Arnicānu ģimene: Psihoterapijā iemācījāmies strīdēties «inteliģenti»

Ienesa brīvību attiecībās

Par sevi Arnicāni saka tā: “Mums patīk izzināt, praktizēt, eksperimentēt un atrasto pielāgot savam dzīvesveidam, un to palīdzam darīt arī citiem. Nav tādas vienas perfektās formulas, kā uzlabot dzīvi, bet ir daudz lietu, ko varam pamainīt, lai pieredzētu dzīvi jau daudz augstākā kvalitātē.”

Garīgie meklējumi pārim sākušies pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad abi devušies uz pašizaugsmes semināriem “Ugunsskola” pie Lauras Denleres. Pirmais terapijas līkločos apzināti meties Andis, kurš psihoterapeitu apmeklē jau vairāk nekā divus gadus. Viņš speciālistu atradis caur draugiem – ieteikumu devusi psiholoģe Kristīne Balode. Savukārt Laura apmeklējusi psihologu pēcdzemdību periodā, kā arī iet pie psihoterapeita tagad. Tā kā Laura uzsāka psihoterapiju ārkārtas situācijas ierobežojumu laikā, viņa savu terapeiti ir satikusi tikai virtuāli.

“Tas nebija viens konkrēts notikums, kas pamudināja meklēt terapiju,” saka Andis. “Tas bija kaut kā organiski,” piebilst Laura. “Pirms meklējām palīdzību, bija periods,  kad kļuvām gandrīz viens par otra terapeitu, jo savas problēmas lielākoties uzticējām viens otram. Tad attiecībās trūka viegluma.” Abi atzīst, ka terapija ir noņēmusi slogu no savstarpējās komunikācijas, ienesot brīvību.

Neesi vienīgais "jocīgais"

Laurai ir pieredze ar psihologu no laika pēc bērniņa piedzimšanas – tas ir bijis nozīmīgs atbalsts grūtā brīdī, jo viņa ir pārdzīvojusi pēcdzemdību depresiju. Laura atzīst, ka nav bijis viegli saņemties meklēt palīdzību: “Man pagāja ilgs laiks, kaut gan bija maigi un mīļi atgādinājumi no Anda, ka varbūt kāds varētu palīdzēt tikt galā ar emocijām un satraukumu. Viena no lielākajām vērtībām, ko ieguvu terapijā pēcdzemdību depresijas laikā – sajūta, ka es esmu normāla, ka ar mani viss ir kārtībā. Tas ir par terapiju kopumā: tu neesi viens pats, neesi vienīgais “jocīgs”, kuram, piemēram, hormoni nestrādā. Neesi vienīgais, kurš sākumā līdz galam neizprot savu bērnu.” Terapija šajā posmā palīdzējusi sakārtot domas: “Varēju visu salikt pa plauktiņiem un nokomunicēt lietas, kuras es vēlējos, bet nezināju, kā.”

Andis stāsta, ka Lauras terapijas pieredze arī viņam ir palīdzējusi veiksmīgāk atbalstīt sievu sarežģītajā posmā:

Pēc dzemdībām, kad Rūdolfs bija maziņš, es redzēju, ka viņa iet kaut kam cauri, ko nesapratu. Gribēju palīdzēt, bet nezināju, kā.

Kad viņa devās pie psiholoģes, es sapratu, ka tas, kā viņa jutās, rīkojās un izturējās attiecīgās situācijās, ir normāli.”

Terapeits kā tulks

Viens no Lauras galvenajiem ieguvumiem, apmeklējot terapeitu, ir saistīts ar savu emociju apzināšanos: “Terapeite palīdz iztulkot lietas, kas notiek manā galvā. Viņa to ieliek vārdos, ar ko es pēc tam varu vieglāk komunicēt ar citiem cilvēkiem. Terapeits strādā kā tulks, kas iztulko lietas, kad es nezinu, kā tās izstāstīt apkārtējiem.”

Tāpat Laura saka, ka terapija noder ne tikai saskarē ar negatīvām emocijām: “Man ir iespēja visu laiku strādāt ar sevi – ne tikai tad, kad viss ir slikti, bet arī tad, kad ir labi, atrodot foršu veidu, kā parakties, bet bez milzīga dziļuma. Tas man palīdz mobilizēties.” 

Vēl viens ieguvums ir tas, ka Laura rod vietu un laiku, kur pati un viņas problēmas ir noteicošās un galvenās: “Man katru nedēļu ir laiks, kad es bez sevišķa filtra un domāšanas varu runāt par sevi un saviem notikumiem, nedomājot, ko padomās otrs cilvēks, vai tas ir aktuāli, vai viņš var pieslēgties. Tas ir veselīgi – laiks, kad var iedziļināties tikai sevī.”

Iknedēļas ''filtru tīrīšana''

Andis kā vienu no ieguvumiem piemin to, ka terapija ir droša vide, kur var atklāties līdz galam un pat pateikt terapeitam, kā viņš redz terapeitiskās attiecības: “Tā ir vieta, kur tevi nevērtēs, kur nav jādomā, ko padomās.” Andis turpina: “Pirmkārt, pa nedēļu ir daudz dažādu notikumu un pārdzīvojumu, kas rada emocijas, un tās sajūtas bieži vien sakrājas. Kā mans tētis teica: kad mašīnai sakrājas pilns filtrs, tad tas ir jāiztīra. Kad sakrājas daudz, tad terapija ir viena no lietām, kas palīdz mierīgā, drošā vietā iztīrīt “filtrus”. Tas ir foršs iknedēļas rituāls, lai nesakrātos sasāpējušās emocijas.”

Turklāt Andis uzsver, ka, uzticot savu emocionālo smagumu tuviem cilvēkiem, tas var kļūt par lielu slogu attiecībās.

Tāpat kā ejam pie zobārsta, kad sāp zobs, vai pie automehāniķa, kad saplīst mašīna, varam iet pie speciālista, kurš var palīdzēt, kad runa ir par psihisko veselību un emocionālo pasauli.

Tas ir cilvēks, kurš nav iesaistītā persona un kuram nav sava subjektīvā viedokļa, jo terapijā runātais skar mūsu partnerus, draugus un vecākus,” dalās Andis.

Kā trešo terapijas ieguvumu Andis piemin labāku sevis izpratni: “Man ir vieglāk mainīt veidu, kā es reaģēju dažādās situācijās. Emocionāli pārdzīvojumi, ja tie sakrājas, var parādīties neīstajā laikā un vietā. Bet, dodoties pie terapeita, es pārliecinos, ka emocijas tiek pārstrādātas veselīgā un drošā vidē.”

Abi vienojas, ka terapija ir palīdzējusi pāra attiecībās. Lai gan jebkuras attiecības nav pasargātas no nesaskaņām, ģimenes ikdiena ir kļuvusi miermīlīgāka. “Arī tad, ja mēs sastrīdamies, viena no svarīgākajām lietām ir tā, ka spējam atrast strīda galveno iemeslu. Varbūt kāds no mums ilgtermiņā ir par kaut ko neapmierināts. Tas varētu būt jebkas: piemēram, ka otrs nepalīdz, nav pietiekoši daudz pieskārienu, komplimentu vai trūkst palīdzības ar bērnu. “Inteliģentā” strīda rezultāts ir tāds, ka mēs nonākam pie tā, kāpēc strīds ir sācies un kādēļ ir kāda neapmierinātība. Ja mūs viss apmierina, tad strīds neizveidojas. Tas nenozīmē, ka mums nav strīdu, tomēr svarīgākais, ka paši saprotam, par ko mēs īsti strīdamies,” saka Laura.

Izprot savas bailes

Reizēm problēmas sagādājot tas, ka pāri uzrunā viņu sociālo tīklu sekotāji, lūdzot ieteikt terapeitus. Lai gan abi par to ir konsultējušies ar savām terapeitēm, ir skaidrs, ka ne katram var palīdzēt tas, kas pirmajam, līdz ar to savus speciālistus viņi nevar ieteikt citiem.

Arnicānu pāris atbildi uz jautājumu par atšķirībām viņu terapijas pieredzēs apdomā ilgi. “Mēs abi esam izvēlējušies Junga analītiķus, līdz ar to terapijas ir ļoti līdzīgas,” saka Andis. Laura turpina: “Andis savā terapijā daudz runā par sapņiem, ko es nedaru.”

Savukārt ieguvums, ko Andis saskata savā profesionālajā sfērā, ir atbalsts nestandarta situācijās. Kā piemēru viņš min nesenu situāciju, kad ir nācies uzstāties krietni lielas publikas priekšā: “Dienu pirms uzstāšanās paņēmu ekstra sesiju, lai sazemētos, nomierinātos.

Galvenais laikam bija tas, ka caur terapiju labāk izpratu, no kā man ir bail – kas ir sliktākais scenārijs.

Kas notiks, ja cilvēkiem nepatiks vai ja es kaut ko sajaukšu? Baiļu efekts mazinājās, verbalizējot bailes un izdomājot, ko es darīšu attiecīgās situācijās. Bieži bailes galvā tiek uzbūvētas tik milzīgas, ka tās neatbilst realitātei.”

Terapija atmaksājas

Abi ar Lauru ir pārliecināti, ka visgrūtākais ir spert pirmo soli un lūgt palīdzību. “Mēs esam pieraduši būt stipri un cīnīties paši līdz pēdējam,” saka Laura, atceroties, ka mirklī, kad Anda mātei bijis krūts vēzis, tikai pēc ceturtās ķīmijterapijas viņa ir uzzinājusi par to, ka ir pieejama psihoterapeita palīdzība bez maksas. Ja onkoloģiskiem pacientiem un vēl dažādām pacientu grupām ir konkrēta reižu skaita bezmaksas palīdzība, tad lielajam vairumam tas ir kas tāds, ko Laura un Andis sauc par “ekskluzīvu prieku”. Tomēr abi atzīst, ka jautājums ir prioritātēs: ģimene, saņemot algu, vispirms nomaksā rēķinus, samaksā par bērnudārzu, kā arī psihoterapiju.

“Mēs dzīvojam burbulī,” atzīst Laura un Andis. Viņi uzskata, ka savā sociālo kontaktu lokā cilvēki nekautrējas runāt par terapiju un pieredzi. Laura saka, ka “grūtākais, iespējams, ir izvēlēties terapeitu.” Kāds viņai ieteicis aplūkot terapeitu fotogrāfijas mājaslapā un izvēlēties pēc aprakstiem, taču šāda pieeja neesot piemērota katram. Laura uzskata, ka tā var apmaldīties informācijas pārbagātībā. Andis piebilst, ka tad, “kad cilvēks meklē psihoterapeitu, drošas vides nokomunicēšana sākas jau internetā. Manuprāt, nav vienkāršas sistēmas, kā atrast un pieteikties pie terapeita. Protams, ir bildītes un telefona numuri. Bet nav skaidras sistēmas, kas iedotu drošības sajūtu, ka es atradīšu īsto speciālistu.”

Arnicānu pāris spriež, ka sabiedrība gūtu labumu no pieejamākas garīgās veselības aprūpes, kas, iespējams, arī mazinātu aizspriedumus jeb stigmu. “Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām ir stigma – it kā terapija būtu kas tāds, kas parāda, ka cilvēkam ir problēmas.

Pateikt citiem vai pat sev, ka tu ej terapijā, gandrīz vai nozīmē, ka tev kaut kas īsti nav kārtībā, saka Laura.

Tomēr viņa ir pārliecināta – terapija atmaksājas: “Cilvēki saka, ka tas ir dārgi un viņi to nevar atļauties, neizprotot, kādu kvalitāti dzīvei piešķir terapija – protams, ar noteikumu, ka tas ir nepieciešams.” Arī Andis uzskata, ka palīdzības meklēšana bieži vien saistās ar pieņēmumu, ka cilvēkam ir smagāki traucējumi, nekā patiesībā: “Ir jāsaprot, ka mums ir jārūpējas par savu emocionālo un psiholoģisko veselību. Tas ir normāli, un to var darīt preventīvos nolūkos, – ne tikai tad, kad notiek kas slikts.”