Alpīnists Atis Plakans pandēmijas laikā neatstāj kalnus Šveicē

Viena no augstākā un reizē skaistākā Eiropas kalna Materhorna pakājē Šveices ciematā Cermatā pēdējos gadus dzīvo viens no Latvijas zināmākajiem alpīnistiem Atis Plakans, kurš vasarā strādā par kalnu gidu, bet ziemas sezonā ir slēpošanas instruktors. Pieredzējušais ekspedīcijas vadītājs piekrita sarunai ar LSM.lv, lai pastāstītu par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz ikdienu, tostarp paužot uzskatu, ka brīvības sajūta kalnos mītošajiem ir mazāka nekā līdzenumu ļaudīm.

Materhorns ir ne tikai viens no augstākajiem kalniem Rietumeiropā, bet arī viens no pēdējiem Alpos, kura virsotnē uzkāpa cilvēks, pirms 155 gadiem nosacīti noslēdzot alpīnisma zelta laikmetu Eiropā. Kopš tiem laikiem ceļā uz vienu no bīstamākajām Alpu virsotnēm dzīvību ir zaudējuši vairāk nekā pustūkstotis cilvēku. 4478 metru augstās virsotnes pakājē 1608 metrus virs jūras līmeņa piecu tūkstošu iedzīvotāju ciematā Cermatā globālās pandēmijas laikā dzīvo latvietis Atis Plakans, no kura logiem aplūkojams Šveices lepnums, kas redzams arī uz katra  šokolādes “Toblerone” iepakojuma.

Sarunas sākumā uz jautājumu par šīs vasaras piecām reizēm Materhorna virsotnē, latvietis atbildot pārsteidz ar vārdu spēli:

“Šogad neesmu kāpis Materhornā. Jā, es biju virsotnē piecas reizes, bet es tur nekāpu, jo vedu klientus. Ja es kāptu Materhornā, tad tas būtu sportiski kopā ar kādu draugu vai kā tamlīdzīgi.”

Taku skrējējiem Atis Plakans zināms kā pirmais latvietis, kas apskrējis Monblānam slavenajā 170 kilometru “Ultra-Trail du Mont-Blanc”. Deviņdesmito gadu sākumā divkārt pieveikts skrējiensoļojums Rīga–Valmiera ar labāko rezultātu tuvu 16 stundām, savukārt Anša Epnera iedvesmoto Tautasdziesmas maratonu noskrējis trīs stundās un 26 minūtēs.

Savā karjerā Atis Plakans vairākkārt bijis astoņtūkstošniekos, šogad tika atcelta augusta ekspedīcija un tās vadīšana septiņtūkstošniecē Ļeņina smailē Pamira kalnos, kur iepriekš būts sešas reizes. Tāpat pandēmijas laikā septembrī un oktobrī pajuka brauciens uz Dienvidamerikas kalniem Peru.

Materhorna smaile

80 procenti no latvieša klientiem Cermatā ir krieviski runājošajie tūristi, kuri pandēmijas laikā, protams, Šveici šobrīd neapmeklē. Zemajos Alpos kāpšanas sezona ir no jūlija līdz septembra vidum, kad sniegs apsedz klintis. Leduskāpšanai jāsagaida, kad aizsals ūdenskritumi, – parasti sezona ir no janvāra vidus līdz februārim.

Savukārt kā kalnu slēpošanas instruktoram sezona parasti sākas decembra pirmajā nedēļas nogalē, kad kalnu slēpošanas trašu kopgarums sasniedz 350 kilometrus. Īsi pirms tam iespējams testēt jaunākās slēpes un nozares ekipējumu. Šobrīd slēpošanas trašu garums sasniedz 25–27 kilometrus, kur ar saviem kolēģiem ikdienā slēpo Atis Plakans, uzlabojot savas prasmes, bilstot, ka slēpošanas instruktora darbā viņam nav vaļas pašizaugsmei, jo nevar apvienot audzēkņu apmācību ar slēpošanu, – atkal darot uzmanīgu ar vārdu spēli.

Cermata ir vienīgā vieta Eiropā, kur var slēpot visu gadu, jo četru kilometru augstumā ir ledājs, kur iespējams kāpt uz slēpēm. Turīgāko valstu slēpotāji parasti vasarā trenējas Jaunzēlandē vai Argentīnā, taču šovasar bija spiesti vēl septembrī atrasties vienā ielejā Cermatā. Šobrīd sniegs ir trīs kilometru augstumā, un trašu augstumu starpība vertikāli sasniedz kilometru. Tagad tur ir divus metrus dziļš sniegs, un, baudot klientu trūkumu, latvietis smej, ka ir iesprostots Šveicē un  ar kolēģiem, norādot vienam uz otra kļūdām, pavasarī būs satrenējušies olimpiskā līmenī. Katru gadu oktobrī Cermatā trenējas visi pasaules elites mogula slēpotāji.

Iedzīvotāju skaita ziņā par Latviju aptuveni piecreiz lielākajā Šveicē ar 8,5 miljoniem cilvēku ir līdzīgi Covid-19 pandēmijas dēļ noteiktie  ierobežojumi kā Latvijā. Proporcionāli saslimstības rādītāji ir sešreiz lielāki, un Šveice ir ceturtajā vietā Eiropā. Vēl nesen krogus un restorānus varēja apmeklēt maskās un tās drīkstēja noņemt, tikai apsēžoties pie sava galdiņa, taču tagad tie ir slēgti un ēdienu var pasūtīt tikai līdzņemšanai, stāsta Atis Plakans, minot, ka viņa pārstāvētā slēpošanas skola prognozē 54 procentu klientu samazinājumu nākamajā piecu mēnešu kalnu slēpošanas sezonā. Kā oficiālu uzņēmuma darbinieku, par kuru nomaksāti nodokļi, latvieti šoziem sagaida nosacīta bezdarbnieka dzīve. Sarunai ritot 18. novembrī, slēpošanas instruktors pauž uzskatu, ka Šveicē nepaliktu nevienu minūti ilgāk un atgrieztos Latvijā, ja varētu nopelnīt savā profesijā.

Alpīnista formālā izglītība iegūta Rīgas Tehniskajā universitātē, viņš ir radioinženieris. Profesijā nostrādāti seši septiņi gadi Latvijas Radio deviņdesmito gadu sākumā. Augusta puča laikā, kad omonieši ieņēma Radiomāju, Atis Plakans nebija Doma laukumā, taču pusgadu iepriekš Barikāžu laikā kopā ar kolēģi izstrādājis darbinieku evakuācijas plānu ar virvēm caur pagalmu, jo oficiālā ieeja bija tikai viena.

Šogad pavasarī ārkārtas stāvokļa dēļ divus mēnešus neplānoti pie viņa iestrēga meita Laila, kas ar ģimeni februāra beigās bija ieradusies ciemos un netika atpakaļ uz mājām, kur gaidīja sporta ārstes pienākumi Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV). Šveicē dzīvojošajam alpīnistam īpašā situācija deva iespēja ilgāk pabūt kopā ar mazmeitu, kas ir nenovērtējama iespēja, jo citkārt ciematā diena neatšķiras no nākamās vai iepriekšējās. Arī šobrīd slēpošanas tūristu tukšajā ciematā iepazīti visi aktīvie iedzīvotāji – retajās izklaides vietās, vakaros malkojot kādu dzērienu, tiek sastapti tie paši cilvēki, kas pa dienu redzēti uz slēpošanas kalna.

Nosacīti iesprostots ielejā, šovasar kā kalnu gids Atis Plakans pabijis ne tālāk par pārdesmit kilometriem no Cermatas, četrtūkstošniekos uzvedot klientus aptuveni 20 reizes. Kalnu pārgājiena jeb trekinga maršrutā “Spageti tūrē”, kas savu nosaukumu ieguvusi, atrodoties uz Itālijas robežas, kopā ar kādu klientu no Somijas pabūts 12 virsotnēs četros kilometros virs jūras līmeņa.

Rodas pamatots jautājums, ko kalnos meklē līdzenas un purvainas valsts iedzīvotājs. Atim Plakanam atbilde nav tālu jāmeklē, un viņš citē Everestā pabijušo alpīnistu Imantu Zaulu: “Himalajos uz astoņtūkstošu metru augstām virsotnēm skatās katra govs. Tāpat arī vietējiem iedzīvotājiem, kas tur uzauguši, nav vajadzības kāpt kalnā, jo tas jau atrodas turpat blakus un nav nepieciešams vēl kaut ko papildus darīt un kāpt.” Nepālieši piedzimst, iesprostoti kalnos, un viņiem nav jākāpj virsotnēs, deviņdesmitajos gados novērojuši Himalaju viesi no Latvijas.

Tāpēc nereti līdzenāko valstu pārstāvji ir aktīvāki kāpēji kalnos, novērojis Atis Plakans. Arī Materhornā pirmie neuzkāpa vietējie šveicieši vai itāļi. To 1865. gada jūlijā angļa Edvarda Vimpera ekspedīcijā izdarīja septiņi vīri, no kuriem lejā dzīvi nokļuva trīs.

“Kalnos nav brīvības, jo vari pārvietoties tikai vienā virzienā pa taku gar upi. Brīvība ir līdzenumu valstīs, piemēram, Latvijā, kur vari doties jebkurā virzienā,” 52 gadu vecumā filozofisks kļūst pieredzējušais kalnu gids, daloties 20 gadu pieredzē un alpīnista atklāsmēs.

Līdz ciematam ved viens ceļš, tālāk viena taka kalna virzienā, pa kuru pēc tam iespējams vienīgi atgriezties atpakaļ. Tā ir neapskaužāma izvēles iespēja par virzienu, kurp doties.

Vienīgais brīdis, kad kalnos var sajust brīvību, ir kalna virsotnē, kad skatam 360 grādu leņķī paveras horizonts, ko ikdienā neredzēt, dzīvojot Alpu ciematā, kas ar ārpasauli savienots tikai ar vienu ceļu.

Atis Plakans nedaudz apskauž Latvijā esošo cilvēku brīvību, kas katru dienu sniedz iespēju  doties jebkurā virzienā. Dienas pirmajā pusē latvietis bijis piecus kilometrus attālajā ciematā, kas ir vēl mazāks un klusāks par Cermatu, sarunas laikā pavēsta Atis Plakans. Līdz nākamajai lielākai ielejai ir 23 kilometri jeb stundas brauciens ar vilcienu.

Gaidāmās kalnu slēpošanas sezonas priekšvakarā latvietis jokojot aicina ciemos, jo trases ir tukšas un pie pacēlājiem rindu nav. Taču

attiecībā pret Covid-19 ir nopietns, jo izskanējušas prognozes, ka brīvo gultasvietu skaits slimnīcās Šveicē varot aizpildīties 15 dienu laikā. Viņš ciena katru, kurš sociālajos tīklos publicē savu slimības gaitu, jo tas parāda vīrusa noliedzējiem, ka tā ir realitāte.

Atis Plakans seko notikumiem Latvijā, klausās Latvijas Radio un pirms pusotras nedēļas pat rakstīja pasaules diktātu latviešu valodā. Viņa garīgā barība ir žurnāls “Rīgas Laiks”, kas kā abonementam tiek piegādāts no trim pusēm kalnu ieskautajā Šveices ciematā. Pēdējo reizi Latvijā būts jūlija beigās, īsi pirms pašizolācijas ieviešanas tiem, kuri iebrauc no Šveices.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by come_and_go (@nac_un_ej)

Kalnu slēpošanas instruktors nav vienīgais latvietis, kas globālās pandēmijas laikā iesprūdis Alpos. Devīto sezonu Šveicē palikušais Latvijas patriots valsts 102. dzimšanas dienu svinēja kopā ar 27 gadus veco riteņbraucēju Krišu Rezinu, kurš Cermatā ir velomehāniķis vasarā un slēpju meistars ziemā. Šajā vietā pavadīti divarpus gadi, bet pirms tam strādāts arī Norvēģijā un Francijā.

Krišs Rezins sarunā ar LSM pastāsta par savu aizraušanos, kas ir stāvi nobraucieni ar divriteni pa kalnu slēpošanas trasēm. Pērn Austrijā 24 stundu sacensībās izcīnīta devītā vieta simt braucēju konkurencē, 129 reizēs nobraucot aptuveni 22 000 krituma metrus. Vidējais ātrums bijis tuvu 30 km/h, katram nobraucienam ilgstot nepilnas divas minūtes. Uzvarētājs veicis 140 nobraucienus, tādējādi katrā bijis vidēji par trim sekundēm ātrāks. Atšķirībā no citiem favorītiem, latvietim nebija atbalsta komandas, tādējādi piecās minūtēs braucot liftā kalnup, pašam bija jāsamaina nodilušie bremžu kluči. Šādas maiņas laikā latvietis zaudējis divus trīs nobraucienus, kamēr konkurentiem bija atbalsta komanda un maiņas divriteņi ar jaunu aprīkojumu. Krišs Rezins trīsreiz mainīja bremžu klučus un vienreiz priekšējo ratu, kas dubļos un tumsā ietekmēja rezultātu.

No Smiltenes nākušais braucējs bija apņēmības pilns cīnīties šogad, taču pandēmijas dēļ sacensības tika atceltas. Savukārt vietējās enduro velosacensībās Cermatā šovasar liedza startēt trauma, kas gūta treniņos vien divas nedēļas pirms plānotā starta. Tiesa, negadījums nebija tik nozīmīgs kā Francijā piedzīvotais, kad, pēc aizraušanās ar slēpošanu, lūza spranda un turpmākās kustību prognozes nebija daudzsološas.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by come_and_go (@nac_un_ej)

No trim vasaras mēnešiem šovasar divus bija plānots pavadīt Latvijā, taču ceļošanas ierobežojumi ieviesa korekcijas un dzimtenē nav būts gadu kopš pērnā novembra. Rezinu velodinastijas pārstāvis savās domās nekad nav pametis Latviju un ir gatavs nākamajās sacensībās cīnīties par augstākajām pozīcijām. Savukārt Atis Plakans šī mērķa vārdā ir gatavs uzņemties atbalsta komandas pienākumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt