Anonīmais alkoholiķis: Ja cilvēki zinātu, ko dod sapulces, viņi stāvētu rindā!

Savu 30.gadadienu sestdien atzīmē Latvijas Anonīmo alkoholiķu (AA) sadraudzība. Šī kustība radās 1935.gadā ASV un tagad darbojas daudzās pasaules valstīs. Latvijā tā apvieno vairāk nekā 60 aktīvu grupu un ļauj dalīties pieredzē, lai palīdzētu sev un citiem atveseļoties no alkoholisma. “Ja vien cilvēki zinātu, kas notiek šajās sapulcēs un ko tās dod, aiz durvīm stāvētu rindas!” saka anonīmais alkoholiķis Aivars, kurš Latvijas kustībai pievienojās tās pirmsākumos un skaidrā ir nu jau 29 gadus.

“Man liekas, ka manā gadījumā bija arī diezgan stiprs ģenētiskais faktors. Alkoholisms ir biopsihosociāla slimība, tātad bija arī tādi apstākļi, ka visi apkārt lietoja,” savu stāstu iesāk Aivars. Viņš secina, ka kļuvis atkarīgs jau ar pirmo glāzi 15 gadu vecumā. “Atšķirībā no daudziem citiem, man nebija pakāpeniskas lejupslīdes. Tas bija vidusskolas laikā, un es uzreiz izdzēru daudz. Un pat ne tāpēc, lai apreibinātos. Es laikam gribēju tēlot lielu vīru, kas var izdzert divas pudeles degvīna un nestreipuļot,” viņš atceras.

Ļoti slikti viņam bijis divreiz. Pirmo reizi – 22 gadu vecumā, kad arī Aivars vienīgo reizi ārstējies no alkoholisma medicīniskā ceļā. “Toreiz man likās, ka es sajukšu prātā. Es vienkārši nespēju apstāties. Nevarēju darīt lietas, kas man ikdienā bija jādara,” viņš stāsta.

Intervija ar anonīmo alkoholiķi AivaruMāra Rozenberga

    Tās bija 70.gadu beigas, kad Anonīmo alkoholiķu sadraudzības Latvijā vēl nebija. Aivaru ārstēja ar tabletēm. “Pēc tam es labprāt būtu nedzēris, bet man nebija zināšanu, kā to izdarīt. (..) Tev liekas – ja tu satiksi to sievieti, ar kuru gribi būt kopā, un dabūsi to darbu, ko vēlies, tad tu varēsi nedzert. Bet es biju šokā, ka jau pēc mēneša atsāku dzert.

    Izrādījās, ka gribu – dzeru, negribu – arī dzeru…” atminas Aivars.

    Anonīmos alkoholiķus viņš iepazinis 1989.gadā, kad, izmisuma dzīts, vēlreiz devies pie narkologa. “Man bija 33 gadi un sajūta, ka es pēc četriem mēnešiem nomiršu. Bija ļoti slikti – ne darba, ne ģimenes, ne naudas, nekā. (..) Teicu ārstam – dariet visu, kodējiet, vienalga ko!

    Bet viņš teica: “Man liekas, ka varbūt jums pietiks, ja šovakar atnāksiet te, lejā, tur būs četri vīri…” Tā bija pirmā Anonīmo alkoholiķu sapulce Aptiekas ielā,” stāsta Aivars.

    Todien gan uz sapulci vēl nav aizgājis, jo tieši tajā dienā devies stāvēt Baltijas ceļā. Dzēris vēl vairākas dienas, līdz beidzot saņēmies. “Pēc nedēļas biju sapulcē, un tā arī tur paliku. Brīnumainā kārtā pazuda mana apsēstība, mana tieksme. Jo man bija gan liela fiziska tieksme, gan psihiska apsēstība [ar alkoholu]. Es domāju, ka tas nav iespējams!” viņš atceras.

    Pirmajā sapulcē Aivaru pārsteigusi pārējo dalībnieku spēja arī skaidrā būt ļoti atklātiem. “Skatījos uz tiem četriem vīriem, kuri man likās ļoti intraverti, un domāju – kā viņi spēs par sevi kaut ko pateikt? Bet viņi jau bija iemācījušies skaidrā dalīties ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas. Tas notika, un tas bija brīnums!” teic Aivars.

    Viņaprāt, spēja pārrunāt savas grūtības ar citiem bēdubrāļiem, kuri cīnās ar to pašu, palīdz daudz vairāk nekā tuvinieku centieni, kas bieži vien lemti neveiksmei.

    “Tuviem cilvēkiem palīdzēt ir grūtāk. Mamma taču man simtreiz teica – nu nedzer, nedzer, nedzer! Un nekas…” saka Aivars. “Bet palīdzēt vispār var tikai tiem, kuri paši grib šo palīdzību saņemt.”

    Viņš atceras kāda kolēģa stāstīto, kurš reiz bērēs redzējis cilvēku, kas krampjaini turējies pie galda, lai nedzertu. “Bet, ja viņš būtu gājis uz Anonīmo alkoholiķu sapulcēm, tā lieta būtu daudz vienkāršāka. Pēc pāris mēnešiem viņš tādā situācijā domātu – nu, pirmkārt, nelaiķis vairs nevar iedzert, es ar viņu solidarizējos. Otrkārt, bērni apkārt arī nedzer, bet viņi tāpat ir atbrīvojušies. Vai tad bērni ir nelaimīgi līdz tam vecumam, kad viņi sāk lietot alkoholu?” smaida Aivars.

    Anonīmo alkoholiķu sapulces viņš apmeklē jau 29 gadus. “Iepriekšējo reizi biju šajā trešdienā. Un ne jau tāpēc, ka man būtu bail, ka es tajā vakarā varētu iedzert. Bet man ir tāda fantāzija, ka pēc pusgada gan es varētu iedzert, ja neietu. Jo šī vide ir ļoti iesūcoša.

    Jo, ja alkohols nav galvā, tas ir ceļgalā, kā es mēdzu teikt. Tas ir pieradināts,” saka Aivars.

    Ikdienā viņš strādā radošā profesijā, kur alkoholu reizēm uzskata teju par pašsaprotamu radīšanas līdzgaitnieku. Taču pēc atmešanas lielākas grūtības pielāgoties esot bijušas citiem, nevis viņam pašam.

    “Bija tā – es aizeju pie drauga uz dzimšanas dienu, viņi attaisa pudeles un dzer, bet man gribas kafiju! Nu, un man jāiet uz virtuvi taisīt kafiju, jo neviens man pat nedomā piedāvāt. Man pašam par sevi ir jāparūpējas. Vēlāk jau aizmirst, ka tu nedzer. Tas ir līdzīgi kā – vai radošā sfērā varētu traucēt, ka es neēdu zivi? Alkohols arī ir viens pārtikas produkts. Jā, tas arhetips par atbrīvošanos ir ļoti spēcīgs, bet atkal, iedomājieties – cik tad nelaimīgiem jābūt bērniem, pirms viņi sāk dzert!” uzsver Aivars.

    “Ja cilvēki zinātu, kas notiek Anonīmo alkoholiķu sapulcēs, ko es nemaz jums tā nevaru izstāstīt, lai jūs sajustu to pašu, ko es, tad rinda stāvētu ārā!

    Rinda stāvētu! Bet tas nav iespējams. Tas notiek tikai soli pa solim un ļoti pakāpeniski. Un man ir ļoti paveicies,” rezumē Aivars.

    Saistītie raksti
    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti