"Šajās nedēļās stādām valdību – nezinu, cik tas veiksmīgi izdosies, bet tie ir svētki, ka mums ir brīva valsts un demokrātiski varam ievēlēt savu valdību," uzskata žurnāliste. "Pasaulē tas nebūt nav nekas pašsaprotams – daudzām tautām tā nav. Jo paralēli ir aktuāla tēma par Eiropas un pasaules sašķeltību. "Oda priekam" varētu būt kā virstonis – apvienojamies, nešķeļamies. Ne Latvijā, ne Eiropā, ne pasaulē. Ja turamies pie Rietumu demokrātijām, tad kopā esam stipri, sašķelti – vāji. Jau no Šillera laikiem tā runā par vienotību, brālību kā vērtību," saka Anda Burve-Rozīte, kura ir ļoti liela savas valsts patriote.
"Esmu pret uzskatu, ka mums ir zaudēta valsts – valsts, kurai nav jēgas un kura ir nekam nederīga. Darbs, ko darām žurnālā, ir šī uzskata antitēze."
Mūzika kā vienotāja
Lai gan korī Anda Burve-Rozīte nedzied un Dziesmu svētkos nepiedalās, visaugstākajā mērā novērtē to unikalitāti. "Dziesmu svētkus uzskatu par vērtīgu faktu, taču nevaru iedomāties, ka es tur stāvētu, dziedātu vai dejotu. Bet tā ir daudziem, kas cenšas ieturēt distanci pret lieliem tautas notikumiem. Bet tad tie sākas, un arvien alkatīgāk tajā visā iepeldi. Tas ir uzlādējošs notikums, kas ir vēl viena antitēze uzskatam, ka mums jau nekā nav."
Runājot par mūziku, viņa sevi ierindo tās mīļotājos. Kā pati smejas, šai ziņā esot "profāns". Taču žurnālistes muzikālo simpātiju amplitūda ir plaša – no Bēthovena līdz Hardija Lediņa NSRD, no Verdi līdz Kristam Auzniekam, bet šūpuļdziesmas vietā viņa klausās minimālisma krusttēvu Lamonti Jangu.
Andas Burves-Rozītes mīļākā filma ir Tarkovska "Solaris". Meita studē muzikoloģiju. Bet vīrs Džeimss Rozītis savulaik spēlējis regbija izlasē, tāpēc šo sporta veidu iecienījusi arī viņa pati. Un tāpēc viņai mīļa ir Jaunzēlandes regbija izlases "All Blacks" rituāla deja "Haka Ka Mate"...
Vaicāta, vai arī mūzika un kultūra var kļūt par sabiedrību vienojošo faktoru, Anda Burve-Rozīte atbild apstiprinoši: "Tas ir kultūras personību uzdevums – runāt par to, uzlikt vērtību uzstādījumus. To daru arī žurnālā, intervējot Latvijas kultūras personības – viņi var dot impulsus likt sabiedrībai domāt.
Ja sabiedrība ir domājoša, tā var paprasīt ko vairāk no saviem politiķiem.
Taču politika vienlaikus ir sarežģīta, netīra joma – mums, visticamāk, būtu jāliek liela kārts uz godprātīgiem, spēcīgiem politiķiem, ko var dēvēt par valstsvīriem, kuriem ir vīzija un stiprā roka, lai demokrātiju virzītu uz priekšu."
Kultūra un politika
Viņa tiecas piekrist uzskatam, ka kultūras nozares pārstāvju loma sabiedrībā ir svarīga arī politiski, lai varētu ietekmēt procesus. "No vienas puses, jā, tas ir vērtīgi, un savā žurnālā to arī mēģinām rādīt. Bet no otras puses – arī viņu pašu vidū ir šķelšanās. Ja salīdzinām Viesturu Kairišu un Imantu Kalniņu, redzam divus radikāli pretējus viedokļus. Bet ir svarīgi, ka sabiedriskā doma tiek uzturēta, lai arī ne tādā nozīmē, kādā to izpratām Atmodas laikā, kad kultūras cilvēki bija kā tautas gara uzturētāji, īsts vilcējspēks. Bet tas ir normāli –
ja demokrātija ir funkcionējoša, vadzvaigznes tā īsti vairs nemaz nav vajadzīgas. Svarīgi, ka paši domā līdzi.
Un šai ziņā esmu sastapusies gan ar briljantiem cilvēkiem, kuri dzīvo līdzi, bet arī tādiem, kuri vienkārši nezina faktus. Mūsdienās ļoti vienkārši ir iekrist sazvērestības teorijās un pakļauties manipulācijām – visbēdīgākais piemērs ir Kremļa manipulācijas ar rietumu demokrātiju.
Brīdī, kad atslābsti un neseko līdzi, savā ziņā esi gūstā.
Tāpēc ir svarīgi, lai lielas personības kultūrā, biznesā apzinātos atbildību – tu nevari runāt tikai "kaut ko". Pirms saki, jāapdomājas, jo tevī klausās tūkstoši."
Vai, klausoties mūziku, ir svarīgi uzzināt papildus informāciju par komponistu? “Vai tas ietekmē? Nevar saprast... Līdzīgi kā literatūrā, piemēram – kā Džoisu lasa cilvēki, kas neko par viņu nezina, un kā tie, kuri par viņu zina ļoti daudz? Tās ir dažādas nastas.
Apzinos, ka tā ir mūsdienu pasaules problēma, arī strādājot žurnālistikā – cik dziļi tu kaut kur vari nokāpt, iepazīt kaut ko pēc būtības, kad jūties kā jomas eksperts.
Tas būtu grandiozs darbs – iedziļināties. Citādi viss pārējais ir entuziasma līmenis."
Viss sākas ar ideālismu
Žurnāls "IR" ienes citu skatījumu žurnālistikas vidē, rakstot arī par kultūru. "Nekad neatļautos pielīdzināties ģēnijiem," pasmaida žurnāla redaktore. "Toreiz tas bija traks solis: nebija naudas un dīvainu sponsoru – aizgājām, sasēdāmies sapulcē desmit vienpadsmit cilvēku, un sākām domāt – ka varam mēģināt taisīt ko jaunu. Bija skaidrs, ka Latvijā ar neatkarīgiem medijiem, kas analizē politiskos un ekonomiskos procesus, ir pietiekoši švaki. Mūsos bija tas ideālisms – ne uz ko necerot, sākt strādāt pie žurnāla. Sākumā rakstījām bez naudas, tikai lai uzturētu garu. Bija komentāri – sak’, cik tad nu tas ilgi vilkies. Nu jau desmit gadu!
Man šķita svarīgi strādāt tieši šādā medijā – citādāk nestrādātu. Sēdētu mājās, lasītu Hēgeli un veltītu laiku mēģinājumiem tikt galā ar savu muļķību.
Tieši tāpēc, ka ir tas ideālistiskais uzstādījums, liekas svarīgi turpināt un būt daļai no visa."
