Ielas garumā

Ielas garumā. Municipālie īres nami starpkaru periodā un tagad

Ielas garumā

Ielas garumā. Artilērijas iela

Ielas garumā. Arhitektam Andrejam Holcmanim – 100

Arhitekts Andrejs Holcmanis - iemūžināšanas vērts Rīgas «bruņinieks»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Šovasar simtgadē pieminēsim izcilu personību, arhitektu un Rīgas pētnieku Andreju Holcmani. Tikai trīs raksturlielumi, bet vai ar tiem ir gana, lai pateiktu, kas viņš bija?

Viņa cilvēciskās vērtības, zināšanu dziļums un dāsnums atklājās piedzīvojumiem bagātajos gājienos daudzu Rīgas ielu garumā. Hronoloģiski tas datējams no 2003. gada aprīļa līdz 2009. gada aprīlim, bet pirmoreiz mēs sastapāmies vēl 20. gadsimtā pie topošā Melngalvju nama, lai ēkas pagrabos meklētu Rīgas bruģi un seno ielu pēdas.

Andreja Holcmaņa dzīves laikā tā arī nepaguvām uzfilmēt viņa celto ģimenes māju Dzērbenes ielā, ko arhitekts paša un draugu spēkiem sāka būvēt pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā.

Cits mūsu raidījuma autors arhitekts Jānis Lejnieks vērtē Holcmaņu ģimenes māju kā spilgtu tā laika modernisma arhitektūras paraugu, uzsverot, ka veidojas zināma pretruna, jo Andrejs Holcmanis savu mūžu ir veltījis Vecrīgas izpētei un aizsardzībai. Viņš ir viens no Vecrīgas reģenerācijas projekta līdzautoriem tālajā 1983. gadā, ko izstrādāja pilsētas pētnieku grupa arhitekta Edgara Pučiņa vadībā. Toreiz Andrejam Holcmanim izdevās likt lietā savas pamatīgās, arhīvos gūtās zināšanas un sekmēt arī Rātslaukuma un Melngalvju nama atdzimšanu. Bet gājienos dažādu ielu garumā arhitekts mums palīdzēja izprast pilsēttelpas savādības un daudzos slāņus, kas slēpjas zem Vecrīgas namu fasādēm.

Gatavojot raidījumu, vēlreiz pārlūkoju mūsu arhīvu. Atmiņā atausa daudzi momenti, arī tie, kas palikuši aizkadrā, bet viss šis kopums neapšaubāmi ietekmēja raidījuma emocionālo fonu. Vispirms jau Andreja Holcmaņa prasme dalīties zināšanās it kā starp citu, bez mazākās pompozitātes un sava svarīguma apziņas. Mēs runājāmies, un notikumi, arhitektūras fineses, cilvēku likteņi veidoja arvien jaunus pilsētvides stāstus. Apbrīnojami, bet šis erudītais cilvēks ar doktora grādu arhitektūrā pavisam mierīgi spēja pateikt: „Par to gan es neko nezinu.“ Pasmaidīja un it kā mudināja mani atbildes meklēt pašai. Pārliecināja arī viņam raksturīgā mierīgā un līdzsvarotā runas maniere, kuru reizēm apmirdz neviltots prieks par kādu detaļu vai notikumu pavērsienu, vai kāda personiskāka Rīgas sajūta.

Atgādināt par Andreju Holcmani un viņa vērtībām man šķiet svarīgi, jo mūsdienās nereti par zināšanām tiek uzdotas internetā aizgūtas paviršības, bet par etalonu - paštīksmināšanās un lielīšanās. Jā, tādā nozīmē viņš nekādi neatbilst vietā un nevietā lietotajiem apzīmējumiem „modīgs“ un „jaudīgs“. Vienkārši arhitekts Andrejs Holcmanis no sirds mīlēja un visu mūžu pētīja Vecrīgu, ieliekot savā darbā Rīgas iedzimtā atbildības sajūtu. Bieži esmu satikusi cilvēkus, kurus iedvesmojušas viņa grāmatas un raksti dažādos izdevumos, nolasītās lekcijas (un to bijis simtiem!) vai vadītās ekskursijas. Tālajos 70. gados šādi iedvesmots Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā pie Andreja Holcmaņa ieradās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēknis Gunārs Armans. Gunārs kļuva par ilggadēju Andreja Holcmaņa kolēģi un Rīgas pieminekļu sargu. Kopā piedzīvojot arī 1973. gada 29. jūniju, kad tika atklāts atjaunotais Pēterbaznīcas tornis, bet Andreju Holcmani par svētku organizēšanu atbrīvoja no Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieka amata.

Pēterbaznīcu Andrejs Holcmanis uzskatīja par Rīgas simbolu, tās pērli un ar arhīva dokumentiem ne reizi vien pamatoja baznīcas piederību rīdziniekiem, nevis kādai atsevišķai konfesijai. Pēterbaznīca savā ziņā kļuva arī par viņa likteņceltni, sargājamu līdz pat aiziešanai mūžībā 2009. gada 30. aprīlī.

Rīdzinieki Andreju Holcmani pagodinājuši ar Rīgas balvu 2005. gadā. Arī „Ielas garumā“ pārdesmit raidījumos un vēl citos arhīva sižetos, Vecrīgas reģenerācijas projekta dokumentos, grāmatās un rakstos iespējams novērtēt arhitekta Andreja Holcmaņa unikālo devumu pilsētai.

Taču lūgums iemūžināt Andreja Holcmaņa un Pēterbaznīcas gaiļa atjaunotāja Pētera Saulīša piemiņu tā arī nav guvis pilsētas saimnieku atsaucību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti