Ozoliņš pēc izglītības ir mēbeļu galdnieks, 1990. gadu sākumā viņš Trikātā strādāja kolhoza galdniecībā, kur gatavoja logus un durvis, vēlāk izveidoja savu kokzāģētavu.
“Ar sava švāģera atbalstu un palīdzību uzbūvējām zāģētavu ar diviem gateriem, lentzāģi, 80 darbiniekiem, divām kaltēm. Tas bija 1997. gadā, 1999. gadā sapratu, ka es pāreju uz mežu,” stāstīja Ozoliņš.
“Kāpēc mežs? Ar koku var sarunāt, ar cilvēkiem ir jāstrīdas brīžiem.
Es gribu audzēt, es gribu, lai izaug, es gribu to, kas ir nogatavojies, pārdot. Ciklam ir jābūt,” viņš piebilda.
Mežu saimnieks vērtēja, ka mežam nevajag būt perfektam, tajā jābūt pa kādam nokritušam kokam, pa kādai ligzdu vietiņai, taču vienlaikus mežsaimniecībai ir jāražo: “Visas tehnoloģijas iet uz to, ka nav vajadzīgi šie milzīgie, pāraugušie koki. Nav tie tautsaimniecībā vajadzīgi, tie ir vajadzīgi mums atsevišķās vietās, bet citādi ir jābūt normālai pieejai.”
“Naftu mēs neesam nekur izpumpējuši, oglītes mēs arī nekur neatrodam, kūdru arī mēs sākam skatīties, drīkst vai nedrīkst rakt ārā, bet lauksaimniecības zemes katru gadu ražo, un mežsaimniecībai arī ir jāražo,” viņš uzsvēra.
Ozoliņš stāstīja, ka viena no lielākajām cīņām ir ar meža dzīvniekiem, kas mēdz nopostīt daudzus jaunaudžu hektārus, bet raizes sagādā arī pašu stādu iegāde:“Patiesībā drusku skumji ir ar stādāmo materiālu. Latvijas Valsts meži audzē, stāda savos, sūta prom, bet mēs savukārt skraidām pa kaut kādām pamalēm un kaut ko pērkam.”
Viņš stāstīja piemēru no pagājušā pavasara darbiem kādā jaunaudzē: “Stādu tā, ka caur kokiem redz Strenču kokaudzētavu, vienu no lielākajām [Latvijā], bet stādu Lietuvā audzētus bērzus, jo bērzi mums aiziet uz Zviedriju. Nezinu, līgumi, vai kas tur ir.”
Nākamgad saimnieks plāno stādīt priedes, egles, bērzus.
“Es katru gadu cenšos to balansu noturēt, ir jāiestāda drusciņ vairāk, nekā ir nozāģēts,” viņš norādīja.
Vērtējot dažādo attieksmi sabiedrībā par mežu apsaimniekošanu Latvijā, Ozoliņš norādīja, ka jāsaimnieko ir efektīvi, pat ja tas nozīmē, ka jāizcērt lielas mežu platības – galvenais ir iestādīt vietā.
“Ir viena lieta, ko redz cilvēki, sēžot autobusā, braucot garām pa lielo šoseju, kur ir izcirsts. Tad savukārt ir vietas un meža masīvi, kur nemūžam nav bijis klāt neviens no šiem kliedzējiem, kur vienkārši degradējas jau viss. Mums ir vajadzīga, jā, arī tārpiem vietiņa un viss pārējais, bet kāpēc mēs negribam saimniekot efektīvi?” sprieda mežu saimnieks.
“Ar koku galvenais ir tas, lai tur, kur ir nocirsts, atkal ir iestādīts,” viņš uzsvēra,
“jo tā ir tā mūsu aprite un turpinājums. Ja mežu varēja nocirst pēc likumiem, ja to ļāva darīt, tad viņš ir izaudzis, un stādām jaunu iekšā, pēc četriem, sešiem gadiem redzam, ka ir skaista jaunaudze, un viss iet savu ceļu.”