Sadaļas Sadaļas

Ar līdera gēnu. Ilze Spīgule-Buijtenvega, dzīvojot ārzemēs, neaizmirst saknes un iedvesmo citus

Zviedrijā dzīvojošā Ilze Spīgule-Buijtenvega (Buijtenweg) ir no tiem cilvēkiem, kam iekšā ne tikai dzirkstele, bet arī varens vilcējmotors – tāds, kas iekustina lielas lietas un velk un ved aiz sevis daudzus citus. Viņa allaž ir priekšgalā jebkurā no mītnes valstīm, iedvesmojot citus, uzņemoties atbildību, darbojoties biedrībās, apvienībās, kopienās; organizējot, radot un vadot. Par sevi smejas – laikam jau viņā esot kāds “līdera gēns”, kas liek iet, darīt un iedvesmot.

Jāpiebilst, ka pie “Zviedrijā dzīvojošā” faktiski būtu jāpiekabina “šobrīd”, jo pirms tam Ilze vairākus gadus pavadīja Beļģijā, bet drīz, visticamāk, pārcelsies uz Nīderlandi. Zviedrijā viņa ir kopš 2017. gada un jau visus šos četrus gadus ir Dienvidzviedrijas latviešu biedrības priekšsēde, biznesa kluba valdes locekle; viņa māca bērniem skoliņā latviešu valodu, paspējusi atdzīvināt panīkušo latviešu kori un pat pabūt tam par vadītāju, darbojas Eiropas latviešu uzņēmēju kopienā “#esiLV”, vada savu konsultāciju biznesu, iedrošinot un atbalstot cilvēkus, palīdzot apzināties, kā domas ietekmē rīcību un kā mainīt domāšanas veidu un attiecīgi – kā mainīt dzīvi uz labo pusi. Jau ar vairākām svešvalodām azotē – krievu, angļu, vācu – viņa katrā valstī apguvusi arī to pamatvalodas, un šobrīd pārvalda arī franču, flāmu un zviedru valodas. Ilzei patīk būt raibu raibā internacionālā vidē, bet – neaizmirstot savas saknes.

“Latvijā dzīvojot, Latvijas labā nekad tik daudz neesmu darījusi, kā tagad, esot prom,”

Ilze Spīgule-Buijtenvega.

Ilze, līdzīgi daudziem citiem ārvalstu latviešiem, saka. Un piebilst, ka sakņu sajūta ļoti palīdz. Tas ir arī tas, ko daudzi rietumnieki saka par latviešiem – ka mūsos ir kas īpašs; ka esam citādi; ka var just – mēs apzināmies savu piederību. “Arī Zviedrijā ir Jāņi, bet, kad sāku stāstīt par mūsu Jāņu tradīcijām, tad viņi sēž vaļā mutēm. Mēdzu teikt – man vienalga, ka jums labāks vidējais dzīves līmenis, mums toties ir dziļums! Un –

varbūt paradoksāli, bet integrācijā citā valstī patiešām palīdz tas, ka tici savām saknēm un tradīcijām un esi lepns par to.”

Riskēt un sekot sapnim

Daudzus uz ārvalstīm aizved gadījums, bet Ilzei tas bijis pārdomāts lēmums: “Man bija trīsdesmit trīs gadi, sāku pārdomāt, ko īsti gribu tālāk un ko nē, tas sakrita arī ar 2008. gada krīzi. Sapratu, ka gribu sākt kaut ko savu. Man ļoti tuva bija viesnīcu industrija, es pirms tam biju strādājusi gan nekustamo īpašumu, gan tūrisma jomā, arī izglītība bija atbilstoša. Kā jau daudziem, kas strādā viesnīcā, arī man bija sapnis par savu viesu namu, tāds klasisks – kad būšu veca, tad kaut kur Toskānā!

Reiz malkoju vīnu un domāju – bet kāpēc jāgaida vecums? Varbūt to var darīt tagad?

Tobrīd Latvijā atvērt viesu namu man nelikās jēgpilni, krīzē šajā jomā pelnīt nevarēja. Tagad jau gan viss mainījies, un zinu daudzus, kas veiksmīgi darbojas un nopelna iztiku. Bet tajā brīdī bija tā. Un es sāku skatīties apkārt. Man Briselē dzīvo diezgan daudz draugu, kaut kā bija sarunas par šo… Sāku analizēt turienes tirgu un sapratu, ka Briselē pietrūkst viesnīcu! Tur tām bija fantastisks noslogojums un cenu līmenis, un bija arī lieliski noteikumi, lai atvērtu privātās pansijas. Ja pats dzīvo un, piemēram, otrajā stāvā vai piebūvē ir viesu dzīvokļi, tad ir gan nodokļu atlaides, gan visādas pretimnākšanas no valsts. Domāju – hei! Ja nepamēģināšu, nezināšu! Kaut kādā ziņā tas bija lēciens aukstā ūdenī, bet, ja lec aukstā ūdenī ar pārliecību, tad ir eiforija no tā vien, ka lec.”

Daudzvalodu ikdiena

Interesanti, ka izšķiršanās par kardinālām izmaiņām profesionālajā dzīvē izmainīja arī Ilzes personīgo dzīvi – pārvākšanās uz Beļģiju bija izšķirīgs solis, lai apprecētos ar ilggadīgo draugu, kas dzīvoja Nīderlandē. Abi iepazinušies jau pirms gadiem divdesmit pieciem vienā no pirmajiem starptautiskajiem čatiem: “Viņš tur bija, jo ir datoriķis; es biju tāpēc, ka man vienkārši patīk komunicēt ar cilvēkiem. Mani piesaistīja tas, ka varu sarakstīties ar jebkuru personu visā pasaulē. Un kaut kā mēs tur abi saklikšķinājāmies… Tomēr biju pārliecībā, ka nekas mums nesanāks, jo dzīvojam katrs savā valstī. Bet nekad jau nevar zināt, kā dzīvē viss saliekas… Kad paziņoju, ka pārceļos uz Briseli, viņš pēkšņi teica – okei, ja jau tu būsi divu stundu braucienā no Holandes, tad es arī pārceļos uz Briseli!”

Ar vīru Markusu, meitu Noru un dēlu Dāvidu pērnvasar vīra dzimtajā Holandē.

Ilzei pašai nebijis prātā domu par nopietnām attiecībām, vienīgais mērķis bijis izveidot savu “Bed & Breakfast” (privāta pansija, kur cenā iekļautas brokastis – Z.P.). Tomēr liktenis lēma citādi – abi ar Markusu apprecējās un laimīgi dzīvo kopā vēl šobaltdien, kopīgi audzinot divus bērnus – četrpadsmitgadīgo Noru un četrgadīgo Dāvidu. Kaut arī aug jauktā ģimenē, abi bērni brīvi runā latviski un ir arī saikne ar tēvzemi –“pirmskovida laikos” ģimene arī uz Latviju braukusi reizi pāris mēnešos.  Bērni brīvi runā arī holandiski, mazais Dāvids papildus tam pārvalda zviedru valodu, jo iet Zviedrijā bērnudārzā, bet meita vēl pārzina angļu valodu, kurā notiek mācības internacionālajā skolā, papildus turpina pilnveidot zviedru un franču valodas.

“Bērni dzīvo, kā minimums, četru valodu ikdienā, un tas, manuprāt, ir ļoti labi, jo pamati būs ielikti, valodu zināšanas vienmēr noderēs. Plus arī tolerance.

Parasti meita brauca vasarās uz Latviju, uz nometnēm, un tad var redzēt atšķirību uztverē… Viņa te ir pieradusi pie tik dažādas un internacionālas vides, un viņai ir sapratne, ka esam dažādi: ar dažādu vēsturi, kultūru, seksuālo orientāciju, ādas krāsu. Un tas ir forši! Nora savos četrpadsmit gados ir daudz pieņemošāka un daudz humānāk domājoša par lielu daļu pieaugušajiem, kuri, iespējams, dzīvojuši tikai vienā vidē.”

Privātpansija ar pievienoto vērtību

Protams, izdomāt būt viesu nama saimniecei ir viens, bet otrs – investīcijas. Taču Ilze teic, ka māju nevis pirkusi, kas izmaksātu neprātīgi dārgi, bet īrējusi, tāpēc pieticis ar pašas iekrājumiem un draugu un ģimenes palīdzību: “Tāda tā doma arī bija – pamēģināt, paskatīties, kā reāli tas notiek un vai vispār notiek. Pati biju pārsteigta, bet pasākums sāka atpelnīties jau pēc pusgada! Jāteic, es gan arī tajā rajonā tolaik biju vienīgā, kas piedāvāja privātpansijas servisu, septiņus gadus vēlāk, kad jau pārvācos prom, kvartālā vien bijām vismaz pieci. Tas nozīmē, ka toreiz, kad uzsāku, bija pareizais laiks un vieta!”

Briselē Ilze iesaistījās arī latviešu diasporas sabiedriskajās aktivitātēs. Jau pāris gadus pēc pārcelšanās viņa vadīja latviešu biedrību, un darbošanās tur pavērusi sapratni – lai cik esam dažādi, mūsos ir vēlme dejot, dziedāt, svinēt svētkus, saglabāt tradīcijas, latviešu valodu: “Jā, es zinu, ka Briseles diaspora ir specifiska, citādāka nekā citur, bet tas bija burvīgi, ka bija šāda iespēja. Pasākumi mums bija katru otro nedēļu. Turklāt vēl tā sakritība, ka man bija viesu nams, tāpēc daudzi, kas brauca viesos, varēja palikt pie mums.

Un tas nozīmēja, ka, piemēram, vienu vakaru manā dārzā dziedāja “Suitu sievas”, vai arī bija diena, kad apstājos, neko nedarīju, jo akordeoniste Ksenija Sidorova savā istabā spēlēja Pjacollu…

Tad stāvi, klausies, saproti, ka tas ir kaut kas īpašs, unikāls, bet arī tā labā apziņa, ka to esmu arī pati kaut kā radījusi, līdz tam nonākusi saviem spēkiem.”

Ar "Sirsnīgo Briseles latviešu teātri" latviešu diasporas amatierteātru festivālā "Laipa" Islandē 2019. gadā.

Ilze vispār ir no tiem, kas apgalvo – ja cilvēks zina, ko vēlas, apzinās un uzlabo savu uzskatu sistēmu un ir gatavs uzņemties atbildību par savām domām un rīcību, viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Un katra izšķiršanās paver daudz jaunu ceļu un iespēju: “Tur es sapratu, ka ļoti palīdz izkāpšana no ierastā rāmīša… Es nezinu, vai būtu nokļuvusi tur, kur šobrīd esmu savā attīstībā un palīdzot citiem skatīties uz pasauli ar citu perspektīvu, ja pati nebūtu aizbraukusi. Jo dzimtenē dzīvojot ir komforta zona – ir draugi, ir skaidra sistēma, kā kas notiek.

Aizbraucot uz citu valsti, ir jārada viss no jauna, ir jāsaprot, kas ir būtiski, kas nav, ko gribi un ko negribi.

Man tai brīdī bija skaidrs, ka gribu dziedāt, gribu kaut ko organizēt; ka man būtiski satikties ar citiem latviešiem un ka maniem bērniem ir ne tikai vietējā, bet arī latviskā vide pieejama.

Man bija būtiski, ka varu nosvinēt Jāņus, un jāatzīst, ka man Jāņi Briselē nereti bija daudz etniskāki nekā kādreiz Latvijā!”

Latvietim vajag iedraudzēties

Dzīvojot Beļģijā un kā turienes latviešu biedrības vadītāja, Ilze likumsakarīgi iesaistījusies arī Eiropas Latviešu apvienības (ELA) aktivitātēs, un tikpat likumsakarīgi arī, ka, pati būdama uzņēmēja un pēc dabas uzņēmīga, stāvējusi kūmās pie Eiropas latviešu uzņēmēju un uzņēmīgo cilvēku tīklošanās pasākuma šūpuļa. Jau pirms tam viņa valdes locekles darbojās arī Dienvidzviedrijas uzņēmēju klubā. “Veidojām pasākumus uzņēmējiem un prātojām, kā viņiem radīt iespēju labāk sadarboties un labāk dalīties ar savu pieredzi. Runājām ar latviešu uzņēmēju klubiem Eiropā un par to, vai nebūtu forši uztaisīt kādu sadarbību starp šiem dažādajiem klubiem, un kā tas varētu būt. Tad arī dzima ideja – kā būtu, ja mēs uztaisītu tīklošanās platformu? Turklāt satikties jau tāpat tagad nav iespēju! Sākumā organizatores bijām trīs dāmas no Zviedrijas, Vācijas, Luksemburgas, pēc tam pieslēdzās Edīte no Anglijas, kurai bija pieredze tieši ar tīklošanās pasākumiem. Šobrīd esam organizējušas jau divus veiksmīgus virtuālos saietus Eiropas latviešu uzņēmēju kopienas “#esiLV” paspārnē.”

Ielīgošana ar Dienvidzviedrijas latviešiem 2020. gada jūnijā.

Uzņēmēja joprojām atceras pirmo saslēgšanās reizi janvārī un fantastiskās sajūtas – gribētāju bijis tik daudz, ka daļa palikusi “aiz borta”, jo kapacitāte virtuālajai platformai ir ierobežota…  Bet visvairāk aizkustinājusi latviešu uzņēmēju ieinteresētība un pozitīvisms: “Kad pirmajā reizē ievadā uzdevu visiem jautājumu, ko mēs par sevi domājam,

čata lodziņā sabira brīnišķīgas atbildes: ka latvieši ir radoši, draudzīgi, uzņēmīgi, uzticami, drosmīgi, ar labu sirdi, izdarīgi, spējīgi; nebija nevienas negatīvas domas, nevienas!

Varbūt tiešām tāpēc, ka tur bija uzņēmīgi latvieši, kas jau padzīvojuši ārzemēs, kaut ko dara un apzinās savu un citu vērtību, bet – tas bija fantastiski! Pat caur ekrānu varēja just – jā, mēs tādi esam!”

Uzņēmēja atzīst – reizēm apskaužot dažu citu nāciju pārstāvjus, kas viens par otru stāv un krīt. Latviešiem nereti esot tā – nu nē, es ar tautiešiem kopā neko, es labāk viens pats, ja nu nesanāk, ja nu nepatīk, ja nu piemāna. Tomēr esot kaut kādi brīži, kad katrā latvietī noskan klikšķis – un tad atbalsts otram vai pleca sajūta visiem kopā ir tāda, ka elpa aizraujas! “Un vēl – latvietim vajag iedraudzēties. Jo draugam viņš nekad neatteiks! Ja saskan, ja ir uz vienas stīgas, tad darīs visu iespējamo otra labā. Un ar šo tīklošanās pasākumu mēs sniedzam iespēju sapazīties un iedraudzēties! No pirmajām divām reizēm jau ir pozitīvi piemēri, kur cilvēki no dažādām valstīm atraduši gan sadarbības partnerus, gan klientus, gan vienkārši aizsākuši jaunas draudzības. Redz, viensētnieka domāšana – es pats, pats, visu pats, neviena man nevajaga – jau mums ne pārāk palīdz ekonomiskajā izaugsmē. Dabā iekārtots, ka mums vajag arī tos citus, un varbūt savus gurķus var samainīt pret kaimiņa tomātiem, bet varbūt tur tālāk dzīvo trešais, kurš ar mieru gurķus pret naglām mainīt. Jo vairāk iesaistīto, jo vairāk apmierināto pušu, labāka attīstība, labāka dzīve. Biznesā jau vispār viss ir veidots uz attiecībām: partnerattiecībām, attiecībām ar klientu, piegādātāju, iznomātāju, darbiniekiem un tā tālāk. Un ir jāpiedomā pie tā, kādas tās attiecības ir un cik daudz mēs viņās ieguldām vai atdodam, jo to arī saņemsim atpakaļ.”

Ilze teic – interesentu un dalībnieku ir jau tik daudz, ka, iespējams, nāksies veidot plūsmas pa nozarēm, tēmām vai / un valstīm. Nupat jau skaidrs, ka rudenī viss turpināsies ar jauniem apgriezieniem un jaunām idejām, bet pagaidām šosezon trešais Eiropā dzīvojošo Latvijas izcelsmes uzņēmēju pasākums plānots 20. maijā, kurā Ilze pati būs arī viena no lektorēm, stāstot par personisko pārmaiņu ietekmi uz biznesa izaugsmi (pasākumam bez maksas var pieteikties ikviens Latvijā vai citā Eiropas valstī dzīvojošs uzņēmējs vai cilvēks ar radošām biznesa idejām).

Latvijas Neatkarības dienas svinības Malmē "LV-101" ar Dienvidzviedrijas latviešu biedrību, Latvijas vēstnieku Zviedrijā Marģeru Kramu un Latvijas goda konsulu Malmē Andreasu Pitliku 2019. gada novembrī.

Pietiek ar vienu, kas iededz dzirksteli

Ilzes “lokomotīves skrējiens” nedaudz piebremzējis pirms četriem gadiem, kad ģimene pārcēlusies uz Zviedriju, uz Malmi, kur Markusam piedāvāts darbs. Tāpēc, lai arī tūlīt pasaulē bija jānāk jaunākajai atvasei, teikusi vīram – braucam! “Ja godīgi, pilnībā visu apzinājos tikai tad, kad jau bijām pārcēlušies un iekārtojušies, mazais jau piedzimis, un tad attopies – ārprāts! Es taču te neviena nepazīstu! Briselē man bija savs sociālais loks, zināju, kas esmu un ko daru, mani zināja, man bija sakārtota gan biznesa, gan sociālā dzīve, un tagad viss jābūvē no jauna. Bija tāds – ups! Nācās piesēst un apdomāt, ko gribu, kas man ir svarīgi un kā to panākt. Tad tiešām bija tāda ilgāka pauze.” Pirmais  – bijis skaidrs, ka gribas dziedāt! Un sākusi lūkoties pēc kora. Tobrīd tas jau deviņus gadus bija apdzisis, bet, tā kā tuvojās Simtgades dziesmu svētki, Ilzei radusies duka tam atkal iepūst dzīvību. Uz svētkiem patiesi aizbraukuši, turklāt divdesmit divu cilvēku sastāvā – diasporas korim tas ir daudz! Vienubrīd Ilze pat kori vadījusi, kad diriģente aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Savulaik Ilze pabeigusi P. Jurjāna mūzikas skolā klavieru klasi, tā ka mūzika nav bijusi sveša, bet kori diriģēt ir pavisam kas cits…

Tomēr ārvalstu kopienās tā ir – jāķeras darīt tam, kas zina vismaz kaut ko, ja neviena cita nav.

“Vēl joprojām man ir tā pārliecība – ja tu kaut ko ļoti gribi un dari, lai tas notiek, tu vari visādus brīnumus dabūt gatavus. Dublinā bija plānoti Eiropas latviešu kultūras svētki, kurp gribējām doties, un bija brīdis, kad man nācās vadīt mēģinājumus. Sagatavojāmies paši bez profesionāla diriģenta, izņemot vienu meistarklasi, kur pieaicinājām profesionālu kordiriģentu no Latvijas. Tā ir arī mana pieredze  no latviešu biedrību vadīšanas – līdzko ir cilvēks, kas kaut ko grib… Jo pietiek ar vienu! Viens piešķiļ to dzirksteli, un ugunskurs jau kuras, viss sāk notikt.” Līdzīgi notika, kad vien divus mēnešu pēc pārcelšanās Ilze attapusies ievēlēta par Dienvidzviedrijas latviešu biedrības valdes priekšsēdi… Nākusi atskārta, ka diasporas kopienas atšķiras, ka turienes latvieši vēlas ko citu, nekā Briseles latvieši – Zviedrijā tautiešiem patīk doties kopīgos pārgājienos un reizi mēnesī satikties kādā omulīgā krodziņā. “Kad pārcēlos, te principā bija divi pasākumi gadā – Jāņi un 18. novembris. Pirms kovidēras bijām sasnieguši līmeni, kad katru mēnesi bērniem bija bibliotēkas pasaku stunda, katru mēnesi devāmies pārgājienā, katru mēnesi bija kroga vakars, svinējām latviešu gadskārtas un valsts svētkus. Kad piesaisti vēl citus aktīvus cilvēkus, vari sākt radīt to, ko pašam gribas un ko novērtē arī citi.”

Uzņēmīgā latviete prāto, ka laikam jau daudz atkarīgs no iedzimtām rakstura īpašībām, bet atzīst, ka liela nozīme ir tam, vai cilvēks grib un var uzņemties atbildību: “Es nevairos no atbildības, un, ja neviens cits neuzņemsies, tad es būšu tā, kas nespēs palikt malā. Ar to pirmo priekšsēdētājas amatu jau tā bija – Briselē mani ievēlēja latviešu biedrības valdē, sanācām kopā,  sēdējām un sākām runāt, kurš uzņemsies valdes priekšsēdētāja lomu. Man nebija ne mazākās domas to darīt. Bet tajā brīdī, kad saruna gāja apkārt galdam un visi viens pēc otra atteicās vai izvēlējās citus amatus, tad domāju – nu labi, ja jau es vispār piekritu te darboties, man ir vienalga, vai jūs mani saucat par sētnieci vai priekšsēdētāju, un, ja neviens cits to lomu neuzņemas, tad varu uzņemties. Nu tā ar mani ir, neko tur nevaru darīt! Mans vīrs vienmēr par to smejas – tu vienkārši aizej uz vecāki sapulci, bet mājās atnāc kā vecāku komitejas vadītāja!”

Simtgades dziesmu svētkos Rīgā ar Dienvidzviedrijas latviešu kora dalībniekiem.

Stāv un krīt par latvietību

Protams, darbošanās latviešu biedrībās aizņem ļoti daudz laika un citu resursu. Turklāt Ilzei ir savs konsultāciju bizness un bērni tak arī audzināmi. Bet viņa velta siltus pateicības vārdus vīram, kas, kaut arī ne vienmēr izprotot viņas trako aizrautību, tomēr allaž to atbalstot. “Kad Markuss stāsta draugiem, ko es tik visu nedaru latviešu kopienā, citi saka – pag, tad jau viņa nenormāli labu naudu pelna? Un vīrs saka – nē, nē, tas ir brīvprātīgais darbs, viņa dara vienkārši no sirds, jo nevar nedarīt! Reiz viņš man vēstulē rakstīja –

tas esot kaut kas unikāls, kā es stāvu un krītu par latvietību, viņš nezinot nevienu citas tautības cilvēku, kas tāds būtu.

Bet es pati esmu novērojusi, ka šī pašidentitāte, nacionālā pašapziņa patiešām ir kas tieši latviešiem raksturīgs. Un to citi redz un novērtē. Briselē kādā no svētku uzrunām teicu lielu paldies tieši visiem latviešu sieviešu cittautību vīriem. Jāņos meijas sacirta franču vīrs, teltis atveda flāmu vīrs un tā tālāk. Tās aktīvās latviešu sievas nemaz nevarētu tik aktīvi rosīties sabiedriskajā darbā bez savu vīru atbalsta! Tādējādi liela daļa latviešu aktivitāšu ārzemēs turas uz nelatviešu vīru atbalsta.”

Ilze nedzīvo tikai latviešu burbulī, viņa ļoti interesējas arī par citu tautu tradīcijām, un pārņem tās, kas šķiet interesantas; pati smejas – ģimenē esot tāda raiba svētku vācelīte! Jo svinēti tiek gan latviešu svētki, gan zviedru Valpurģu nakts un Vēžu ballītes, gan nīderlandiešu Karaļa diena, kad visi tērpjas oranžā, un Sinterklāss, kurš decembra sākumā nāk apdāvināt bērnus, atstājot dāvanas zābakos, gan beļģu Trīs Karaļu diena, kad tortē iecepam mandeli, lai atradējs var valkāt kroni. 

Šobrīd rādās, ka ģimene atkal gatavosies jurģiem, jo vīra darbs pārvirzās uz Amsterdamu, uz viņa dzimto zemi. Ilze ir pilna optimisma, jo pazīstot daudzus turienes latviešus, turklāt tagad arī galvā valdot liela skaidrība par to, ko pati vēlas un kas viņai ir būtiski:

 “Ar kādiem uzstādījumiem galvā dzīvo, tā arī tā dzīve veidosies.

Un, ja pasaulē izvēlēsies pamanīt un vairot pozitīvo, tad viņa tieši tāpat staros tev pretī – neatkarīgi no atrašanās vietas!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt