Vietā, kur pirms astoņiem gadu simtiem bīskaps Alberts senlatviešu koka pils vietā uzcēla mūra pili un kas pirms Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) celtniecības bija augstu kalnā, 21. jūnija vakarā tika vīti vainagi un sanāca līgotāji.
Koknesē sanākušie sacīja:
“21. [jūnijs] – tie ir saulgrieži, tā ir spēcīga enerģija un to mēs vienmēr svinam un esam šeit.”
“Šodien ir ļoti smaržīgs viss, tas dabas spēks ir ļoti jūtams. Braucām mašīnā un viss smaržoja pēc trejdeviņām Jāņu zālēm.”
Mūzikas grupas “Tautumeitas” balsis skanēja skaļi un tālu – tā, ka visi laivās, katamarānos, jahtās un kuteros sēdošie, arī labi dzirdēja. Peldlīdzekļu un priecīgu cilvēku netrūka.
Par spīti lietum vakara gaitā, sanākušie pauda prieku:
“Fantastiski! Tāds skats pirmo reizi.”
“Mēs noteikti vienmēr katru gadu svinam.”
“Koncerts ir iemesls, lai to darītu.”
Ne visi svin saulgriežus katru gadu, bet ir tādi, kam tā jau ir tradīcija.
Tikmēr grupas “Tautumeitas” dalībniece Ilona Dzērve pauda: “Tas bija maģiski. Mēs negaidījām, ka būs tik episka sajūta.”
Savukārt Aurēlija Rancāne no “Tautumeitām” piebilda: “Atrast to vienu vakaru, kad nosvinēt sev, būt dabā – ir jāsazemējas, jāsmeļas spēks visam nākamajam gadam.”