Mūsu tikšanās gan sākas ar negaidītu saimnieka atvainošanos, ka viņš pats gan neko lāgā mums nodemonstrēt nevarēšot, jo pirms neilga laiciņa, braucot ar moci esot saskrējies… ar alni. Dakteri glauni salāpījuši, un viss strauji ejot uz labo pusi, tomēr akmeņkaļa arods prasa lielu piepūli, un tas pagaidām vēl jāatliek. Bet skumt nav pamata, jo Kasparam ir sagatavota jaunā maiņa, kas tēva stingrā uzraudzībā jau apguvusi amata pamatus.
Sapnis par garāžiņu
Kaspara stāsts sākas ļoti līdzīgi kā daudziem citiem veiksmīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem – ar mocīšiem un sapni par savu garāžiņu. Ar močiem Kaspars esot dauzījies kopš mazām dienām, un par spīti nesenajai neveiksmei motocikls joprojām ir uzticams draugs un sava veida terapeits – ja saskrien kādi kreņķi vai pēc nopietnāka darba cēliena vajag izvēdināties un sakārtot domas, nekā neesot labāka par izbraucienu ar mocīti. Cita lieta esot ar sapni par ''garažiņu''. "Ko gribēju, to dabūju", garšīgi nosmej Kaspars. "Jā, nu man beidzot ir sava ''maza'' 1000 kvadrātmetru garažiņa, kur gan padarboties, gan paskrūvēties, gan draugus uzņemt."
Vecā Ķoņu muižas kalte Kaspara īpašumā nonākusi pagalam bēdīgā stāvoklī. Pašā pirmajā ziemā vienā ēkas galā iebruka jumts, bet kārtīgs meistars vienmēr atradīs izeju, kā defektu pārvērst efektā, un tā no pusgruvušās ēkas daļas izveidojusies stilīga ballīšu un atpūtas vieta. Un ballētāju un ciemiņu Kasparam netrūkst – regulāri viesi ir draugi no motobraucēju klubiem.
Pārlaižot acis sakoptajai teritorijai un saglābtajiem mūriem, saimnieks tomēr iegrimst skumjās pārdomās. Pirmajos akmeņkaļa gados viņš pats esot sācis tieši ar mūrēšanu, bet pamazām šī joma atkāpusies otrajā plānā.
"Es vienkārši negribēju nomirt 50 gados," skarbs ir Kaspars.
"Skaisti jau izskatās tie akmens mūri, bet kas tas ir par darbu! Elkoņi, mugura, ceļi – viss nolietojas un netur vairs. Tas ir verga darbs." Kaspars vispār ir pārliecināts, ka akmens mūrnieka arods ir izmirstošs, jo nav vairs īsti meistaru – nedz, kas var kārtīgi samūrēt, nedz, kas var apmācīt citus smalkajā kunstē.
Beigu beigās Kaspara domas tomēr vēršas uz cerīgāku pusi, un viņš padalās klusākajos sapņos un tālākas nākotnes iecerēs, ka tagadējo svinību zonu varētu tomēr apjumt, savest kārtībā un ierīkot tur nelielu izstāžu zālīti vai mākslas salonu, kur beidzot varētu izvietot arī savu darbu ekspozīciju.
Bruģis sanāk vienmēr
Kaspara pašironija ir fantastiski atbruņojoša – tā vien šķiet, ka nav lietu vai procesu, par kuriem viņš nevarētu iesmiet, pat par savu pašreizējo, drusku nevarīgo pašsajūtu. Viņš sevi nekad neuzņemtos nodēvēt par mākslinieku, jo šajā arodā jau tikai 20 gadi aizvadīti. Bet, ja nopietni, tad ne katrs varot strādāt ar akmeni:
"Akmens šķiro cilvēkus. Ar lielu spēku un muskuļiem vien nepietiks – vajag saprašanu,
jo reizēm pietiek drusku uzsist, un akmens plīst, kamēr īsts spēkavīrs var dauzīt ar veseri, līdz rokas taisnas, un – nekā".
Protams, ka ne vienmēr ir tikai veiksmes stāsti, bet kā atkal jau atjoko Kaspars – ja kaut kas nesanāk, sadrupini un uztaisi bruģi. Lai vai kā, bruģis sanāk vienmēr!
Ja jau runājam par bruģi, tad Kaspars vedina mūs atpakaļ darbnīcā, lai palielītos ar savu superaparātu. Vienu ziemu kopā ar savu draugu kalēju esot izštukojuši un uztaisījuši. Visa pamatā esot vecs ceļa rullis, kurā sakrāmēts iekšā viss saštukotais, un tagad lieta esot pavisam vienkārša – ņem saskaldītu bruģi, saber iekšā superaparātā, pamaļ, un laukā iznāk smuki, gludeni bruģakmeņi – ņem un liec pagalmā, gatava manta. "Tas akmens ir līks, greizs, šķībs, asām malām," skaidro Kaspars. "Tad nu ej un sakrāmē tādu. Bet mūsu aparāts katru bruģa klucīti uztaisa ar gludām, maliņām – bruģēt pēc tam tīrais prieks!"
Pakošanas lielmeistars
Kasparam darbnīcā pie sienas ir pasaules karte, kurā atzīmētas vietas, kurp aizceļojuši viņa darbi. Tās ir vairāk nekā 30 valstis, taču meistars atzīst, ka tā pasaules iekarošana nekad nav bijis pašmērķis. Un, kā izrādās, tālo tirgu apgūšanai ir pagalam negaidītas blaknes – iesaiņošana. Kaspars stāsta, ka gatavu iepakojumu īsti nopirkt nevar, jo sūtāmā prece ir nestandarta – katra savā izmērā. Tad nu jāpako pašam. "Tu ņemies ar to iepakojumu, patērē tam milzums enerģijas, aizsūti, saņem labas atsauksmes, un viss jau it kā ir forši," savās pārdomās dalās Kaspars. "Tomēr tad parēķini – vienu dienu es taisu to šķīvi, tad veselu dienu es viņu pakoju, un beigās vēl samaksāju visiem, kas sēž uz manis, jo beigās tam taču tiek uzlikts nodoklis… Tad tā apdomā un saproti – priekš kam tev to vajag?"
Ūdentiņis, akmentiņis…
Raidījumu par Kasparu atliekam un atliekam, cerot uz meistara veselības uzlabošanos. Un patiešām – kādu dienu saņemam priecīgo ziņu, ka Kaspars ir atlabis tiktāl, ka atkal sācis darboties pats, un ir gatavs mūs atkārtoti uzņemt, lai mēs varētu iemūžināt arī paša meistara darbošanos. Dodamies atkal uz Ķoņiem. Kaspars ir darbīgas rosības pilns – kamēr lielajā telpā Latvijas meistaru darināta iekārta pa milimetram graužas iekšā milzu akmenī, tikmēr viņš pats jau ir ielecis traktorā un pieved no pagalmā stāvošajām akmeņu kaudzēm materiālu jauniem darbiem.
Kaspars nosmej, ka esot tik prātīgi apaudzis ar visādām pirktām un paštaisītām iekārtām, ka, vienatnē darbojoties, paralēli varot palaist un kontrolēt vismaz piecus agregātus. Kamēr mēs triecam jokus, tērzējam un darām jaukāko lietu pasaulē – vērojam, kā kāds cits – šajā gadījumā operators Dzintars – strādā, dimanta zāģītis, apvienojot spēkus ar ūdeni, jau krietnu sprīdi ir iegrauzies akmens bluķī.
Kaut kas šajā procesā ir ļoti meditatīvs un pārlaicīgs, un gribas vērot vēl un vēl. Mēs taču visi no mazām dienām zinām, ka "ūdentiņis, akmentiņis – tie dzīvos saules mūžu"... Un varbūt tieši tāpēc akmeņkaļa arods ir tik noslēpumaini ievelkošs, ka viņa varā ir pārcelt un grozīt šīs mūžīguma robežas? Katrā ziņā skaidrs ir viens – tas ir ļoti skaists amats, kas rada ļoti skaistas lietas. Zināmā mērā – mūžīgas lietas.
Un vēl kādu izzūdošu, ļoti īstu un autentisku lietu nevarēja nepamanīt, klausoties Kasparā – Ziemeļlatvijas skaisto galotni "-ī". Tik brīnišķīgi skan, ja kaut ko liek NOSTĪ, kaut ko pieliek KLĀTĪ un kaut ko aizver CIETĪ.
Ar Kasparu Apši Ķoņu pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Dzintars Spriņģis, gaismotājs Juris Lasinskis.
