams, ir mazāk cilvēku uz ielas. Protams, neredz tik daudz mašīnu, kas brauktu pa ielām. Ir veikali, kas ir pilnībā slēgti. Vilcieni neiet tik bieži, kā agrāk. Pagājušajā nedēļā vēl gāja katru pusstundu.
Cilvēki iet ārā vairāk. Turas viens no otra pa gabalu, bet iet ārā. Daudz vairāk cilvēku brauc ar riteni, pastaigājas.
Daudz emociju nāk ar visu to. Mēs nezinām, kad tas viss beigsies. Ņujorka ir tas epicentrs. Un tagad Amerika būs jaunais epicentrs. Ir bail. Dzīvoju ar diviem veciem cilvēkiem, kas ir mani vecvecāki. Bailes viņiem nodot.
Es neteiktu, ka esmu sevišķi lepna būt Amerikas pilsone patlaban. Mēs ikviens varam kaut ko darīt, bet esam nokļuvuši punktā, kur tā nav vairs mūsu atbildība nemaz. Administrācija neuzņēmās atbildību, un tas tagad ir redzams mūsu sabiedrībā. Un cilvēki mirs. Un man ir draugi, kuri tagad ir bez darba, jo strādāja restorānos un kafejnīcās, ir mūziķi. Man ir draugi, kuri strādā veselības aprūpē. Viņi varbūt nav dakteri, bet viņiem jāiet uz darbu katru dienu. Viņi strādā kā māsiņas slimnīcās, ir fizioterapeiti. Esmu norūpējusies par viņiem. Viņi ir tie, kas gādās par citiem, kad mēs nevaram vairs.
Šis viss ir dīvaini. Tiem, kuri nav neko līdzīgu piedzīvojuši, kuri nav auguši kara laikā vai piedzīvojuši milzīgu dabas katastrofu. Mums ASV bija orkāns, bet manu rajonu tas neskāra. Es jūtos dīvaini. Bet esmu priecīga, ka dzīvoju tādā rajonā, kur visi vēl vismaz izliekas, ka viss ir normāli.
KONTEKSTS:
Pasaulē izplatoties Covid-19, Pasaules Veselības organizācija atzina, ka saslimstība sasniegusi globālās pandēmijas līmeni. Daudzās pasaules valstīs ieviesti stingri ierobežojumi - atcelti masu pasākumi, slēgtas robežas, skolas un citas iestādes.
