Ar amerikāņu cimdiem un «Husqvarna» uz barikādēm. Paula Rozenberga atmiņu stāsts

Tumšzilie, vatētie ādas pirkstaiņi manam tētim Paulam Rozenbergam bijuši, kopš sevi atceros. Tagad tie jau ir tik nolietoti, ka vietām pirkstu šuvēs nāk ārā pildījums, bet tētis tos joprojām glabā. Izrādās, tas ir viens no retajiem priekšmetiem mūsu mājās, kas "piedalījies" arī 1991. gada janvāra barikādēs.

Paula Rozenberga atmiņu stāsts par barikāžu laikuMāra Rozenberga

Paulam Rozenbergam toreiz bija 49 gadi, un arī viņš 13. janvārī devās uz manifestāciju Daugavmalā. Pēc tās skaļruņos dzirdēja paziņojumu – Viļņā jau ir noticis slaktiņš, cilvēki Rīgā tiek aicināti uz barikādēm.

"Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba," viņš atstāsta vienu no savām spilgtākajām barikāžu sākuma atmiņām. "Iepretim tagadējam Saeimas namam ir piecstāvu ēkas pagalms, kur visas sienas bija noklātas ar metāla sastatnēm – acīmredzot tur bija paredzēti kaut kādi remontdarbi. Cilvēki naski ņēmās ar sastatņu nojaukšanu un barikāžu celšanu Doma laukumā – dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, – tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi. Uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti," viņš šodien ar smaidu atceras.

Paula Rozenberga siltie amerikāņu cimdi, kas barikāžu laikā tika saplēsti.

Arī tolaik par sastatņu jaukšanā sabojātajiem importa cimdiem pārāk neesot pārdzīvojis. "Galvenais – bija tāds emocionāls pacēlums, ka mēs esam cēlušies pret šo varu, ka tagad kaut ko lietas labā darām un varbūt sasniegsim savu sapni – neatkarību," viņš saka. Ar aizkustinājumu vērojis, kā jau pavisam drīz Vecrīgā parādījušās sievietes ar katliem un siltu ēdienu. Vēlāk smērēt maizītes uz Rīgas 1. vidusskolu gāja arī viņa vecākās meitas, tolaik padsmitnieces. Ēdinātāju atsaucība esot bijusi neaprakstāmi liela.

Ar domubiedriem izvēlējušies posteni Šķūņu un Kaļķu ielas stūrī, kur arī pavadījuši pirmo nakti. Lai gan sals neesot bijis stiprs, Amerikas brālēna dāvinātie siltie cimdi lieti noderējuši.

"Jau nākamajā dienā brauca no visām malām smagās mašīnas, veda dažādus betona bluķus, no kuriem taisīja jau tādas īstas, lielas, nopietnas barikādes. Bija jau atbraukuši metinātāji un metināja tos režģus kopā, lai tie būtu neizjaucami kādiem omoniešiem, kuri tur varētu skriet. Tur es vairs nepiedalījos, tur jau bija speciālisti celtnieki, ar tehniku brauca un lika bluķus," atminas Rozenbergs.

Aizjūras radu sūtījumi atkal noderējuši nākamajā dienā, kad mežinieki Doma laukumā atveduši kravu ar bērza malku garos gabalos: "Man māsīca no Amerikas nesen bija atvedusi motorzāģi "Husqvarna", kas tajā laikā bija gandrīz kaut kas neredzēts. Es aizskrēju uz mājām, atnesu, un tad cilvēki uzreiz naski ķērās pie darba. Bija mežinieki, kas ar to zāģi mācēja labi apieties, ātri zāģēja un skaldīja un kurināja." Pēc dažiem gadiem gan garnadži labo motorzāģi nozaguši, un šodien tas palicis tikai atmiņās.

Barikādes Doma laukumā

Barikāžu ugunskuru smarža tonedēļ valdīja arī Rozenbergu Čaka ielas dzīvoklī. Visu nedēļu tur nakšņoja tēta armijas biedrs no Vecpiebalgas, ar ko kopā viņi katru dienu devās uz barikādēm; ik pa laikam nomazgāties ienāca arī kāds iepriekš nepazīstams cilvēks. "Savstarpēja palīdzība bija kaut kas pats par sevi saprotams," viņš atceras.

"Sajūta bija vārdos grūti izsakāma. No rīta, ejot uz posteni, gāju no mājas ar tādu domu, ka nezinu, vai vakarā pārnākšu vai nepārnākšu. Nebija tādas pārliecības, ka tā ir tikai tāda pastaiga un viss būs labi. Sajūta bija tāda, ka var pagriezties uz visām pusēm," saka Rozenbergs un atklāj, ka vīri pie apakšdelmiem zem apģērba sējuši koka dēlīšus: "Ja tev tas omonietis sitīs ar lāpstiņu, tu vari to roku pašaut priekšā un vismaz tas dēlis uzņems to sitienu un nepārsitīs tev kaulu. Tāda aizsargmetode bija. Bet, paldies dievam, līdz tam nenonāca."

 

Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt