Viņš raidījumam stāstīja, ka ziemoja teltī un reizēm viņam termometrs teltī rādīja pat -30 grādus, “vienu dienu, nakti bija tā, ka acis aizsarmojušas, pamodos, nevarēju acis atplēst vaļā”.
Kāds labvēlis viņam uzdāvinājis jaunu telti ar krāsniņu, kas ļauj ziemas aukstumā nenosalt. Elektrības nav. Lai tumsā ko saskatītu, Aleksandrs izmanto sveces. Tad, kad skumji un arī ne tik skumji, viņa labākais draugs ir akordeons.
Aleksandrs raidījumam atzina, ka ar pensiju esot gana, lai izdzīvotu. Mazajā zemes pleķīti ap telti vasarā sanācis arī šo to izaudzēt.
“Es burkānus pats izaudzēju, dilles un pētersīļus. Diezgan labi man saauga. Burkāni arī. Kartupeļus iestādīju, bet vietas man nav. Tad es pāris kartupeļus iestādīju, un tad man uzauga. Tādā veidā mēs tiekam cauri, un es domāju, ka labāka dzīve… vienīgi televizora man nav. Man tas radio tāds maziņš tur ir, bet īsti viņš nekalpo tā, kā viņam vajadzētu kalpot,” stāstīja Aleksandrs.
Aleksandrs iemanījies izmantot mobilo telefonu, lai arī teltī nav iespējas to uzlādēt, viņš to uzlādē veikalā un bibliotēkā.
Nereti cilvēki vēlas viņam palīdzēt ar drēbēm, pārtiku un citām mantām, taču, cik iespējams, viņš cenšoties atteikt. Vienīgi ar sludinājuma palīdzību lūdzis līdzcilvēku palīdzību velosipēda sagādāšanā - tas nepieciešams, lai nokļūtu līdz Amatas ciemam. Mazajā lauku veikaliņā vīrs iegādājas nepieciešamo iztikai, un tur viņu pazīst labi.
“Vispār nespēju stādīties priekšā, kā var tā dzīvot cilvēks. Es nezinu. Vienkārši trūkst vārdu, es nesaprotu. Un nav jau pirmais gads. Īsti viņš arī nesūdzas un neprasa neko,” atzina veikala pārdevēja Maija.
Aleksandrs raidījumam stāstīja, ka teltī nonācis tāpēc, ka 2011. gadā ar kaimiņu izcēlies konflikts, kas nonācis līdz tiesai, kura beidzās ar to, ka Aleksandram bija jāapmaksā tiesu izdevumi vairāk nekā 700 eiro apmērā. Viņš to nav samaksājis, pēc paša vārdiem tādēļ, ka kaimiņš neesot norādījis savu konta numuru.
Pēc maksājuma kavēšanas pienākuši vairāki brīdinājumi, un viņa īpašums ar mazu mājiņu nonācis izsolē, kur par 1500 eiro to nosolījis tas pats kaimiņš, un vēlāk māja nojaukta.
Amatas novada pašvaldības sociālā darbiniece Ilva Pūpola stāstīja, ka pašvaldībai ir zināma Aleksandra situācija, viņam piedāvāta palīdzība – dzīvoklis, veco ļaužu māja, pansionāts – tas ir pēdējais. “Viņš, protams, negrib. Viņš grib būt brīvs putns, kā viņš saka. Kā cilvēka man ļoti žēl viņa. Žēl arī par to situāciju, protams. Ko varu, to daru, bet, ja cilvēks nevēlas, nevar jau lauzties,” atzina sociālā darbiniece.
Aleksandrs turpina dzīvot teltī pie savas zemes un cer, ka kādu dienu atgūs pazaudēto.
