Ar gribasspēku un dzīvesprieku spītē likteņa pārbaudījumiem

Divdesmit piecas govis, aitas, cūkas, simts vistu, zosis - tāda ir Amatas novada Zaubes pagasta „Vecmiķelēnu” saimniecība. It kā jau parasta zemnieku saimniecība, bet te īpašs ir tas, ka saimniecei Sanitai Akotai  slimība jau kopš bērnības ir likusi būt ratiņkrēslā. Bet tas nebūt nav šķērslis, lai darītu daudzus saimniecībā nepieciešamos darbus, pabūtu kūtī, vasarā ravētu dārzu.

Vispirms Sanita aicina apskatīt viņas vistu saimi. Šaurās kūts ejas izbraukt ar ratiņkrēslu nebūt nav viegli, bet redzams, ka Sanita to ir iemanījusies veikt itin veikli, ikdienas darbus darot. Turpat kūtī arī govis, cūkas un, kā jau katrai lauku saimniecei, arī Sanitai darba diena sākas agri.

„Sešos no rīta eju govis kopt, 25 liellopi un aitas, cūkas, putni 100… No agra rīta līdz vēlam vakaram. Šo to padaru pāri, bet vairāk gan diriģēju,” stāsta Sanita.

Protams, arī šo  saimniecību skāris piena cenu kritums, taču Sanita nedomā nolaist rokas, kā pati vērtē, bez darba laukos dzīvot nevar:

„Pabarot var savu ģimeni un vēl kādam palīdzēt, ja vajag - tad ir ko strādāt, es nekad neesmu sēdējusi četrās sienās. Esmu Rīgā strādājusi, laukos, darbu vienmēr dabūjusi, un beidzot pieķērusies savam biznesam.”

Sanitai darbos, protams, ir arī palīgi - vīrs, radinieki, lopbarību gan nākas pirkt no citas zemnieku saimniecības. Tobrīd kūtī lopus kopt palīdz Aivars Liepiņš, viens no Sanitas radiniekiem, kurš slavē Sanitas uzņēmību.

Redzot Sanitas rokas, uz kurām arī savu zīmogu atstājusi bērnības slimība, neticami šķiet tas, ka viņa pati vasarā ravē gan dārzu, gan arī sien sieru un pati ar to brauc uz tirgu.

„Tirgojos - sieru, olas, dārzeņus savus…Man ir speciālas dobes iztaisītas, skaistas, 25 metru garas, platas, tad ar kaplīti no abām pusēm no ratiņiem,” viņa saka par darba metodēm.

Lai arī šobrīd esam saprotošāki pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, Sanita stāsta, ka attieksme jau vēl arvien ir dažāda. Taču viņas gadījumā drīzāk draugi un radi nenovērtē viņas invaliditāti, sveši gan brīnoties, cik viņa daudz padara.

Tagad, kad ziema,  pārvietoties ratiņkrēslā arī pa pagalmu nav viegli, bet vasarā Sanita, līdzi ņemot savus daudzos suņus – to ir deviņi -, dodoties arī garākās pastaigās. Brauc arī uz  Rīgu un tiek galā, lai izbaudīt kādus svētkus.

„Ko tur daudz sūdzēties? -  jādzīvo! Šogad gribam vēl siltumnīcu tādu lielu, lai arī var ar ratiņiem izbraukt un visu izdarīt. Gribam garāžu uztaisīt blakus mājai, lai var tikt uzreiz no istabas mašīnā,” ieceres min Sanita.

Un ne tikai tas vien nākotnes plānos - tagad viņas iecere ir arī pievērsties lauku tūrismam. Redzot Sanitas uzņēmību,  liekas šķiet runas par to, ka laukos ir bezdarbs, un arī tas, ka tik bieži sakām – es jau to nevaru.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt