Sazināties ar Sarmīti var tad, kad viņa nav darbā. Bet principā darbā viņa ir nepārtraukti. Liek zāļu sistēmas, veic dažādas manipulācijas vai ar evakuācijas mašīnu dodas pakaļ ievainotajiem.
"Es sāku astoņos no rīta, atkarībā cik daudz ir ievainoto. Darbu beidzu septiņos, astoņos vakarā, bet ir bijis, ka izeju no šejienes ap desmitiem vakarā. Jo es esmu vienīgā mediķe šeit. Ir vēl paramediķi, bet mediķe esmu vienīgā," stāsta Sarmīte.
Kara medicīna no miera laiku medicīnas dramatiski atšķiras. " Principā mums viss, ko lietojam ārstēšanā, nāk no ziedojumiem. Man regulāri pietrūkst antibiotikas. Ar tām es rīkojos ļoti taupīgi.
Ļoti uzmanīgi skatos, kuram tiešām nepieciešams, nevis pa labi, pa kreisi dalu. Asinsanalīzes? Aizmirsti par tādām! Es varu tikai sapņot par to, ka varētu bronhīta slimnieku analīzes nosūtīt uz laboratoriju, lai saprastu, kāda ir tā flora, uz kuru reaģē zāles. Bet mums nav tādu iespēju. Arī pirmajā slimnīciņā, kas mums ir vistuvāk, tagad analīzes netaisa. Un aizmirsti par tādām ekstrām kā pilna asinsaina."
Šeit vispār jāaizmirst par daudz ko. Sarmītes vienīgā iespēja nomazgāties ir uzsildot ūdeni nelielā katliņā uz telpā esošās krāsniņas virsmas. Krāsni Sarmīte kurina ar malku, ko pati arī sanes.
Viņas lielais sapnis bija izcept pankūkas, jo tā bijusi ģimenes tradīcija – svētdienu rītos ēst plānās pankūkas ar ievārījumu. Pirmos miltus Sarmītei izdevās atrast tur, jo vispār produktu gandrīz nav. Bet, kad saņēma sūtījumu no Latvijas, laime bija pilnīga. Tur bija gan milti, gan miltu maisījumi un pat ievārījumi.
Viņa stāsta, ka svešumā un frontē katrs labs vārds un sveiciens no Latvijas ir kaut kas īpašs. Žēl mest laukā kastes, uz kurām uzzīmēti smaidiņi un laba vēlējumi. Sarmīte telefona ekrānā rāda zilu maisu, uz kura rakstīts "Mūsu mīļajai Latvijas medmāsai". "Uzmini, no kā tas ir?" viņa liek minēt. "Tas maiss ir no manas ģimenes ārstes. Kad man ir skumīgs prāts, vai kad esmu pārgurusi, jo katru dienu vismaz divpadsmit stundas pavadu ar cilvēkiem, es paskatos uz to uzrakstu un atceros, kāpēc esmu šeit".
Vispār Sarmīte ir viena labi apgādāta frontes māsa.
"Kad atbrauca pie manis čaļi no Latvijas un atveda visu, kas saziedots...pārējie ar skaudību skatījās. Mans medicīnas kabinets bija piekrāmēts pilns! Ģeneratori, zāģi. Es rakstīju, ka vajag peļu slazdus. Atveda slazdus.
Tas, kas notiek te ar pelēm... Peles lēkā pa galdu, bez pārspīlēšanas. Pele skatās uz mani, es uz viņu. Kura krutāka. "Pateikt paldies visiem labajiem cilvēkiem, kuri atbalsta Ukrainas karavīrus un mūsējos frontē, vienkārši neesot iespējams. "Tā ir ļoti liela svētība," saka Sarmīte. "Latvijas iedzīvotāji tik daudz dod! Jo viņiem tas ir pašsaprotami!"
Sarmīte īpaši novērtē ārstu un māsu sūtītos instrumentus. Piemēram, tagad viņai ir daudz vieglāk ar tiem, kuri kontuzēti. "Kontūzija, tā vienkāršoti sakot, ir tas brīdis, kas ļoti skaļš skaņas vilnis iedod pa smadzenēm. Tā, ka pārplīst bungādiņa. Es esmu ļoti pateicīga vienai mīļai dakterei, kura nopirka man otoskopu. Es uzreiz varu paskatīties, cik nopietns ir šis bojājums."
Redzot to, kas notiek ar viņas rotas karavīriem, Sarmīte uzsver, ka tikai šādi arī var mācīties kara medicīnu. Viņai ir vaicājuši, vai viņa būtu gatava izglītot kolēģus Latvijā. Uz to māsai ir tieša atbilde: "Lūdzu, bet tad lai apkārt dārd artilērija, lai puisis kliedz sāpēs, apčurājies un, es atvainojos, apkakājies. Un tad mēģini tādam cilvēkam trāpīt vēnā adatu un iedot ko atsāpinošu. Nevis tās apmācības, kas notiek skaisti. Bet tādas, kāda ir tā realitāte. Mums bija kovids, mēs zinām, kāds bija haoss."
Tajā pat laikā viņa neapšauba, ka Latvijas armijas ārsti ir zinoši, bet Latvijas mikroķirurgi – ar unikālu pieredzi, kura jāizmanto. "Mēs nedrīkstam ne uz mirkli zaudēt apziņu, ka mums blakus ir agresīvs kaimiņš." Šeit, uz vietas, vienkārši jādara savs darbs. "Man negribas būt ievainotai, sakropļotai. Laika nav baidīties. Taču arī te situācija mainās. Vienā rītā redzēju degošu māju. Nākamajā dienā tur krievi gāja uzbrukumā. Un mūs bombardēja krustām šķērsām. Un mēs šeit neesam pašā frontē."
Šovakar Ziemassvētku vakars. "Pateikt godīgi? Es nesvinu!" Un es neskumstu, ka es neesmu Latvijā. Pat, ja man iedotu brīvdienu, es izvēlos Ziemassvētkos strādāt. Būt ar tiem, kas ir slimnīcā un nav ar ģimenēm. Es pēdējos gadus esmu viena. Ko tad? Es ar sevi svinēšu? Tāpēc es izvēlos strādāt."
Bet mums visiem Sarmīte novēl mieru: "Lai Latvijā ir miers. Jo, kad es runāju ar karavīriem... Nu kāda klusa nakts un svēta nakts. Lai ir miers. Un lai mēs nepazaudējam to dārgumu, ko mūsu zēni un meitenes 1918. gadā izcīnīja un ko 1991. gadā mēs atguvām.
Kad ir miers, tad var atrisināt visādas problēmas. Lai cilvēki iemācās mīlēt. Lai mīl viens otru. Brīvību un mīlestību. To es novēlu. Lietas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamām, bet tas nav iedots. Tas ir izcīnīts un to nevajag to zaudēt. To arī novēlu. Lai man ir mājas, kur atgriezties"
