Aprūpe tētim Īrijas mājās tika saorganizēta strauji. Gluži kā pasakā «Galdiņ, klājies!»

Atbraukusi no Gulbenes novada, Ritma Prokopčenko ar ģimeni Īrijā dzīvo kopš 2005. gada. Brīdī, kad Īrijas slimnīcā tika paziņota diagnoze viņas tētim, Ritma saskārās ar to, kā strādā Īrijas aprūpes sistēma: “Varu teikt vienu – tādu gādību un rūpes es nebiju redzējusi". "Tētis nu jau ir mans sargeņģelis,” LSM.lv saka Ritma.

Pirms diviem gadiem decembrī Ritma savās mājās Īrijā kopā ar visu ģimeni atvadījās no tēta. Viņš pēdējās dzīves dienas un pat sekundes pavadīja kopā ar ģimeni, saņemot savas meitas un arī visas ģimenes mīlestību un rūpes.

Viena no pirmajām

2000. gadā, nokārtojusi darba atļauju, Ritma pirmo reizi uz Īriju atbrauca kā viena no pirmajiem oficiālajiem iebraucējiem. Daudzi tai laikā bijuši nelegāli. Iepazinās Īrijā ar vīru. Vēlāk abi devās atpakaļ uz Latviju, kur 2003. gadā apprecējās un piedzimusi viņu meitiņa Keita, bet salaulājās baznīcā vēlāk, 2016. gadā.

Laulību ceremonija Selbridžas baznīcā. Īrija, 27.03.2016.

“Atceros, vienā februāra naktī es paceļu viņu (vīru) augšā, saku – vīrs, braucam atpakaļ uz Īriju, nu nevaram mēs te savilkt galus,” tā viņi, sagaidījuši, kad lielā meita pabeidz vidusskolu, 2005. gada 1. jūnijā atgriezušies Īrijā.

Ritmai 9. jūnijā bija jāsaņem skolotājas diploms. Nesagaidījusi augstskolas izlaidumu, Ritma diploma saņemšanai pilnvarojusi kolēģi. “Atbraucām [ar domu] – sapelnīsim tikai mājai. Māja nopirkta. Un ko es tur Gulbenē tagad darīšu?” stāsta Ritma. Viņai gribējies strādāt ar bērniem.

Kopš 2007. gada Ritma ar piecu gadu pārtraukumu strādā par skolotāju Īrijas latviešu skoliņā – Dublinas “Saulgriezītē”. “Daudz kam mēs šeit esam izlauzušies [cauri],” nopūzdamās, tomēr smaidot, stāsta Ritma. Viņa atceras, kā Latviešu biedrībai Īrijā (LBĪ) bijusi divu gadu jubileja. “Mēs ar vīru aizbraucam, un es saku – es gribu tikt tai skolā. Tas ir tik labi, ka latviešu bērniem var mācīt latviešu valodu. Nepagāja pusgads, un es jau biju tur,” smaidot stāsta Ritma. Pēc izglītības viņa ir pirmsskolas skolotāja ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes diplomu.

Laime pavadīt pēdējos gadus visiem kopā Īrijā

Pēc tam, kad 2013. gadā Ritma paņēmusi tēti pie sevis uz Īriju, viņš Latviju kopš tā laika apmeklējis tikai vienu reizi. Tas bija pēdējais brauciens uz dzimteni. Esot turējies ļoti stipri visus gadus. Atbrauca 77 gadu vecumā, pirmo reizi nosvinēja savu jubileju Īrijā. “Tāda balle man nav bijusi nekad, es jūtos kā cilvēks,” Ritma atceras tēta sajūsmu. “Tikai varēja padzīvot vēl,” viņa ar nožēlu piebilst.

Ritma ar tēti viņa 77 gadu jubilejā, mājās Selbridžā, 20.02.2014.

“Jā, mans tētis,” Ritma aizdomājas, pārskatot tēta bildes. “Mums bija izvadīšana, un tad mēs salikām vecīša istabā bildes. Viņš man bija tāds šustrs. Tāds ar bārdiņu bija.  77, 78 un 79 mēs nosvinējām šeit un 80 tā i nesagaidīja,” klusītēm saka Ritma. “Šeit ir pēdējie izbraucieni. Šī ir viņa pēdējā bildīte. Tā jau bija slimnīcā. Viņš saka – nu nevajag. Es saku – nē, nē, tēt, man bildi vajag,” ar mīlestību stāsta Ritma, ļaujot aplūkot sava tēta bildes.

Tēta 77. dzimšanas dienas torte

Tētis vienmēr bijis ar humoru. Pats ar savu pensiju kabatā varējis vietējos veikalus izstaigāt. Kopā apceļojuši Īriju. Viņam paticis.

Tētis bijis klāt visos lielākajos ģimenes pasākumos, arī Ritmas laulību ceremonijā. Ritmai prieks, ka vismaz viņš to varēja, Ritmas mammīte daudz nekur nepaspēja būt klāt. Tētis bijis diezgan žirgts līdz pat liktenīgajam oktobrim.

Kopā ar ģimeni. "Extrem" ceļojošais atrakciju parks Blančhārdstounā. Īrija, 2014. gada rudens

Nekad nedomāja, ka varēs kādreiz ko tādu atļauties

Šodien Ritma atceras, kā tētis zvanījis draugiem uz Latviju un draugi jautājuši, kā viņam klājas: “Viņš saka – tu zini, es ēdu lašmaizi un iedzeru konjaku. Un viņam saka - nu jau gan, tu, Harīt, stāsti. Viņš saka – tiešām, es nekad nedomāju, ka es varēšu kādreiz kaut ko tādu atļauties,” tēta pārdzīvojumus atklāj Ritma.

Viņai prieks, ka vismaz pēdējos gados tēvs varējis dzīvi izbaudīt. Viņš gan gribējis, lai vairāk cilvēku Latvijā ko tādu varētu. 

Ritmas tētis. Īrijas apceļošana kopā ar ģimeni, 2016. gada vasara

Nodzīvojis Īrijā divus gadus, tētis ar Ritmas palīdzību iesniedza dokumentus, lai varētu saņemt Īrijas pensiju. “Kad [tas notika], viņš saka – nē, nevar būt. Es saku – tēt, paskatīsimies, nāc, atvērsim tavu kontu. Un viņam bija 5000 eiro ieskaitīti. Viņš man saka – šausmas!” Ritma smejot atceras tēta pārsteigumu. “Viņš sēž, un viņam birst asaras. Kad viņam bija pirmā pensija 187 eiro nedēļā, viņš teica – ak Dievs, cik es bagāts!” viņa stāsta.

Latvijā arī pensija pienācās, vajadzējis paņemt izziņu. Tad Īrijā starpību pierēķināja klāt. Bet, kad izdala Latvijas pensiju (180 eiro) ar nedēļu skaitu, Īrijas sociālajai darbiniecei bijušas lielas acis.

Ritma smejas: "Viņa teica – nē, te ir kļūda. Es saku – tā nav kļūda, tas ir mēnesī. Viņi saka – ārprāts! Es saku – tas nav ārprāts, bet tā arī ir.” Ritmas tētis tā dzīvojis Latvijā: saņēma pensiju, nopircis, ko vajag sev, nopircis sunītim kaulus, samaksājis par dzīvokli un viss. Tāda bijusi skaudrā patiesība.

Ritmas tētis. Īrijas apceļošana kopā ar ģimeni. Atlantijas okeāna krastā, 2015. gada vasarā

Īrijas ārsti negaidot atklāj nopietnas veselības problēmas

Palielinātu aortu viņam atklāja pavisam nejauši, kad taisīja rentgenu sānam. Tā bijusi 3-4 reizes lielāka nekā vajadzējis.

“Ātri viss notika, kā teicienā – “galdiņ, klājies”, “pieslēdzās” [aprūpe]. Kā saka tai filmā par Emīlu – manas acis tādu nebija redzējušas, ka viss var notikt tik ātri. Sazināti gan ārsti, gan medmāsas. Tur jau pieteikts, ko mums vajag, par zālēm jau viss [norunāts],” Ritma stāsta, kas noticis, tiklīdz noskaidrojusies diagnoze.

“Bija ārstu konsilijs. Viņi pasauca mūs un teica – viņš ir neatgriezeniski slims, jums vajadzēs to, to, to un to, ar jums sazināsies tuvāko dienu laikā šis aprūpes centrs,” atceras Ritma. “Un tas [slimnīcas] dakteris uzreiz deva ziņu aprūpes centram. Viņi [no slimnīcas] bija nosūtījuši diagnozi, ko viņam vajag [nodrošināt], pārējais bija jau tā centra dakteres ziņā. Viņa brauca, uzreiz skatījās,” stāsta Ritma.

Pirms tam bijušas sāpes, viņš esot teicis - tā kā kuņģi vai vēderu spiežot kaut kas. Tad aortai sūce jau bija sākusies. Asinis bija krājušās vēdera dobumā un spieda. Rentgena uzņēmumā bijis tikai vienā vietā redzams. Ārsts pavisam nejauši ieraudzījis, ka kaut kas par lielu esot visā kopplānā.

Veicot papildu magnētiskās rezonanses pārbaudi, dakteris bijis neizpratnē, kā Ritmas tētis vēl varot elpot un būt dzīvs.

Dzīve pārvērtās vienā mirklī

Pārbaude bijusi ātra. Ritmu un viņas ģimeni jau sākuši psiholoģiski sagatavot iespējamam situācijas iznākumam. Iespējams, aiz bailēm, ka pārplīsīs paplašinātā aorta, palīdzība mājās tika nodrošināta tik strauji. Viņa ieviesusi arī tēva slimības pierakstu grāmatu. Pierakstījusi visas zāles, lai pati zinātu un varētu izstāstīt dakterei, ko, cik un kad tētim devusi.

Ritmas izveidotā pierakstu grāmata ar grafikiem tēta aprūpei

Operēt vairs nevarēja. Kad tētis bija atvests mājās, atnācis uzaicinājums doties uz pārbaudi sakarā ar aortu. Tomēr aprūpes centra daktere teikusi, ka tādā stāvoklī viņu nevar transportēt – ja viņu kustinās, viņam ir skaitītas dienas, atceras Ritma.

Man visu [informāciju] iedeva uzreiz slimnīcā. Man teica, tu neuztraucies, viss tev te būs,” atceras Ritma. Zinot, ka piešķirta aprūpe 24/7, esot pat piedāvāta speciāla nodaļa slimnīcā, stāsta Ritma: “Istabiņa ir aprīkota pilnīgi ar visu. Televīzija, tur ir viss, lai viņš varētu vienkārši tīri mierīgi, klusu aiziet. Es teicu – nē, noteikti viņš [būs] ar mums mājās.”

Lai tētim atvieglotu elpošanu, slimnīcā bijis pievienots skābeklis. Par to dakteris esot teicis, lai neuztraucas, jo skābeklis būšot arī mājās. “Nākamajā dienā atveda skābekļa staciju uz mājām. Tāds ar pumpīti, ar vadiem viss pievadīts. Viņam bija sava skābekļa stacija,” stāsta Ritma. Atveda gultu.

Tētis ar pults palīdzību varējis gan piecelties sēdus, gan kājas pacelt augstāk. Atveduši arī staigāšanas rāmi.

Aprīkojums un medikamenti no aprūpes centra: skābekļa stacija, staigāšanas rāmis, istabas tualetes krēsls un medikamenti tēta istabā mājās

Par gultu Ritmai teica: “Viņiem arī ir rindas, bet lai es neuztraucoties, gulta būs. Viņi nenoņēma nevienam citam. Ir paredzētas gultas ārkārtas gadījumiem."

Gulta ar matraci no aprūpes centra: gulta regulējama ar pulti un pašregulējošs matracis pret izgulējumiem tētim

Mājas aprīkošana tēta aprūpei

Kad tētim atveda gultu, viņš vēl staigāja, atceras Ritma: “Un tētis man saka – klausies, tajā medical kartiņā ir tik daudz iekšā, ka to visu es varu tagad izmantot?” Ritma skaidro: “Viņš to neaptvēra. Viņš saka – meitiņ, kā mēs tagad šo visu samaksāsim? Es viņam saku – tēt, mums nebūs jāmaksā. Viņš saka – nu tu man stāsti! Kur tad tādi brīnumi?”

Aprūpes līdzekļi no aprūpes centra: mutes higiēnas un mitrināšanas komplekts ar vienreizējās lietošanas sūklīšiem, kociņiem un salvetītēm tētim

Lai novērtētu, kas mājās pilnveidojams tēta ērtībām, atbrauca ergoterapeits, atceras Ritma.  Apskatījās tualeti, pētīja, vai nevajag piestiprināt kur rokturus. Novērtēja pakāpienus ārpusē. 

“Cik [daudz] tā viena sistēma uzreiz palaiž. Iedarbina visas lietas uzreiz ātri, ātri,” sajūsmināta stāsta Ritma. “Kad viņš jau vairs nevarēja staigāt, mums atveda pat krēsliņu ar podiņu,” viņa saka. Tāpat pamperus un gultas pārklājus. Bet

pēdējā nedēļā, kad viņš vairs nerunāja, atveda speciālus vienreizējo sūklīšu komplektiņus mutes higiēnai un mitrināšanai.

“Es tiešām biju [pārsteigta], es nevaru to pat izteikt,” joprojām nespēj slēpt savu aizkustinājumu Ritma.

Aprūpes līdzekļi no aprūpes centra: pamperbiksītes, gultas autiņi un citi aprūpes līdzekļi tētim

Pienāca brīdis, kas tētis vairs nevarēja norīt vispār neko, atceras Ritma: “Tas bija lielākais pārsteigums. Daktere man saka – es viņam taisīšu tagad to kokteili. Šprice viņam bija ielaista gurniņā, uzlikts “taurenis” virsū. Tāda šprice ar pumpīti. Stundā vienu reizi ielaiž zāles. Uz 24 stundām bija uzregulēts. Un viņš vairs nejuta nevienas sāpes, neko. Tā viņš bez sāpēm aizgāja,” Ritma stāsta.

Viņa no sirds vēlētos, kaut Latvijā arī tāda iespēja būtu visiem.

Ritma nepieņem 24/7 aprūpi - tas ir pirmais gadījums Īrijas dakteres 20 gadu pieredzē

Diennakts aprūpe tētim piedāvāta uzreiz. “Es teicu - nē. Viņa (daktere) saka – tu nedomā, tas nav par naudu, tev nav nekas jāmaksā,” stāsta Ritma.

Pirmo reizi savā 20 gadu praksē daktere sastapusies ar gadījumu, kad ģimene atsakās no 24/7 aprūpes mājās. “Viņa man jautā – kā tu vari tā? Es saku – man ir ģimene, man nav vienai visu laiku pie viņa jāsēž. Man ir vīrs. Lielākā meita atnāca un palaida mani,” Ritma stāsta par savas ģimenes atbalstu. Daktere atbildējusi: “Ritma, mums nevajag, ka tu sāksi slimot,” un norīkojusi pie tēta māsiņu, kura pēdējā nedēļā naktis pavadīja pie viņa. Tētis vairs nav varējis norīt zāles un tās bija jāšpricē.

Par to, kā organizēta aprūpe tētim, Ritma skaidro: “Ir “lielā” daktere, kas koordinē, viņai atnāk papīri (veselības dokumenti). Pa dienu viņai esot kādas trīs četras mājas, kuras viņa apbraukā. Viņa neieskrien ātri. Viņa pasēž, parunājās ar tēti caur mani – kā viņš [jūtas]. Sataisa jaunu zāļu devu." Ritmas mājās daktere uzkavējas apmēram divas stundas.

Daktere iedevusi diennakts telefona numuru – kad ir problēmas, lai var zvanīt.

Ritmai nācies zvanīt, kad tētis vairs nespēja norīt zāles, jo rīšana vairs nestrādāja. “Tad es jau biju gandrīz panikā – kā lai es viņam iedodu [zāles]? Viņam tik stipri sāp,” Ritma stāsta par savu izmisumu. Stundas laikā tika atsūtīts dakteris, kas naktī pieejams, bet no rīta jau daktere pati bija klāt. “Visu pārtaisīja, visu salika, sadozēja,” stāsta Ritma.

Ritmas tētim mājās pirmajā stāvā bija sava istabiņa. Tas bijis ļoti ērti. Kā palātā. Līdz pēdējam brīdim tētis pats centās tikt līdz tualetei. “Un tad vienā [reizē] istabā dzirdu, ka viņš tur aiziet uz savu tualeti. Tik dzirdu – blīkš-blākš-brankš... Mans tētis gar zemi. Cik tad tur vairs tā vīriņa – jau “izkaltis”. Tad vairāk negāja [uz tualeti]. Es saku – nu, liekam tagad to autiņbiksi kājās. Viņš – nē. Oi, viņš tam nevarēja tikt ilgi pāri,” stāsta Ritma. Bet beigās jau uztvēris ar humoru. (smejas)

Aprīkojums no aprūpes centra: istabas tualetes krēsls ar vienreizējās lietošanas maisiņiem

Pasargāt no izgulējumiem tētim palīdzējusi “mīkstā gaisa gulta”, Ritma stāsta: “Es nekad nedomāju [ka tādas ir] – tai gultai bija iekšā tādas kā bedres. Kā tu grozies, tev visur tiek gaiss klāt. Tu neguli blīvi virsū.”

“Kad viņš nomira, mēs maksimāli ātri visu atdevām atpakaļ. Vīrs ar dēlu izjauca to gultu, jau salika, lai viņi tikai ņem un aizved. Skābekļa staciju aizveda. Un tās visas lietas, kas palika – staigājamais, podiņš, pamperi, ko viņš neizmantoja, mēs visu aizvedām, lai atdod varbūt kādam citam, kam vajag,” stāsta Ritma. 

Medikamenti un aprūpes līdzekļi no aprūpes centra: zāles, kuras Ritma tētim deva pēc noteikta grafika

Viņš visu laiku bijis pie saprāta, mēģinājis arī celties, tikai pēdējā nedēļā iegrimis miegā un vairs nav pamodies.

Aiziešanas brīdī visa ģimene bija klāt 

“Un zini, tad, kad viņš nomira, es biju klāt. Un es laikam redzēju dvēselīti. Es sākumā nezināju, domāju – varbūt man acīs nozibsnījās. Bet tā bija dvēselīte. Es turēju viņa roku, viņš gulēja, un es redzu, ka te tāds... - tas bija tāds uzplaiksnījums. Goda vārds, un es to redzēju. Tieši tajā mirklī, kad viņš aizgāja,” atklāj Ritma. “Citi netic tam, bet es tam ticu,” viņa pārliecināta.

Ritma mājās blakus tēta gultai tur tēta roku savējā. Tēta aiziešanas dienas rīts, 2017. gada 2. decembris

Par tēta aiziešanas brīdi Ritma stāsta: “Klāt mēs bijām visi”. 

“Es no rītiem kafiju dzeru, tad es aizeju pie [viņa pelnu urnas],” atklāj Ritma, aicinot ielūkoties istabā, kur tētis pavadījis savus pēdējos dzīves mirkļus. Viņa mēdz ar tēti šad tad aprunāties. “Te viņš netraucē nevienam,” Ritma parāda uz galda mazo pelnu urniņu tēta tukšajā istabā. “Mēs jau bijām izrunājuši. Viņš teica, ka grib, lai viņu kremē. Viņš saka - bet tas nebūs dārgi? Es viņam saku – ko tu ņemies?” viņa smaidot saka.

Ritmas tēta pelnu urniņa un tēta lietas viņa istabā, mājās Selbridžā, Īrijā

Ritmai istabā izveidots pat tāds kā neliels altārītis. “Mamma, tētis. Piemiņas stūris,” viņa saka, rādot uz fotogrāfijām. 

Ģimenes atbalsts ir neatsverams

Ritma uzskata, ka ģimenes atbalsts bijis viens no noteicošajiem, kādēļ viņa spēja pati aprūpēt savu tēti. “Tas ir neatsverami. Citreiz viņš [tētis] uzvilcies pats, jo jūt, ka viņš vairs nevar parunāt, un viņš mēģina mani sabārt. Man acis pilnas asaru. Es ātri izeju laukā, tikmēr ieiet vīrs vai meita. Pa to laiku es saņemos, pēc tam eju atpakaļ. Bet, ja tu esi viens, tad ir čau! Viss. Divi zārki jānes gandrīz pēc tam. Un tā arī notiek,” atzīst Ritma.

Arī ārsti atkārtoti piedāvājuši pārņemt diennakts uzraudzību pār tēvu, bet viņa atteikusi, ka tiekot paši galā. Ļoti daudz jau tāpat bija palīdzēts. 

“Viņi rūpējās par to, lai es varētu rūpēties par tēti.

Viņi man deva jau tik [daudz] uzreiz. Tas viss tik ātri – vienas dienas laikā tas [izdarīts], otrā dienā tas [paveikts]. Lai pati varu droši par tēti rūpēties,” Ritma pateicīga par aprūpes centra atbalstu.

Ārsti palīdzēja arī psiholoģiski gatavoties nāvei

Kad bija pienākusi pēdējā nedēļa, daktere Ritmai jautājusi, vai neesot bail, ja tētis nomirst. “Viņa mani psiholoģiski sagatavoja. Viņa man teica – vai tu zini, kas ir jādara? Vai tev nebūs bail? Es to uzņēmu pašsaprotami, es zināju, ka tam tā ir jānotiek un ka tas tā notiks,” atceras Ritma. 

“Zvana daktere, saka – Ritma, tev viss kārtībā? Kā tur tētis [jūtas]? Kā elpa, cik [elpas] vilcienu jau ir? Īstenībā es jau biju tik daudz izglītota. Viņa man teica, lai skatās rokas vai kājas, ja paliek aukstas. Un jā, tad, kad jau es redzēju tiešām, ka kājām paliek nadziņi jau zili, tad viņa teica – nu tad, Ritma, tagad tu saņemies. Vienkārši esat visi klāt. Mēs visi bijām, tad jau mēs zinājām, ka tas [mirklis] nāk. Man viņa īstenībā psiholoģiski ļoti palīdzēja,” Ritma atklāti stāsta par aprūpes dakteres spēcīgo atbalstu.

Tobrīd Ritmas mazdēliņam bija četri gadiņi, Kristiānai tikai 10, Keitai 14, lielajai meitai 30 un dēlam 23. (Ritmai acīs sariešas asaras) Labi, ka visi bija klāt. Visi atvadījās. Nebija apmulsuma, ka viņš ir miris. Visi pienāca, visi noglāstīja, visi atvadījās. “Kad atbrauca apbedītāji, tad mums atļāva vēlreiz mājās ieiet istabiņā pie viņa atvadīties. Īstenībā visi sabučoja, nebija bērniem nevienam aizspriedumu,” dalās piedzīvotajā Ritma.

Apbedītāji bijuši Ritmai jau zināmi. Ritmas ģimenei jau iepriekš Īrijā bija nācies sastapties ar to. Bijis liels atbalsts arī no vēstniecības – piedāvāja informāciju, atsūtīja adreses.

Ritmas tētis slimnīcā pēdējo reizi, 20.10.2017.
“Tagad guļ kā ķeizars,” Ritma pajoko caur asarām.

Pagājušos [2018.gada] Ziemassvētkos no aprūpes centra atnākusi tāda kā piemiņas kartīte, stāsta Ritma: “Tāds it kā mazs sīkumiņš, bet tik [sirsnīgs].”

Kartīte Ritmas ģimenei no aprūpes centra gadu pēc tēta aiziešanas, 2018.gada decembrī

Par Latvijas aprūpes sistēmu 

Viņa pieredzējusi divus nesenus gadījumus ar aizgājējiem Latvijā - vīra tēvu un māsīcas mammu. Viss viņai iekšā vārījies par to kā tas noticis te. Arī par to, ka par paliatīvajiem pacientiem Latvijā teju viss jāsedz no saviem līdzekļiem, Ritma tagad vairs nespēj iedomāties. Ja tētis būtu Latvijā savās mājās, Ritma domā: “Neviens pat nedzirdētu, ka viņš tur jau ir aizgājis, kur vēl kādu [aprūpi saņēmis].”

Man citreiz saka – ja tu vinnētu naudu, ko tu darītu? Piemēram, manējie jau zina, ko es darītu. Es teicu, ka es noteikti naudu veltītu bērnunamiem, un tagad es noteikti zinu, ka es [ziedotu] tādiem aprūpes centriem,” atklāj Ritma.

“Mēs, piemēram, skolā pagājušā gadā arī taisījām apsveikumus uz vienu pansionātu, vecajiem ļaudīm. Un mēs saņēmām tādu vēstuli atpakaļ pretī - es nevaru to vienkārši izstāstīt. Un viņi bija ielikuši bildītes. Tie vecie ļaudis taisa to apsveikumu vaļā, tie mūsu bērni bija taisījuši tos apsveikumus. Tas ir tik kolosāli. Mēs caur Latvijas Institūtu visu vienu pansionātu apsveicām uz Latvijas svētkiem. Vismaz kaut kā,” stāsta Ritma

Ritmas tētis ar Ziemassvētku dāvanu. Selbridža, Īrija, 2016. gads

Tētis nomira laimīgs

“Es domāju, ka viņš nomira laimīgs. Viņš ir viens no tiem Latvijas vecīšiem, kas nomira laimīgs. Viņš nomira tīrā gultā, tīrā istabā, tīrās drēbēs un bez sāpēm. Ar savu ģimeni kopā,” atzīst Ritma.

Kopš tēva aiziešanas Ritmai vecu cilvēku aprūpes tēma kļuvusi arvien interesantāka. Viņa par to turpina pētīt.

Ritmas tēta pēdējā dzimšanas diena kopā ar ģimeni mājās Selbridžā. Īrija, 2017. gada 20. februāris

Ritma tagad saka, ka raugās uz daudz ko pavisam citādāk.

Kad nomirusi mamma un bijis jāatbrīvo viņas dzīvoklis, Ritma ieraudzīja tās lietas, kas mammai bija dāvinātas, bet nav bijušas izpakotas. Visas iepakojumos tā arī stāvēja. Ritma nonākusi pie secinājuma: “Priekš kam krāt lietas? Priekš kam turēt? Ja tu esi te, dzīvo, izbaudi. Dzer no skaistiem traukiem, dzer labu vīnu, ģērb skaistas drēbes, tagad un tieši tagad. Kad vēl? Un es teicu – nē, mīļie! Ja mums ir tie skaistie trauki, tad mēs no tiem ēdīsim. Mums nebūs piekrāmētas sekcijas." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti