Apsēstība ar viļņiem. Kā latviete Kristīne Žukova atvēra savu sērfošanas skolu Tenerifē

Latviete Kristīne Žukova ir Tenerifes sērfa skolas “Tenerife Surf Point” dibinātāja, sērfošanas instruktore un uzņēmēja. Viņas ikdiena paiet Tenerifes pludmalē ”Las Americas”, apmācot jaunos sērfošanas instruktorus, vadot sērfošanas skolu un ķerot viļņus.  Kristīne sevi sauc par “kapātāju” –  dzirksteles viņas acīs deg spoži, sekojot savam aicinājumam.

Pirms tikšanās ar okeānu Kristīne strādāja vienā no leģendārākajiem Rīgas naktskulubiem “Essential” par menedžeri, kā arī uzņēmumā “Propeller Productions” organizēja dzīvās mūzikas koncertus, diskotēkas un ballītes. “Lai vai cik man ļoti patika šis darbs, tas no manis izsūca enerģiju, jo strādāt naktīs ir grūti. Nebija tā, ka nevarēju paņemt atvaļinājumu, drīzāk to nevēlējos, jo vienmēr bija tik daudz koncertu un pasākumu, ka negribēju to atstāt kādam un aizbraukt atpūsties.”

Pasākumā “MN2S” Latvijā kopā ar ”Propeller Productions” kolēģiem.

Kristīne smejas, ka tā ir latviešiem zināma prakse – nemācēt atpūsties, bet gan strādāt līdz pēdējam. Sports vienmēr ir spēlējis lielu lomu viņas dzīvē – ikdienā apmeklējot sporta zāli, ziemā snovojot, bet vasarā braukājot ar motociklu. Tās bija iecienītas aktivitātes līdz brīdim, kad draudzene no studiju laikiem uzrunāja Kristīni un paaicināja doties sen pelnītā atvaļinājumā uz Portugāli, lai iepazītos ar okeānu un izmēģināt sērfošanu. Viņa atzīst, ka nekad pat nebija iedomājusies izmēģināt sērfošanu. 

Sērfošanas nometne Sagrešā (Portugālē).

Toreiz uz nedēļu atvaļinājumā devās divdesmit aktīvas latviešu dāmas un Kristīnes brālis, lai izmēģinātu sērfošanu, izbaudītu sauli un atpūstos. Gala mērķis bija Portugāles dienvidu zvejnieku ciemats Sagreša. Grupa ieradās maija sākumā, kad tūrisma sezona vēl nav sākusies un ciemats ir mierīgs un kluss: “Man kaut kas noklikšķēja. Es nevaru pateikt kas, taču brauciens atstāja milzīgu ietekmi uz mani.” Atgriežoties Latvijā pēc sērfošanas nometnes, Kristīne nespēja beigt domāt par viļņiem: “Nevarēju pastrādāt darbu, kurš man ļoti patika. Es biju tikai savās domās un piedzīvotajās pieredzēs okeānā. Paliku apsēsta ar domām par sērfošanu – man ir jābūt uz viļņiem.”

Kristīne sāka meklēt iespējas atkal ātrāk uzkāpt uz sērfa dēļa. Ironiskā kārtā pirmā iespēja, kas sakrita ar vēlmēm, bija Tenerifē. Drošības labad savas ieceres un vīziju izteica arī Portugāles sērfa skolas īpašniekam, piesakoties par palīgu skolā: “Es nepelnīju tik daudz, lai varētu pamest visu un doties pretim savam aicinājumam, tāpēc meklēju brīvprātīgā darba iespējas, kur dzīvot, sērfot un saprast, kāds bija iemesls likt sev apgriezt dzīvi kājām gaisā. Tas bija dzinulis, kuru nevarēju apstādināt.”

Pirms biļešu iegādes uz Tenerifi Kristīnei atbildēja Portugāles skolas īpašnieks, uzaicinot strādāt par palīgu sērfa nometnē, kur viņi iepazinās. Pēc nedēļas Kristīne jau atkal bija atpakaļ Portugāle. Priekšnieka tēvs, ar kuru bija jāstrādā, runāja tikai portugāliski, tāpēc vide piespieda iemācīties valodu, lai varētu ikdienā sadarboties ar kolēģiem.

Sērfošana Portugāles pludmalē.

Pirmos mēnešus Portugālē ikdiena ritēja, palīdzot saimniecības darbos un nemaz netiekot līdz okeānam: “Es tāpat biju ļoti laimīga, ja pat sākotnēji nemaz nesērfoju. Mēnesī pelnīju tikai 250 eiro. Man bija atmaksāta dzīvošana, taču par ēšanu, transportu un citām aktivitātēm pašai bija jāmaksā”. Sākoties sezonai, kad tika pabeigti saimniecības darbi, ikdienu Kristīne pavadīja, aizbraucot nometnes dalībniekiem pakaļ uz lidostu, rūpējoties par dēļiem un uzraugot sērfotāju drošību ūdenī. Pēc dažiem pacietīgi pavadītiem mēnešiem Kristīne tika uz viļņiem. “Katru brīvo brīdi pavadīju sērfojot. Es tagad saprotu, cik bīstami tas bija, sērfot klinšu ielokā vienai pašai lielos viļņos. Sešos no rīta biju viena pludmalē – es un mans aicinājums, bez mobilajiem sakariem.” Kristīnes aizrautīgumu un centību pamanīja arī kolēģi un priekšnieks, ar laiku apmācot par instruktori. Sērfošanas sezonas noslēgumā Kristīne pasniedza nodarbības mazākām grupām Atlantijas okeānā.

Atpūtas mirklis pirms nodarbības vienā no Tenerifes sērfa skolām “Las Americas” pludmalē. 

“Visur, kur esmu strādājusi, kolēģi ir ļoti pārsteigti par latviešu darba kultūru. Ja mēs strādājam, tad kārtīgi un kvalitatīvi, jo kur esmu dzīvojusi (Portugālē, Kanāriju un Karību salās) ir grūti atrast cilvēkus, uz kuriem var paļauties. Tas arī bija iemesls, kāpēc priekšnieki ātri man uzticējās, jo zināja, ka man rūp līdz sirds dziļumiem.” Sezonai noslēdzoties, atmiņā atkal atsaucas domas par Tenerifi. Kristīne lieki nekavējās, atrada skolu, kur strādāt, iesniedza pieredzes aprakstu un saņēma uzaicinājumu doties uz salu. Brīdī, kad bija ieradusies Tenerifē, neviens no topošajiem kolēģiem vairs necēla klausuli. Uzreiz pēc nolaišanās devās uz skolu, kur satika darbinieku. Viņu informēja, ka īpašnieku vidū ir noticis milzīgs strīds un skolai ir mainīts koncepts, sadalot uzņēmumu divās daļās. Laimīgā kārtā Kristīne netīšām uzskrēja uz ielas virsū vienam no īpašniekiem, atpazīstot viņu pēc fotogrāfijām. “Tu mums vairs neesi vajadzīga, mēs mainām plānus, nekas personisks,” atbildēja skolas īpašnieks.

“Es biju strupceļā! Uzrakstīju Portugāles priekšniekam, paskaidrojot situāciju un lūdzu palīdzību atrast darba iespējas.”

Pēc laika kolēģis atbildēja, ka ir iespēja doties uz Lanzaroti, vienu no Kanāriju salām. Kristīne lieki nekavējās, nopirka prāmja biļeti un devās uz salu. ”Angliski tur neviens nerunā. Man bija ātrais kurss spāņu valodā, jo lielākā daļa klientu bija spāņi. Jau pēc pāris mēnešiem varēju brīvi sarunāties”.

Vide ir piespiedusi Kristīnei apgūt arī citas valodas. Viņa tekoši runā angliski, krieviski, spāniski, vāciski un, protams, latviski. Lanzerotē ciematā “Caleta de Famara” Kristīne nodzīvoja deviņus mēnešus, sērfojot, apmācot nodarbību dalībniekus, strādājot recepcijā un piepalīdzot ikdienas pienākumos. Kristīne atzīst, ka salā jutās nospiesta, tāpēc, vadoties pēc intuīcijas, saprata, ka ir laiks braukt prom, jo vēl joprojām strādāja bez instruktores sertifikāta. Pirms prombraukšanas  nokārtoja glābējas sertifikātu un devās apciemot ģimeni uz Latviju.  

Kristīne ar mammas un brāļas dāvināto sērfa dēli vada sērfošanas nodarbību Lanzarotē, Kanāriju salās.

Tenerife atkal par sevi atgādināja, saņemot ziņu par iespēju braukt uz vienu no brīvprātīgā darba projektiem, kur bija pieteikusies. Un jau atkal brīdī, kad biļetes tiek iegādātas, viņa saņem zvanu ar piedāvājumu braukt uz vienu no Venecuēlas salām Karību jūrā, Margaritas salu, lai palīdzētu savest kārtībā vietējo restorānu, kas piederēja diviem latviešiem – Dāvim Auškāpam un Artim Dzērvei. “Man ar restorāniem nav bijusi liela pieredze, taču īpašnieki uzskatīja, ka es spēju palīdzēt, lai saprastu, vai restorānu ir vērts uzturēt. Es piekritu doties uz pasaules daļu, kur nekad nebiju bijusi. Man nopirka biļetes un pēc dažām dienām biju Margaritas salā.”

Atbildība Kristīnei bija liela. Strādāja uz vietas restorānā, iemācījās runāt vietējā spāņu dialektā un kalkulēja prognozes, lai sakārtotu iekšējos uzņēmuma procesus. “Kultūršoks bija milzīgs, jo pa pludmali staigāja tikko pilngadīgi puišeļi ar milzīgiem ieročiem un blakus dāmītes sauļojās pusplikas.

Man bija darīšana ar militāro policiju, jo puikas nāca pie manis uz restorānu un aicināja uz randiņiem.

Informēju pielūdzējus par atraidījumu, pretī saņemot draudus. Pateicoties tam, ka viens no manām paziņām strādāja militārajā policijā, nokārtojām, ka mani liek mierā.” Kristīne arī pamanīja, ka sievietēm vadīt uzņēmumus Venecuēlā ir problemātiski, jo draudi un bailes par drošību ir norma. “No krūmiem izleca divi puišeļi, piespieda pistoli pie deniņiem un pieprasīja atdot visu, kas man ir. Atņēma datoru, skaidro naudu un somu. Viņi padomāja, ka esmu tūriste un savā starpā runāja, ka labāk būtu mani nošaut, jo zagļiem nebija maskas un es viņus nosūdzēšot. Paveicās, ka pāris mājas tālāk kaimiņš atvēra durvis un sāka runāt. Zagļi nobijās un aizskrēja. Tajā brīdī sapratu, ka tā nav mana sala.” Lielākā veiksme bija tā, ka caur paziņām mantas tika atgūtas.

Kristīne bija gatava doties prom, jo jutās nedroši, kā arī tur varēja tikai kaitot vai vindsērfot. (Vindsērfings ir virszemes ūdens sporta veids, kas ir sērfošanas un burāšanas kombinācija. Sērfings ir virszemes ūdens sporta veids, kurā sērfotājs izmanto dēli, lai brauktu pa kustīga ūdens viļņa priekšējo daļu krasta virzienā.) Bija pagājis pārāk ilgs laiks bez sērfošanas. 

Kristīne Žukova vindsērfinga nodarbībā Tenerifē.

Pēdējā darba dienā restorānā, sarunājoties ar vienu no klientiem, kuram piederēja vindsērfinga skola, uzzināju, ka uzņēmējam ir nepieciešama administratore un sērfa instruktore. Tāpēc piekrita palikt vēl uz brīdi, pārtraucot darbu restorānā. Tā Kristīnei radās iespēja strādāt par sērfa, vindsērfinga instruktori, kā arī mācīties kaitot. Tuvojoties sezonas beigām, īpašnieki nolēma doties uz Tenerifi, un jau atkal sala par sevi atgādināja. Tenerifes skolā, kur īpašnieki šķīrās, viens no viņiem Kristīni uzaicināja strādāt par instruktori. Brīvo laiku un ienākumus viņa izmantoja dokumentu sakārtošanai, iegūstot starptautisku instruktores sertifikātu.

Pirms sērfošanas nodarbības Margaritas salā Venecuēlā.

Margaritas salas pludmale, kur Kristīne pasniedza vindsērfinga nodarbības Venecuēlā.

“Uz salas instruktori runāja tikai spāniski un nedaudz angliski, taču tā nebija problēma. Spānijā ir vīriešu pārsvars manā profesijā. No sākumā nācās tikt galā ar virkni negāciju. Kolēģus provocēja, lai atlaiž mani no darba. Daudzas man pazīstamas instruktores agrāk ilgi nevarēja noturēties darbā Tenerifē. Pēdējos gados Spānijas federācija sāk motivēt skolu īpašniekus uzticēt šo darbu sievietēm, jo ir izpētīts, ka daiļā dzimuma pārstāves ir daudz uzmanīgākas un vairāk pievērš uzmanību detaļām.” Sērfot gribētāji Kristīnei sekoja jau no Portugāles, Lanzarotes un Tenerifes pludmalēm. Tas rezultējās stabilā klientu lokā. Pēc nostrādāta pusotra gada Tenerifē Kristīne sāka pasniegt individuālas nodarbības, sasēdinot sērfotājus savā mazajā automašīnā ar uzsietiem dēļiem uz jumta.”

Kristīne Žukova ar Ilzi Kronbergu Tenerifē pirms sērfošanas nodarbības. Foto redzama pirmā automašīna, uz kuras jumta tika piesieti dēļi, lai dotos sērfot.

Pēc aktīva darba perioda Kristīne bija izdegusi, jo pasniedza sešas nodarbības dienā, bet vidēji nedrīkst pasniegt vairāk par divām.

“Sapratu, ka man pietiek. Es biju pārdegusi, pat nebraucu nedēļu uz pludmali sērfot, kad aizgāju prom no darba.” 

Lai atgūtos no izdegšanas, Kristīne ieguva dietologa, masāžas, jogas un pilašu instruktores sertifikātus, lai iegūtu zināšanas, ar kuru palīdzību nodrošinātu pilnu pārliecību par skolas atvēršanu. Dokumenti bija kārtībā, kā arī klienti, kuri mācījās sērfot ar Kristīni, nepazuda un devās uz nodarbībām privāti. Laikā, kad tika apgūtas jaunas prasmes un atvēlēts laiks atelpai, jogas instruktoru eksāmenā Kristīne iepazinās ar Arielu – savu nākamo vīru.

Draugi un ģimene Kristīni sāka mudināt uz savas skolas atvēršanu, jo sērfot gribētāju bija daudz, arī atbalsts no apkārtējiem bija ļoti motivējošs. Pirmos gadus Kristīne strādāja viena, saņemot vīra atbalstu tehniskajos jautājumos. Pēc trīs gadu strādāšanas vienatnē uz nodarbībām tika ņemti palīgi un citi instruktori, jo Kristīne bija gaidībās. Tika uzsākta telpu meklēšana, un soli pa solim viss sakārtojās līdz brīdim, kad viņa bija gatava atvērt savu skolu Tenerifē “Las Americas” pludmalē “Tenerife Surf Point”.

“Kad man piedzima dēls, man pietrūka roku, jo nācās pārtraukt sērfa nometnes organizēšanu. Ar mani strādāja studiju biedrene Ilze, taču, viņai aizejot, sezonas beigās nevarēju atrast cilvēkus, ar kuriem strādāt kopā un nodot vadības grožus. Dēls piedzima tieši sezonas sākumā, 4. jūnijā. Nepilnu mēnesi pēc dzemdībām man nācās atgriezties ūdenī, jo skolā bija haoss. 20. dienā pēc dzemdībām, kad ierados apraudzīt skolu, bija 20 cilvēku grupa, spēcīgi viļņi, taču viens no instruktoriem neieradās. Man bija jārīkojas – uzvilku hidrotērpu un devos pasniegt.” Kristīne atzīst, ka tas bija liels dzīves pārbaudījums – apvienot dēla audzināšanu ar skolas vadīšanu, sērfošanu un uzņēmuma uzturēšanu – bez vīra palīdzības, tas nebūtu bijis iespējams.

Kristīne ar dēlu Mārliju pasniedz nodarbību savā sērfa skolā “Tenerife Surf Point”.

Šobrīd sērfa skola veiksmīgi strādā jau astoto gadu. Gadā skola apkalpo vidēji sešus tūkstošus cilvēku. “Tenerife Surf Point” strādā profesionāla komanda, kuru ir izveidojusi Kristīne ar savu ģimeni, lai nodotu zināšanas, kā šķeļ viļņus Atlantijas okeānā. Plāns ir turpināt attīstīties. Skolā ir veikaliņš, kā arī marta beigās tiek atvērta kafejnīca, kur pasniedz rīta kafiju ar smalkmaizītēm. “Man visu laiku vajag kaut ko darīt, bet gribu veltīt vairāk laika ģimenei. Šobrīd vēlos apmācīt instruktorus, meklēju uzticamus darbiniekus, jo vēlos pavadīt laiku ar dēlu. Ir sarežģīti, bet laiks rādīs.”

Kristīne pasniedz nodarbību Las Americas pludmalē, “Tenerife Surf Point” skolā.

Kristīne pasniedz nodarbību Las Americas pludmalē, “Tenerife Surf Point” skolā.

 “Tas, kas ļoti palīdz man un nodarbību dalībniekiem, ir domu atslēgšana. Pie manis brauc cilvēki, kas gadiem strādā bez atpūtas. Viņi ierodas uz nodarbību, lai tajā brīdī, kad uzgultos uz sērfa dēļa un sajustu okeānu zem sava ķermeņa, atslēgtos no ikdienas un izbaudītu mirkli, neko nedomājot. Tad, kad tu esi uz viļņa, tu nedomā par ikdienas problēmām, bet gan par vilni, jo klātienes mirklī nav laika domāt par citām lietām.” Kristīne atzīst, kas tas varētu būt  iemesls, kāpēc iemīlēja sērfošanu.

No kreisās - Kristīne sērfojot. Pa labi - kopā ar dēlu Mārliju un vīru Arielu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti