Apņemšanās Latvijas simtgadei: Sarunu kafejnīcas iecere Olgai Salnitei ceļo līdzi uz laukiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Gaidot Latvijas simtgadi, turpinām pirms diviem rudeņiem aizsākto ierakstu sēriju „Apņemšanās Latvijas simtgadei”. Latvijas Radio aicina arī jūs apņemties paveikt kaut ko līdz Latvijas simtgadei. To var izdarīt Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, meklējot apņemšanās kamolu. Ik gadu aug jaunu apņemšanos pūrs, bet vaicājam arī iepriekšējo gadu stāstu varoņiem – kas pa šo laiku mainījies?

Filoloģe Olga Salnite kopā ar dēliem pirms astoņiem gadiem pārcēlās no Maskavas uz Rīgu un sapņoja atvērt sarunu kafejnīcu. Tagad kopā ar dēla ģimeni viņa ir pārcēlusies uz laukiem un savu ieceri plāno būvēt uz jauniem pamatiem.

"Mans vārds ir Olga, un es jau trešo gadu piedalos projektā par apņemšanos Latvijas simtgadei. Sākumā man šķita, ka pieci gadi ir ļoti ilgs laiks, tāpēc varu apņemties īstenot jebkuru savu sapni. Pagājuši divi gadi un saprotu – nē, ne visi sapņi tik viegli īstenojas. Var visu dzīvi sapņot, bet sapņa īstenošanai tā arī nesaņemties. Bet es cenšos. Es labi atceros, kā teicu, ka gribētu atvērt diskusiju kafejnīcu, kur ļaudis nāktu ēst un sarunāties. Pa šo laiku esmu sapratusi, ka kafejnīcu es tomēr nevarēšu atvērt, bet vēlme paēdināt cilvēkus apmaiņā pret labām sarunām man joprojām ir. Tagad domāju – kā es to varētu īstenot un kur to varētu darīt, lai visi justos labi un gribētu tur nākt? Pirms diviem gadiem dzīvoju Bolderājā un man bija viens mazdēls. Tagad man viņu ir trīs un mēs esam pārcēlušies uz laukiem.

Un mazdēliem ļoti patīk kafejnīcas! Viņi visu laiku prasa – vecmāmiņ, iesim uz kafejnīcu? Nu, tātad skaidrs, ka man vajag šādu vietu! Tikai šim sapnim tagad ir tāds jauns veidols – būtu jauki atrast telpas, kur varētu nākt bērni kopā ar vecākiem. Bērni sēdētu pie viena galda, ēstu veselīgu pārtiku, nekādas konfektes vai limonādes. Viņi varētu teikt – beidzot mēs esam atnākuši uz kafejnīcu! Bet vecāki apsēstos pie viena galda ar mani un mēs varētu runāties. Tas gan ir tikai sapnis, redzēsim, kas no tā sanāks. Pašlaik esmu pārcēlusies uz laukiem, dzīvoju tālu no lielceļiem, tāpēc – kā izdosies sapulcināt cilvēkus, pagaidām nudien nezinu.

Mans vidējais mazdēls vēl nemāk pateikt „babuška”, viņam sanāk „babiga”, kas izklausās pēc „Baba Jaga”. Tad nu es domāju, ka varbūt tas man kaut ko dos – gulbji pie manis atnesīs mazos Vaņečkas, viņiem pakaļ skries vecākās māsas… Tikai es viņus sēdinātu nevis uz krāsniņas, bet pie tās. Un nevis ēstu viņus, bet barotu. Cik tas būtu skaisti! Vārdu sakot – turpinu sapņot un centīšos to īstenot."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti