Ja izdosies – grāmata būs ar pašas veidotām ilustrācijām. Madara ir pārliecināta, ka papīra grāmatām ir nākotne arī digitālajā laikmetā.
„Mani sauc Madara Liepiņa, pašlaik studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās komunikācijas nodaļas 1.kursā. Mana apņemšanās ir līdz Latvijas simtgadei uzrakstīt grāmatu. Ideja ir apmēram pusgadu veca, un tā atnāca pavisam organiski, runājot ar kādu tuvu cilvēku par nopietnām lietām pavisam nenopietnā veidā, un tā tapa ideja apkopot stāstus par it kā bērnišķīgu tēmu, dzīvnieciņiem, bet domātu pieaugušajiem. Jo bieži vien mēs sev svarīgās lietas saprotam labāk, ja tās nāk caur kādu citu prizmu. (..)
Lasīt man pašai ir ļoti svarīgi, un es uzskatu, ka lasīt ir nepieciešams jebkuram. Un svarīgi, ka tas nāk tieši no grāmatām, nevis viedtālruņiem vai citām modernām ierīcēm, jo tomēr sajust papīru, smaržu, krāsu un tekstūru – tas ir kaut kas tāds, ko nevar saņemt citā veidā,” Madara uzbur reālo grāmatu.
Grāmatu pievilcību viņa izjutusi jau bērnībā: „Es joprojām atceros, kad man bija seši gadi, es laukos izvilku kādu medicīnas grāmatu angļu valodā, ko bija atveduši Amerikas radi. Es to joprojām glabāju, un katru reizi, to atverot, pretī ir pilnīgi skaidra tā laika smarža. Šī grāmata smaržo pēc medicīnas, pēc veca grāmatplaukta, pēc bērnības un pēc laukiem. Tā katrai grāmatai veidojas kāds savs stāsts. Un es ceru, ka ar to, ko es, iespējams, varētu uzrakstīt, es varētu izpaust kaut ko tādu, ko nesanāk izpaust ikdienā. Un pastāstīt kaut ko interesantu.”
