ĪSUMĀ:
- Ināra ar vecākiem ASV nonāca pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, tāpat kā viņas vīrs Gunārs Blumbergs.
- Blumbergu dzimtas pārstāvjiem izglītība ir vērtība, jo to atņemt nevar neviens.
- Latviskums ir caurvijis visu Blumbergu ģimenes trimdas laika dzīvi, aktīvi darbojoties Čikāgas latviešu sabiedrībā.
- Ināras dēli un mazdēls norāda, ka latviešu skolas gaitas bērnībā prasījušas piespiešanos, bet pēcāk šo papildu izglītību novērtējuši.
- Blumbergu izveidotā stipendija atbalsta topošos juristus Latvijā, tāpat viņiem rūp, lai amerikāņi pēc iespējas vairāk uzzinātu par Latviju.
Pirmie gadi Amerikā
Ināra ar vecākiem Amerikā nonāca pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, tāpat kā viņas vīrs Gunārs Blumbergs, kurš nu jau mūžībā.
Ināra atminējās, ka viņai bija septiņi gadi, kad ģimene nonāca Amerikā, Bostonā, kur viņus burtiski “izmeta” no kuģa. Labi, ka ceļā pagadījusies Luterāņu federācija, kas iedevusi naudu tālākceļam, pavaicājot, kur Ināras ģimene gribētu doties. Tā Ināras ģimene nokļuva Čikāgā.
Čikāgā Ināras vecāki uzsāka darba meklējumus, diemžēl sākumā mammai, kura bija ārste, un tētim, kuram bija inženiera diploms, nācies strādāt zemas kvalifikācijas darbus – fabrikās un celtniecībā. Tikai tad, kad vecāki atraduši darbu savās profesijās, dzīve sākusi mazpamazām iet uz augšu.
“Tas iesākums bija mazdrusciņ grūts, bet drīz vien iesaistījāmies latviešu sabiedrībā, sameklējām citus latviešus, un man kā bērnam nebija nekādu rūpju. Trimdas pirmie gadi man nebija nekāda trauma,” atsauca atmiņā Ināra.
Tad liktenim labpatika Ināru savest kopā ar vīru Gunāru – tas noticis, kad Ināra ciemojusies pie krusttēva Ņujorkā. Tieši tur 21 gadu vecā latviete satika nule kā jurisprudences studijas beigušo, piecus gadus vecāko Gunāru, kurš meklēja darbu tieši Čikāgā, vietā, kur dzīvoja arī Ināra. Dažus gadus vēlāk dibināta Blumbergu ģimene.
Izglītību atņemt nevar
Jurisprudence, precīzāk advokatūra, tā ir Blumbergu dzimtas firmas zīme, jo tēva pēdās sekojuši trīs no četriem dēliem un tikai viens izvēlējies citu profesionālo virzienu. Lieki piebilst, ka tā ir viena no Blumbergu panākumu atslēgām – spēja atbalstīt savus bērnus, lai viņi iegūtu labu izglītību. Roberts un Pēteris uzsver, ka priekšstats par izglītību kā vērtību ir pārmantots no vecvecākiem.
“Daudzi trimdas latvieši to vienmēr ir uzsvēruši, ka komunisms varēja visu atņemt – mantu, īpašumus, automašīnas, bet tas, ko viņi nevarēja atņemt bija smadzenes un izglītību.
Tāpēc izglītība ir tik svarīga, jo to neviens nevar atņemt,” uzsvēra Pēteris.
Ar vienu kāju amerikāņos, ar otru – latviešos
Veiksmīgi iedzīvoties Amerikā Blumbergiem ļāva rosība latviešu sabiedrībā, un tieši tāpēc latviskums ir caurvijis visu trimdas laika dzīvi, aktīvi darbojoties Čikāgas latviešu sabiedrībā.
“Mans tēvs pirmos gadus bija viens no iniciatoriem Čikāgas Latviešu skolai, un pirmos gadus mācības notika mūsu dzīvoklī. Sanāca 10 bērni un vecāki, bet kad palika par šauru, skolai sameklēja citas, lielākas telpas. Mani bērni gāja skautos, un es, loģiski, kļuvu par mazskautu vadītāju. Apstākļi ļāva man audzināt bērnus un nestrādāt, tāpēc ļoti aktīvi iesaistījos Čikāgas latviešu sabiedriskajā dzīvē, biju valdē latviešu skolā, rīkojām tautības festivālus. Tie notika Čikāgā, kur sanāca kopā dažādu tautību cilvēki, un mēs cepām pankūkas," stāstīja Ināra Blumberga, norādot, ka teju visa viņas dzīve bija saistīta ar latviešiem.
“Daudzas Amerikas latviešu ģimenes teiks, ka mēs dzīvojām ar vienu kāju amerikāņos un ar otru kāju latviešos. Mani bērni gāja amerikāņu skolā, un arī tur es biju aktīva, palīdzēju, kad vien bija nepieciešams,” sacīja četru dēlu mamma.
Ināra allaž nerimstoši un aktīvi darbojusies sabiedriskajā dzīvē, un likumsakarīgi, ka mammas piemēram sekojuši dēli – Pēteris šobrīd ir Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) priekšsēdis, bet Roberts ilgus gadus bijis Latvijas goda konsuls Ilinoisā.
Latviešu skola – ne bez piespiešanās
Milzu nospiedumu dēlu dzīvēs, ja runājam par dzīvi latviešu sabiedrībā, atstājušas skolas gaitas latviešu skolā. “Tas vienmēr ir jautājums, kāpēc mēs visu to darījām. No sākuma mums tas viss bija uzspiests, un mūs veda uz latviešu skolu, gribam vai negribam. Tas īstenībā bija izaicinājums," atcerējās Pēteris Blumbergs.
Brīvā laika zēniem tolaik nebija daudz. “Mēs gājām amerikāņu skolā no pirmdienas līdz piektdienai. Sestdiena amerikāņiem ir kā atpūtas diena, bet ne Amerikas latviešiem, un mums bija jāiet veselu dienu latviešu skolā. Mēs par to nebijām laimīgi. Pieaugot, pusaudža gados, es biju laimīgs, ka vecāki man to bija uzspieduši, jo man patika tā sabiedrība. Un līdz ar to es varēju to dot tālāk un "uzspiest" latviešu skolu saviem dēliem,” stāstīja Pēteris.
Pētera dēls Aleksandrs, kuram šobrīd ir 22 gadi, atcerējās, ka viņam latviešu skola notikusi svētdienās, bet sestdien esot mācījies ar tēti, kopā lasot “Nāves ēnā”. Viņam tas vilcies stundām ilgi, kamēr vienaudži amerikāņi baudījuši bērnību, spēlējoties pagalmā. Tētis Pēteris gan ar smaidu aizrādīja, ka tas esot pārspīlējums un parasti mācības aizņēmušas vien pāris stundu. Tomēr šobrīd Aleksandrs atzina, ka tas viss bijis to vērts, tieši tā, kā tētis to teicis – kad paaugsies, sapratīsi.
Tagad Aleksandrs saka paldies vecākiem, kas viņu piespieduši apgūt latvisko izglītību.
Ināra papildina mazdēlu sakot, ka viņa zina daudz stāstu, kur vecāki “palaiduši” vaļīgāk latviskuma grožus, pēc tam saņēmuši no jau pieaugušajiem bērniem pārmetumus, ka nav iegūta latviskā izglītība un apgūtas valodas prasmes, dzīvojot Amerikā.
Sirds daļiņa pieder Latvijai
Ir skaidrs, ka Blumbergiem rūp, lai arī amerikāņi pēc iespējas vairāk uzzinātu par Latviju. Tāpat Blumbergos jaušama nepagurstoša vēlme palīdzēt Latvijai. Blumbergi to īsteno, atbalstot topošos juristus. Stipendija, kas radīta 2013. gadā, atbalsta Latvijas Universitātes juridiskās fakultātes studentus, un Ināra kā viena no stipendijas dibinātājām ar patiesu prieku stāsta par stipendiātiem, kuri sevi pierādījuši kā gaišus, spējīgus un perspektīvus advokātus.
Roberts Blumbergs ir Latvijas Universitātes goda biedrs. Būdams Latvijas goda konsuls Ilinoisā, Roberts viesojies Rīgā, lai Latvijas uzņēmējus mudinātu piedalīties biznesa konferencē “Spotlight Latvia” ASV, lai tur rastu sadarbības partnerus amerikāņu biznesmeņu aprindās. Bet Pētera Blumberga prātu šobrīd nodarbina arī jautājumi, kā veiksmīgāk pandēmijas apstākļos atzīmēt ALA septiņdesmito gadadienu.
