Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

Bez aizvainojuma. Marija Naumova

Ar latgaļu spītu. Vienīgais Lauksaimniecības zinātnes centrs Latvijā

Šis „Zemes stāsts” sākas lidojumā virs labības lauka. Te apvāršņi paver skatu būtiskajam. Ļauj saredzēt plašāk kopējo, skaisto un plašo. Te, Viļānos, Latgales pusē, ir stipras saknes. Te ir stāsts par darba tikumu un vērtībām. Par zinātnes darbu uz lauka. Mūža garumā.

Veneranda Stramkale ar dēlu Aldi strādā ar daudzu laukaugu šķirņu izpēti un to audzēšanas tehnoloģiju variantiem. Vienkāršāk sakot, šeit eksperimentē ar laukaugiem -  izpēta un pasaka cilvēkiem, ko var pie sevis sēt un ko ne, kā sēt un kā labāk nesēt.

“Labāk mēs pieļaujam kļūdu šeit, nekā zemnieks to pieļauj savā saimniecībā desmitos un simtos hektāru,” stāsta Aldis Stramkalis.

Alda mamma Veneranda lauksaimniecībā ir pavadījusi 53 gadus. Lai gan ir bijuši dažādi citi darba piedāvājumi - arī Zemkopības ministrijā, tomēr Veneranda palikusi pie zemes darbiem.

“Tas, ko es izvēlējos, man nekad nav radījis šaubas, ka es varētu strādāt citur vai darīt kaut ko citu. Nezinu, kā tas manī ir iekodēts, bet es daru tieši to, kas vajadzīgs cilvēkiem. Es varu palīdzēt ar padomu katram zemniekam,” stāsta Veneranda.

Darbs un zinātne

Venerandas laukos valda dažādība. Tur aug 14 dažādas augu kultūras, 102 šķirnes. Nekur citur nevar atrast tādu daudzveidību, kāds ir pie viņas. Viņa stāsta, ka uz lauka ir no aprīļa līdz oktobra beigām. Veic uzskaites un raksta atskaites. Tas ir smags darbs.

“Kur ir prieks? - Prieks ir tajā, ka ar savu darbu varu palīdzēt cilvēkiem. Latgalē zinātnes pētījumiem ir īpaša nozīme. Mēs esam tālu no centra institūtiem. Šajā Austrumlatvijas reģionā es esmu viena pati,” atklāj Veneranda.

Aldis Stramkalis uzskata, ka ka viens no lielākajiem viņu darba rezultātiem ir tas, ka Latgalē sāka audzēt graudaugus. Bijuši tādi laiki, kad valdīja viedoklis - Latgale domāta tikai apmežošanai. Tad pirms aptuveni 20 gadiem radusies ideja, ka jāveic izmēģinājumi, jārāda lauksaimniekiem, ka arī Latgalē var izaudzēt labus graudaugus.

“Tagad mēs redzam, ka Latgalē ir ļoti daudz graudaugu. Es arī uzsveru, ka Latgale eksportē šos graudus. Un arī valstij ienāk liela nauda nodokļos. Tas ir viens no svarīgākajiem rezultātiem. Mēs daudz varam eksperimentēt sava prieka pēc, tomēr ir jādomā par to, kas tiek valstij,” uzskata Aldis.

Zinātnes centrs un mājas

Te, pie Maltas upes, skaistā, mežu ieskautā ielokā, ir „Ozolu” mājas. Pašu rokām celtas un lolotas. Te ir saimniecība un iekārtots zinātnes centrs ar septiņu cilvēku darbavietām. Aldis stāsta, ka māju nosaukums ir zīmīgs - arī pie mājas esot simtgadīgs ozols.

“Ir otrs, mazāks ozols. Tas sāka augt, kad šeit atnācām. Un tagad, kad man piedzima dēls, no zīlēm iesējās trešais ozols. Tagad tam ir tikpat, cik dēlam. Pieci gadi un 6 mēneši. Abi aug apmēram vienā ātrumā,” stāsta Aldis.

Zinātnes centrs tapis 20 gadu laikā. Ir uzbūvētas vairākas ēkas. Ir viss, lai strādātu. Sākumā, kad neesot tik daudz bijis naudas un Latvijā arī tehniku neesot varējis nopirkt, to būvēja paši. Divi traktori ir uzbūvēti. Trešais - līdz pusei.

“Toreiz bija sapnis: dod, Dievs, kādreiz jaunu „Belarusu”. Tad, jā, radās „Belarus”. Tad - dod, Dievs, kādu ārzemju traktoru. Pabraukt ar ārzemju mašīnu. Jā, viss notika. Tādi mini sapnīši ir piepildījušies. Tagad pat nezinu, ko vēl sapņot. Kaut ko lielāku, jaudīgāku? Bet īstenībā viss ir labi,” pieticīgs ir Aldis.

Veneranda ar ģimenes un līdzcilvēku atbalstu to visu ir izveidojusi - zināšanu bagāžu. Vienīgais lauksaimniecības zinātnes centrs Latvijā. Te, savās mājās. Latgalē, Viļānos. Tā nav tikai saimniekošana, tas ir arī liels papīra darbs.

“Mums katrreiz jāraksta visa fenoloģija - kas un kad dīgst un aug. Kā aug, zied un nogatavojas. Visām 102 šķirnēm, visiem 284 lauciņiem. Tas ir gandrīz katras dienas darbs,” stāsta Veneranda.

Bet sezonas noslēgumā ir jāraksta lielā gada atskaite, kas ir salīdzināma ar biezu grāmatu kaudzi.

Mūža mērķis Latvijas simtgadei

Kas ir mūža darba mērķis? Venerandas kundze ir tuvu tam, lai Latvijas 100. dzimšanas dienā uzdāvinātu tautai tīru, mūsu zemes linu šķirni. Izcilu, latviešu, ar baltiem ziediem, kuru pazītu kā „Viļāni”.

“Tas nav tā vienkārši. Es nevaru izdomāt un visu pamest. Vienīgi tad, ja tiešām nevarēšu staigāt. Tad būs, kā būs. Bet, kamēr es varu un eju, tas man sagādā ļoti lielu gandarījumu,” stāsta Veneranda.

Veneranda arī atklāj, ka laikā, kad Aldis vēl bija maziņš, viņš daudz strādāja ar visādiem dzelžiem. Veidoja pēc sava prāta visādus izgudrojumus. Kad aicināja, lai kaut drusciņ iziet saulītē, viņš teica: „Mamma, es vienu taisu, bet par nākamo jau domāju.” Lai gan dēls ir tehnisks cilvēks, tomēr aizgāja mammas pēdās lauksaimniecībā.

“Bet mūsu situācijā tas bija neizbēgami. Citādi mēs nevarējām pastāvēt. Ar svešām rokām šo darbu nevar izdarīt. Tā, kā viņš visu dara. No A līdz Z,” par dēlu stāsta Veneranda.

Garāmbraucējs pat nepamana perfektās kontūras un gadiem ilgi kopto un loloto darbu. Darbu, kurš ļauj zemniekiem attīstīties un kļūt labākiem. 10 hektāru platībā Stramkaļi saimnieko un cenšas vairāk citiem un tikai pēc tam sev.

“Grūtākais posms bija neatkarības pirmie gadi. Tad sabruka vecā sistēma. Bija diezgan labi atstrādāta visa zinātnes sistēma. Bija finansējums. Bija tēmas, pie kurām cilvēki strādāja. Un tad pēkšņi pateica - viss, jūs vairs neesat vajadzīgi valstij. Tas bija grūtākais periods,” atceras Aldis.

Tālāk nāca privatizācija ar citām problēmām, bet Aldis runā par latgaļu spītu - ja kaut ko dara, tad dara nopietni un nepadodas.

“Bija jāpatērē ļoti liela enerģija, nervi, lai vispār izrāptos no tās bedres. Bet ir rezultāts, un par to ir gandarījums. Katrs izvēlas savu stāstu. Mūsu stāsts ir darīt, cik var. Varbūt jau sen vajadzēja mest mieru, bet, nē, strādājam. Varbūt tas ir latgaliskais spīts,"  tā Aldis.

Stramkales kundze ir aizsākusi to, ko neviens cits Latvijā. Viņa rūpējas par graudaugu kvalitāti, ražīgumu zinātniskā līmenī. Kur ir Stramkales kundzes enerģijas un dzīves atslēga? Kā darīt darbu tā, lai tas iedvesmotu ikdienu? Viņa saka - es skatos tikai uz labo.

“Tikai ar labestību var iegūt labāku rezultātu, nevis ar dusmām vai negāciju. Tāda ir mana dzīves pieredze. 54 darba gadi laukos. Dienu dienā,” pozitīva ir Veneranda.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti