Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Psihiatrijas krēslas zona: neuzraudzīti pacienti vardarbīgi izrēķinās ar tuviniekiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Arī Igaunijā e-veselību vajāja problēmas un kritika

Melānijas Vanagas mantojumam ir pa spēkam darīt stiprākus arī mūs, "šodieniešus"

Ar ļaunumu dzīvot nevar. Melānijas Vanagas mantojuma gaišais spēks

„Nevar dzīvot, ja cilvēkam ir tikai ļaunums. Ar to cilvēks vispār nevar dzīvot,” tā sacījusi Melānija Vanaga – juriste, rakstniece un novadpētniece, kuras monumentālā Sibīrijas atmiņu grāmata „Veļupes krastā” iedvesmojusi drīzumā gaidāmo filmu „Melānijas hronika”. Melānija Vanaga bija unikāla personība, kuras mantojumu nevar ietilpināt vien sarakstītajās grāmatās un izpētītajos Latvijas nostūros. Mantojumu, kuram ir pa spēkam darīt stiprākus arī mūs, šodieniešus. Kā vēlāk sacīs Melānijas Vanagas muzeja direktore Ingrīda Lāce - vajag tikai gribēt pasmelties.

“Bībele māca – mīliet savus ienaidniekus. Es to nevaru. Es nevaru mīlēt savus ienaidniekus, manu tuvinieku bendes, kuru dēļ es 16 gadus mocījos Sibīrijā. Bet man nav arī atriebības. Es viņus drusku nožēloju, un es negribu par viņiem domāt,”

tā 1995.gadā, īsi pēc savas 90.dzimšanas dienas, intervijā Latvijas Radio žurnālistei Santai Laugai saka Melānija Vanaga. Juriste, žurnāliste, rakstniece un novadpētniece. Viņas atmiņu grāmata „Veļupes krastā” par 16 izsūtījuma gadiem Sibīrijā ir skaudra un apbrīnojama spēka caurstrāvota latviešu tautas likteņgaitu hronika, kas nu kļuvusi par pamatu arī pirmajai pašmāju filmai par deportācijām: 1.novembrī uz kinoekrāniem nonāks Viestura Kairiša režisētā „Melānijas hronika”.

Melānijas mantojums

Melānijas muzejs iekārtojies nelielā istabiņā bijušajā Spāres-Doles pamatskolā Amatas novadā, apmēram 70 kilometru no Rīgas.

„Šī bija Melānijas Vanagas [tolaik – Šleijas] pirmā skola,” muzeja direktore aicina dziļāk telpā, kur pie sienas izritināts vairākus metrus garš papīra rullis ar Melānijas izpētīto dzimtas koku līdz pat 17.gadsimtam. Te ir Melānijas Vanagas fotogrāfijas no Sibīrijas, viņas pieraksti un neskaitāmas liecības par savu laiku."

„Te ir stāsts par to, kā viņa 1925.gadā aiziet uz Rīgu, iestājas universitātē, sāk dziedāt korī „Dziesmuvara”. Te ir stāsts par cilvēku, kurš auga kā personība. Un tās pamatā ir ne tikai ļoti liela mīlestība pret savu dzimto vietu, dabas mīlestība, bet arī ļoti liela un dziļa mākslas izpratne. Viņa dziedāja korī, skaisti zīmēja, mīlēja operu… Un šādu personību, kāda bija Melānija Vanaga, no 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām sievietēm bija ārkārtīgi daudz. Bet Melānija Vanaga vienīgā ir radījusi šo darbu, grāmatu par 16 gadiem Sibīrijā,” ar aizrautību stāsta Ingrīda Lāce, kurai ar Melāniju viņas mūža nogalē bija izveidojušās sirsnīgas attiecības.

Melānija Vanaga intervijā ar Santu Laugu 1995.gadā

    Melānijas Vanagas mantojumu veido ne tikai Sibīrijas liecības, bet arī pēc atgriešanās 40 gadu garumā vākti stāsti par dzimto Amatas novadu.

    Melānija Vanaga nevarēja nerakstīt. Tā bija viņas misija – dokumentēt savu laikmetu.

    Un muzejs turpina to darīt arī pēc viņas nāves – pirms sešiem gadiem ierakstītas video intervijas ar 18 „Tjuhtjetas bērniem” – tolaik vēl dzīvajiem Melānijas Vanagas izsūtījuma vietas līdzgaitniekiem.

    „Viņa jau grāmatā „Veļupes krastā” ir teikusi – kas tā būtu par varenu grāmatu, ja to papildinātu vēl katra grāmatā pieminētā cilvēka stāsts. Un tad mēs izdomājām, ka varētu mēģināt visā Latvijā sameklēt Tjuhtjetas bērnus, cik nu viņu vēl ir, un intervēt viņus,” skaidro Lāce.

    Šīs kopā gandrīz 40 stundu garās videoliecības ir dzīvs turpinājums Melānijas Vanagas grāmatai „Veļupes krastā”. Atmiņām, kuras viņa sāka pierakstīt jau izsūtījumā, dzīvodama pussabrukušā zemnīcā un gandrīz pārliecināta, ka mājās vairs neatgriezīsies.

    „Viņa jau tolaik juta šo sapratni, ka vajag dokumentēt. Un viņai no šejienes aizsūtīja fotoaparātu. Te pie sienas jūs redzat grāmatas „Veļupes krastā” fotogrāfiju kopijas – tās visas ir Melānijas Vanagas fotografētas tur, Sibīrijā. Lūk, un šeit ir pati Melānija savā zemnīcā. Viņa sēž pie galdiņa, uz kura ir puķes un grāmata, viņa sēž uz savas koka „lažiņas” un strādā,” rāda Ingrīda Lāce. 

    Sibīrija izšķir ģimeni

    „Es to viena nemaz nevarētu uzrakstīt, kas man ir uzrakstīts,” 1995.gada intervijā Latvijas Radio atzina Melānija Vanaga. „Man ir vairāk par 100 grāmatām rokrakstā, es to viena nevarētu izdarīt. Man visu laiku palīdz mans vīrs, kurš bija redaktors, mans dēls. Kādreiz man pietrūkst kāds sīkums. Pietrūkst īstā vārda, bet negribas palaist tik viegli. Un es lūdzu savu tuvinieku dvēselēm – lūdzu, palīdziet atrast to vārdu! Un tas momentā atrodas. Es vismaz tam ticu.”

    Melānijas vīrs Aleksandrs Vanags bija „Daugavas Vēstneša” redaktors. Viņi satikās korī „Dziesmuvara”. Viņu izsūtīšanas dienā 1941.gada 14.jūnijā Melānijai Vanagai bija 36 gadi, dēlam Alnim – astoņi.

    Tāpat kā citas ģimenes, ar vīru viņus izšķīra jau Latvijā. Aleksandru pēc gada Sverdlovskā nošāva. Melānija Vanaga, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un dēla izdzīvošanu Tjuhtjetā, to uzzināja tikai pēc 10 gadiem.

    No Sibīrijas Melānija atgriezās 1957.gadā 52 gadu vecumā. Ar izmocītu veselību strādāja kolhozā par gani, vēlāk Rīgā par garderobisti, un rakstīja. Rakstīja un pētīja, sevi netaupot, līdz pat mūža beigām 92 gadu vecumā. Septiņas „Dvēseļu pulcēšanas” grāmatas ir Melānijas Vanagas skatījums uz savu dzimtu un Latviju cauri gadsimtiem. Par tām viņa saka: „Šajā vēstījumā aizgājēji ir atmodināti un kā dzīvi iziet cauri katrs savam laikam. Esmu sasējusi saiti starp dzīvi un aizdzīvi, starp paaudzi un paaudzi." Kad iznāca „Dvēseļu pulcēšanas” septītā grāmata „Veļupes krastā”, Melānijai Vanagai bija 86 gadi.

    „Kā latvietis varētu savā zemē tā ielaist saknes, lai viņš vienmēr būtu patiesi ar sirdi savai zemei un savai tautai? Jūs bijāt Sibīrijā un tomēr jūsu saknes bija un palika šeit,” intervijā Melānijai Vanagai 1995.gadā jautāja mana kolēģe Ingrīda Ābola.

    „Es jūtu lielu spēku no savām saknēm. Es apzinos savas saknes vismaz 10 paaudzēs, un tas man dod milzīgu spēku.

    Es jūtos bagāta. Domāju – cik vien iespējams, katram vajadzētu zināt savas saknes. (..) Katram ir jādara tik, cik viņš var, savas Latvijas, latviešu un vispār cilvēku labā.”

    Melānijas mantojums ir arī viņas jau pieminētās vairāk nekā simt grāmatas rokrakstā – akurātā, skaidrā, gandrīz kaligrāfiskā, ko papildina pašas uzņemtas fotogrāfijas.

    „Es turu rokās vienu no „Amatas grāmatām”,” Melānijas Vanagas muzeja direktore Ingrīda Lāce paceļ smagu albumu tumšzilos vākos.

    „Pēc tam, kad Melānija atgriezās no Sibīrijas, viņa šeit pat, Sermuļos, ganīja kolhoza govis un sāka rakstīt. Rakstīja par saviem tuviniekiem, pierakstīja savas un māmuļas atmiņas, radu atmiņas, un sāka veidot pamatu, uz kā radās pirmā rokrakstu grāmatu sērija „Mūži un mirkļi”. Pēc šo darbu beigšanas viņa aizgāja dēlam līdzi uz Rīgu un viņai radās jauna doma – es zinu tik daudz pasaulē, kopā ar „Dziesmuvaru” tik daudz kur ir braukts un redzēts, bet nezinu savu Amatiņu! Viena upe cilvēka mūžā katram ir jāizpēta. Melānijai jau bija pāri 60, un ko viņa dara? Ar šo mugursomiņu plecos viņa vienkārši gāja ekspedīcijās un pētīja Amatas upes baseinu.”

    Tikšanās beigās Ingrīda Lāce Latvijas Radio uztic septiņas smagas Melānijas Vanagas rokrakstu grāmatas, kas kādu brīdi priecējušas muzeja apmeklētājus, bet tagad jāatdod īpašniekiem – Melānijas ģimenei.

    Atmodas laikā top pirmais izdevums

    Viņas vedekla Ruta Vanaga ir pasniedzēja Rīgas Celtniecības koledžā un joprojām dzīvo tajā pašā Brīvības ielas dzīvoklī, kur Melānija pavadīja mūža nogali. Omulīgajā blokmājas dzīvoklītī smaržo kafija un ābolmaize, un Ruta laipni parāda istabu, kurā Melānija Vanaga sarakstījusi vairumu savu grāmatu.

    „Šos skapjus viņai uztaisīja dēls, te viss bija pilns ar viņas grāmatām. Tagad visa šī bagātība ir aizvesta uz Carnikavu [Rutas Vanagas vecāku mājām], jo viņa jau dzīves noslēgumu pavadīja tur. Sistematizēja savu veikumu. Tur viņai beidzot bija miers,” stāsta Ruta Vanaga.

    Viņa atceras, ka Melānija nekad netika rakstījusi ar domu kaut ko publicēt.

    „Tas jau viss tika rakstīts ģimenei. Tā viņai bija nepieciešamība – rakstīt, izzināt savas saknes, savu novadu. Neviens svešs cilvēks nav ņēmis kādu grāmatu līdzi lasīt. Izņemot tos publiskos variantus, kad viņa tika atklāta. Tad viņa no savām daudzajām grāmatām taisīja publiskās versijas, rediģēja,” turpina Ruta.

    Plašākai sabiedrībai Melānijas Vanagas vārds kļuva pazīstams tikai Atmodas gados.

    „Patiesībā viss sākās ar Gunti Eniņu. Viņi satikās droši vien kaut kur Amatas krastos, Guntis Eniņš iekaroja viņas uzticību, viņa šo to viņam parādīja, viņš ciemojās. Un Guntis Eniņš saprata, ka tur ir kaut kas, par ko ir vērts runāt. Viņš palaida Melāniju gaismā. Tad jau sākās jaunie laiki. Un, kad viņu pierunāja uzrakstīt grāmatu par deportāciju, viņa no šādām trim biezām rokrakstu grāmatām uztaisīja pirmo „Veļupes krastā” izdevumu,” atceras Ruta Vanaga.

    Droši vien nav daudz cilvēku, kuri tik ļoti apjaustu laika nozīmi kā Melānija Vanaga. Viņai tā vienmēr bija par maz.

    Par maz, lai pagūtu visu dokumentēt. Viņa cēlās neticami agri, lai varētu rakstīt. „Es domāju, ka katram cilvēkam ir kāds uzdevums, kas viņam noteikti ir jāizdara,” Melānija Vanaga sacīja 1995.gada sarunā ar Latvijas Radio žurnālisti Santu Laugu. „Kas nu katram – cits ir nolīdis mežu auzu laukam, cits ir uzcēlis māju. Es uzrakstu grāmatu.”

    Pagātni nedrīkst aizmirst!

    „Tu pamosties un redzi vecomammu, kura raksta,” atminas Melānijas Vanagas mazmeita Aija, kura bērnībā dalīja istabu ar vecomammu un joprojām glabā īpašas atmiņas par kopā pavadīto laiku. Šobrīd Aija ar ģimeni savu laiku dala starp Latviju un Norvēģiju. Kas no vecāsmammas dotā viņu joprojām pavada?

    „Ieraudzīt pozitīvo cilvēkos, katrā lietā. Atcerēties, ka grūtības ir pārejoša lieta un labā vienmēr ir vairāk,” atbild Aija Barona.

    Kādēļ Melānijas Vanagas mantojums ir svarīgs šodien? Tādēļ, ka,

    neizprotot savu vēsturi, arī mūsu nākotnei būs sapītas kājas, ir pārliecināta muzeja vadītāja Ingrīda Lāce:

    „Manī izmisumu rada tas, ka saka: „Nevajag atcerēties! Domāsim par nākotni!” Nu, par kādu nākotni es domāšu, ja es te stāvu stulbs un nezinošs? Kāda man būs nākotne? Bet ja es zinu savu mammu, vecmāmiņu un vectētiņu, es zinu, kas ar viņiem ir noticis, kāpēc viņi ir tādi, kādi viņi ir, ko viņi ir varējuši izdzīvot un pārciest, tomēr paliekot cilvēki… Tas ir spēks, un par to ir jāzina. Man ir jābūt gudram, lai es varu stāvēt pretī arī demagogam, kurš mēģina man iestāstīt kaut ko citu.”

    Ingrīdas Ābolas intervija ar Melāniju Vanagu

      Mazāk zināms, ka vēl pirms baisajiem 1941.gada notikumiem Melānijas Vanagas vīrs mudināja ģimeni bēgt uz Vāciju. Melānija nepiekrita un visu mūžu nespēja sev piedot šī lēmuma traģiskās sekas. Taču viņa izdzīvoja. Un pierakstīja nākamajām paaudzēm stāstu, ko mēs nedrīkstam aizmirst.

      „Šajās atmiņās spilgti atklājas latviešu labākās īpašības. Kad ir grūti, latvieši sadodas tik ciešā lokā un dara visu iespējamo, atdod paši visu, ko var, lai kādu glābtu. Un tā bija arī ar Melāniju.

      Šis stāsts ir nevis tikai par ciešanām, sāpēm un izmisumu, bet tas ir pierādījums spēkam un cerībai.

      Tas ir tiešām fantastisks vēstījums, ka tu neesi salaužams. Gadu desmiti paiet, bet tas ir vēstījums par tevi – tu esi tāds pats, tu esi nācis no manis. Un Melānija Vanaga to lūdz – tu tikai paskaties, paņem no manis. Lūdzu, paņem!” stāsta muzeja vadītāja.

      1.novembrī uz ekrāniem nonāks Viestura Kairiša „Melānijas hronika”. Melānijas Vanagas tuvinieki, kuri to jau redzējuši, domā, ka filma viņai patiktu. Jāņem gan vērā, ka tas nav tiešs grāmatas „Veļupes krastā” pārlikums kino versijā, bet tās iedvesmots mākslas darbs. Pirmais, kas Latvijas kino vēsturē atklāti runā par 20.gadsimta drūmākajām lappusēm un spēku tās izdzīvot.

      “Nevar dzīvot, ja cilvēkam ir tikai ļaunums. (..) Kāpēc mēs tur izdzīvojām?

      Mēs centāmies neizjust un neredzēt to ļaunumu, bet redzēt to labo visur. Un tur bija ļoti daudz labā. Krievu sādžā tā labestība, ko viņi deva, tas gandrīz nav izstāstāms...

      Es biju slima, krievietes sūtīja akniņas, zīmulīti, kādu papīru tai slimniecei. Viņi pat nezināja manu vārdu, neko vienkārši zināja, ka tur viena izsūtītā latviete ir slimnīcā uz operāciju. Nu ļoti labi bija, un katrā vietā ir savs labums, lai gan ļaunuma bija bezgala daudz. Tāpat šeit. Es ļoti cenšos nedomāt par ļaunumu,” sacījusi Melānija Vanaga.

       

      5 komentāri
      Kvadrāts
      " Mazāk zināms, ka vēl pirms baisajiem 1941.gada notikumiem Melānijas Vanagas vīrs mudināja ģimeni bēgt uz Vāciju." ======================================================================= Vairāk zināms, ka sākoties 2.Pasaules karam Kārlis Ulmanis bēdzējiem (lasi - dezertieriem) skarbi pateica:" Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet — uz neatgriešanos!" (12.10.1939.)
      par ļaunumu, par piedošanu
      Nevar piedot, ja piedošana ļaunumam nav vajadzīga. Piedot, var tikai tad, ja ļaunums pats lūdz piedošanu. .... Ļaunumam ir sevi jāapzinās (piem, ja nabags lūdz naudu , bet ne palīdzību, tad viņš vēl nav apzinājies, ka viņš ir nabags un viņam nav iespējam palīdzēt). Ir divas ļoti dažādas darbības, proti, piedošana un atlaišana. Šis raksts ir par atlaišanu, par atraisīšanos no ļaunuma, par sevis saudzēšanu, - jo ļaunuma būtība ir mūžīgā cīņā likt aizmirst , ka dzīvei ir arī gaišā puse. Atlaist - nozīmē atcerēties, bet ja esi piedevis, tad ir jāaizmirst un jāļauj ļaunumam mainīt sevi. ... Starp citu ... baznīca arī nez kāpēc Tēvreizē uzspiež "piedošanu." Iespējams teologi vēl domā ...
      atbilde: Hmmm
      kad es uzrakstīju "par ļaunumu, par piedošanu," tad nedomāju par sarunas uzsākšanu. tas bija veltījums-monologs tiem, kuri iedzīvina Melānijas dzīvesstāstu, jo starp raksta rindām es saskatīju šo iedzīvinātāju bailes no patiesības, no tiešuma. ... diemžēl arī lielākajiem iedzīvinātājiem mugurkauli ir sen suņiem atdoti un tagad tik lokani un politkoretkti palikuši. ... lai nu paliek . atbildot uz "Hmmm," tad iespējams savādāk pateikts pirmais teikums mainīs redzējumu. proti, "Nav iespējams piedot [t.i. nav tādas iespējas], ja piedošana ļaunumam nav vajadzīga." .. piedošana ir vajadzīga pāridarītājam, bet atlaišana ir vajadzīga cietušajam ... nav piedošanas bez atlaišanas, un nevis otrādi ...
      Hmmm...
      Atlaist var tikai piedodot...Un piedot nenozīmē aizmirst, bet gan iztīrīt savu sirdi. Piedošana un atlaišana ir vajadzīga nevis ļaunuma darītājam (viņam uz tevi nospļauties), bet pašam ļaunuma saņēmējam...pretējā gadījumā draud nosmakšana naidā pret pāri darītāju....
      Kvadrāts
      Kamēr teologi domā, tikmēr pilsonīšiem noder pārlasīt Kr.Barona apkopotās dainas: "Dod', Dieviņi, kalnâ kāpt, / Ne no kalna lejiņâ; Dod', Dieviņi, otram dot, / Ne no otra mīļi lūgt." (Daina #1448) p.s. Garā nabagie nespēj apjēgt kapitālisma nepilnības - bezdarbu, nabadzību, depopulāciju, emigrāciju, narkomāniju utt., utjp.
      Pievienot komentāru
      Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
      Cilvēkstāsti
      Dzīve & Stils
      Jaunākie
      Populārākie
      Interesanti