Nezāle no Balandu cilts
Lai parādītu kinojas ciltskoku, Signe iebrien oranži ziedošajā kinojas laukā.
“Šie ir mani vismīļākie ziedi uz pasaules! Pieci gadi ir pagājuši no tā brīža, kad iestādījām pirmās sēklas. Viņas dzimtene ir turpat, kur mūsu mīļotajam kartupelim,” stāsta Signe.
Signe kinojas koši oranžajam ziedam pieliek blakus lauka malā izrauto balandu.
“Tā pati balanda jau vien ir. Nu, re, skatieties!” Lielāka, leknāka un košāka, bet nolikta blakus daudzu audzētāju nīstajai balandai, kinoja tieši tā arī izskatās - pēc krāsainas balandas.
Kinoja nav graudaugs. Kinoja ir no balandu dzimtas. Taču tās sēklas tālāk apstrādā tieši tāpat kā graudus. Novāc ar kombainu, žāvē, maļ miltos.
Un kinoja iederas gan salātos un zupās, gan Signes rokās pārtop kraukšķīgās vafelēs vai pankūkās.
Kinojas ražu nokuļ septembra beigās, oktobra sākumā, tāpēc pagaidām tā vēl ir uz lauka un bauda Latvijas atvasaru. Dabiski kinoja ir ļoti rūgta.
Signe skaidro: ”Brūnais apvalciņš ap sēkliņu dod to rūgtumu. To mēs ar īpašu metodi slīpējam nost. Taču mūsu kinoja vēl ir jānoskalo pirms gatavošanas. Ārzemēs to jau izdara rūpnieciski. Mazgā kinoju”.
Bezglutēna balanda?
Bet sākās viss ar kinojas paciņām Signes ģimenes virtuvē un skaudru diagnozi. Signes meitai atklāja artrītu. Autoimūnu organisma saslimšanu, ar kuru jāsadzīvo visa mūža garumā. Tas ir brīdis, kad tu uzdod sev ļoti daudz jautājumu un meklē daudz atbilžu. Signe par slimību izpētīja visu, kas vien pieejams, un viens no ieteikumiem bija izslēgt glutēnu saturošus produktus. Tā vietā lietojot, piemēram, kinoju. “Jo kinojai ir īpašības, kas mazina iekaisuma procesus. Tā rakstīja kāds austrāliešu zinātnieks,” stāsta Signe. Un viņi to arī darīja. Pirka, gatavoja, ēda.
Tikmēr ap skaistajām “ Cimbuļu” mājām bija redzami arī īpašumā esošie lauki un abiem ar vīru radās doma, ka tos vajag apstrādāt. Ko audzēt? Te nav auglīgā Zemgale vai Kurzeme. Te auglīgās zemes kārta mērāma vien 15 centimetros.
“Sakrita visi apstākļi. Mūsu kaimiņš, kurš mūs vienmēr ir atbalstījis, ieteica beidzot sākt kaut ko darīt ar savu zemi.”
Signei parādījās kārtīgs spīts. Tad jāaudzē kaut kas tāds, kas nav nevienam citam.
“Sēklas sūtījām no visas pasaules. Pat no Kanādas. Bet šī kinoja gan ir kultivēta Dānijā. Zinātnieki ir ilgi strādājuši un pielāgojuši to vēsākam klimatam un garajām naktīm,” saka Signe.
Kinoju sēj maijā. Veģetācijas fāze ir gana gara.
“Mūsu Vidzemes augstienē diezgan riskants pasākums. Jo mums vasara ir īsāka nekā citviet Latvijā,” atzīst Signe.
Un kinoja joprojām izstrādā dažādus jokus, lai gan šī vasara ir salīdzinoši laba. Taču - ko tālāk? “Tāpēc mums ir dzirnavas, lai varam noslēgt visu ciklu. No graudu izaudzēšanas un pārstrādes, varam pa ziemu čubināties un apstrādāt savus produktus. Mēs grasāmies arī sertificēt savas dzirnavas kā glutēna brīvās dzirnavas. Nemalsim parastos kviešus un miežus nekad! Ne kinoja, ne griķi, ne amarants glutēnu nesatur. Aizvien biežāk cilvēkiem atklāj glutēna nepanesamību. Un daži joprojām pat nenojauš, ka viņiem tāda ir. Īpaši, ja lipekļa nepanesamība vai celiakija nav atklāta. Mums tas ir tikai sākums. Pasaulē jau daudzos restorānos izceļ alergēnus un brīdina par glutēna klātbūtni. Lielie ražotāji nevar šādus produktus saražot. Jo pat visniecīgākā produkta daļiņa dzirnavās var sabojāt visu bezglutēna partiju,” klāsta Signe.
Tā ir šaura niša ražotājam. Latvijā pagaidām visvairāk glutēnu nesaturošo produktu nāk no Vācijas.
Kas ir Gusts Apinis?
Labi, produkts bija. Bet tam ir vajadzīgs vārds. Skujenes pagasta “Cimbuļu” mājas skan lepni, bet pavisam netālu jau ir plaša saimniecība ar šādu nosaukumu. Ko nu? Remontējot lauku māju, viņi bija atraduši mazu papīra gabaliņu no kara laikiem. Tur vienā pusē pavisam oficiāli bija rakstīts, ka Gusts Apinis nomaksājis visas valsts nodevas un var tirgoties. Pasakiet vēl, ka tā nav zīme!
Tā bijušais “ Cimbuļu” saimnieks nu nes kinojas un tās produktu vārdu.
Un par produktu, jeb drīzāk, par izdomas trūkumu Signe nevar sūdzēties. “Mums raža nav liela. Nevaram pārdot visu pārstrādātājam, jo ieguldījumi mums kā bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir lieli - tā pati kaltēšana, ražas novākšana. Ja vēl mums būtu lielas platības, tad… . Bija jādomā, kā pievienot vērtību produktam. Un meklējām kaut ko tādu, kas tirgū nav. Uzrakstījām projektu un saņēmām naudu mazai makaronu ražotnei. Tikai tā esam interesanti. Nepiegādājam tos pašus zaļos griķus vai griķu miltus, bet, uztaisot pastu, esam vienīgie. Un interesanti!” stāsta Signe.
Pateicībā par Gusta Apiņa dzimtas vārda turpināšanu, turklāt tik skaistā veidā, audzējot produktu ap dzimtas mājām, Apiņa pēcnācēji uzdāvinājuši Signei gan dzimtas Dziesmu grāmatu, gan priekšautu.
Signe senčus tur godā un novembra vakarā klāj arī galdu veļiem. Un vēl viņa meklē spēku novada krāsās.
Brunču maliņa un laime
Lai griķu pastas jeb makaronu iepakojums atšķirtos no itāļu brāļiem, Signe uz etiķetes nodrukājusi Piebalgas tautastērpa brunču krāsas.
“Visos manos produktos kā dizaina elements caurvijas Piebalgas brunču strīpas. Tā ir skaista atšķirības zīme. Mūsu tautiskie elementi ir ne tikai auseklītis. Arī brunčos tās krāsas ir tik skaistas!” saka Signe.
Kad ieskatās laukos ap “Cimbuļu” mājām, tad tieši tikpat koši oranžs, brūns un pat violets ir redzams viļņojam kinojas un amaranta laukos.
“Te ir mana Latvijas sajūta, un te es esmu laimīga,” Signe saka.
“Man Latvijas sajūta ir mājas. Mājas, ko es radu ap sevi. Es esmu šīs mājas restaurējusi ilgi. Es domāju par šo māju ar mīļumu. Šeit sanāk kopā mana ģimene. Svinam tradicionālos svētkus, no Ziemassvētkiem līdz Līgo. Šeit satiekas vairākas paaudzes. Te var bērni satikties ar saviem vecvecākiem. Kas pilsētā, dzīvoklī Ķengaragā ir diezgan stresaini, vai ne? Bet šeit var līdzās pastāvēt liela ģimene. Te mani bērni grib atbraukt. Atvest savus ārzemju ciemiņus. Mani bērni lepojas ar mums! Un mūs atbalsta. Pagaidām tas ir morāls atbalsts, bet nākotnē varbūt arī kādam bērnam būs interese te visu turpināt…” spriež Signe.
“Es uzskatu, ka laukiem ir milzīgs potenciāls. Un nevajag gaidīt, ka atnes visu klāt. Vajag pašam izdomāt un darīt,” uzsver Signe.
“Ir tāda laba sajūta. Tu kaut ko izaudzē un vēl piedāvā tik daudziem. To, ko esi radījis savām rokām… . Visu pats! Iesēj, maļ, pastu gatavo, iepako un vēl aizved. Tā ir dalīšanās ar savu enerģiju. Tāpat kā ēst gatavošana. Man no tā ir tāds gandarījums un dzīvesprieks! Šī darbošanās laukos un ražotnīte izvilka mani no dziļas depresijas un neticības sev! Šeit es esmu kā uzziedējusi kvinojas laukos,” Signe sirsnīgi smejas.
Un Latvijā pirmā kinojas audzētāja nebaidās lietot vārdus, ko daudzi māņticīgi nesaka nekad: “Esmu laimīga!”
Un šo teikumu par laimi Signe pasaka brīdī, kad ārā jau rasina pelēks rudens lietutiņš un kinojas lauki pamazām pielīst ar skumjām par aizejošo vasaru. Bet viņas dzirnavu namiņā ir silti un mājīgi. Gaisā put milti un griķu makaronus apjož Piebalgas brunču krāsas. Katram sava laimes sajūta!
