Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Radikālais grupējums „Islāma valsts" ir kā sekta. Ko mēs par to zinām?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

“Tranzīta bēgļi”. Reportāža no Vācijas - Austrijas robežas

Kā sabiedrības dzīvē var iekļauties cilvēki ar ļoti lielu svaru?

Aleksandra stāsts par 250 kg svaru – cīņa ar saviem dēmoniem, kas visu laiku grib ēst

Ja es varētu atgriezties pagātnē un satikt sevi pusaudža vecumā, es skaļi uzbļautu – ko tu ar sevi dari? Tā saka rīdzinieks Aleksandrs. Jau pusaudža vecumā viņa svars pārsniedza 200 kilogramu. Paradoksāli – kaut arī uz ielas garāmgājēji bieži uz viņu skatījās, tomēr daudzi līdzcilvēki, arī mediķi, viņa lielo problēmu neievēroja vai attiecās ļoti formāli. Viņš nesūdzas – pie ārstiem pats iet reti un, pirms daudziem gadiem noskaidrojis par pusotru gadu garu rindu pie endokrinologa, vairs nav mēģinājis. Taču arī ārsti speciālisti novērojuši, ka liekā svara problēmu sāk risināt, kad jau tā samilzusi. 

„Es iekāpu tramvajā, viss biju slapjš, sasvīdis, no manis tecēja sviedri. Tiešām resns kā tāds maiss. Tramvajā sēdēja viena omīte, viņa uz mani paskatījās un piedāvāja man savu vietu: „Sēdies, sēdies, varbūt tev ir grūti.” Es stāvēju un domāju: vai tiešām viss ir tik slikti?!” atceras Aleksandrs.

Tas bija pirms diviem gadiem, Aleksandram tad bija 22 gadi. Tramvajā viņš bija iekāpis, lai kā parasti dotos uz universitāti. Taču šis brauciens izrādījās pagrieziena punkts. Todien viņš nolēma ieskatīties patiesībai acīs un interneta veikalā pasūtīja svarus ļoti smagiem cilvēkiem – līdz 300 kilogramiem. Kad pirkums pienāca, viņš nostājās uz svariem: „Tas bija 2013.gada 7.jūnijā. Es atceros šo datumu, jo tas ir atskaites punkts visam. Un svari rādīja skaitli 252 kilogrami. Es tā – āāāāh, ir kaut kas ir jādara ar savu dzīvi.”

Ar Aleksandru Latvijas Radio tiekas centrā pie augstskolas, kur viņš studē maģistrantūrā. Tagad Aleksandram ir 24 gadi. Vakars ir rudenīgi drēgns, Aleksandram mugurā melna vējjaka, kājās tumšas bikses un spilgtas krosenes. Gaida, salicis rokas kabatās, un klausās mūziku austiņās. Viņam ir īsi apgriezti mati, ļoti dzīvas acis un smejoša, mazliet ironiska mute. Par miesasbūvi varētu teikt – drukns, aptuveni 1,8 metrus garš. No mājām Rīgas mikrorajonā viņš atnācis kājām – ātrā solī aptuveni stundā. Viņš runā gan latviski, gan krieviski, taču radio ierakstam vienojas par krievu valodu, kurā viņš var labāk izteikties. Aleksandrs ieved augstskolā tukšā telpā, lai aprunātos par to, kas mainījies kopš liktenīgās dienas.

Iespējams, viņa stāstā liela loma ir tam, ka sirdī viņš vispirms ir džudo sportists. Un tā vienkārši ir viņa lielā cīņa.

 

+100 kg gada laikā

“Piedzimu es normāls bērns, mans svars bija 4 kilogrami 300 gramu. Bērnībā mani baroja normāli, viss bija kārtībā. Vienīgais… dažreiz, kā jau visi bērni, es atļāvos apēst kaut ko lieku, bet, nu, tas ir normāli…” Agrā bērnībā Aleksandrs bijis nedaudz tukls, taču jūtami svarā sāka pieņemties pēc septiņu gadu vecuma. Vecāki neuztraucās – gandrīz visi pieaugušie ģimenē ir pilnīgas miesas būves, bet vairāk nekā 150 kilogramu gan nevienam neesot bijis. Kā vecmāmiņa saka – mums ir tādi gēni, un arī kauli smagi.

„Es biju lielākais skolā un klasē. Sestajā klasē es sāku apmeklēt džudo nodarbības. Gada laikā es pieņēmos svarā aptuveni par 100 kilogramiem. Tātad uzreiz plus simts. Septītajā klasē es svēru 170 kilogramus,” stāsta Aleksandrs. Viņš trenējās un ēda. Daudz ēda – gan pirms treniņa, gan pēc. Vēlajās vakariņās mikroviļņu krāsnī sildīja ceptus kartupeļus ar kotletēm vai sardelēm, citkārt pelmeņus, dažkārt paciņu cīsiņu. Dienā izdzēra litru saldās limonādes.

Aleksandrs tagad iedomājas – žēl, ka nav līdzi paņēmis savu tālaika džudo kimono parādīt. Četrus metrus platu, darinātu no diviem kopā sašūtiem lielākajiem kimono. Viņš esot bijis smagākais jaunais džudists Eiropā, perspektīvs sportists svarā virs simt kilogramiem. Lidojot uz jauniešu sacensībām, lidmašīnā viņš aizņēma divas vietas. Cenšoties iesēsties vienā – nolauza roku balstu.

„Es pieaugu, sākās visādi gājieni, alkohols un tādas lietas, Es ēdu, ēdu, ēdu... Es riju kā zirgs, kā zilonis. Devītajā klasē es aizbraucu uz sacensībām Brēmenē un nostājos uz svariem. Tie rādīja 210 kilogramu,” viņš atceras.

 

Mediķi par lielo svaru – ne vārda

Jautāts par proteīna kokteiļiem – nē, viņš attrauc, nelietoja, tad tādi nebija populāri. Pēc pāris gadiem, cīnoties ar brāli treniņā, viņš salauza kāju. Slimnīcā pavadīja ilgu laiku, jo sākās osteomielīts – kaula smadzeņu iekaisums. Atklājās, ka slimnīca tik lieliem pacientiem nav gatava, jo tādi ir ļoti reti viesi.

“Es gāju kājām uz operāciju. Mani nevarēja vest gultā, jo es tajā neielīdu. Man nācās no sestā stāva kāpt lejā, pidžamā iet garām cilvēkiem. Tas bija liels stress. Ar lauztu kāju es ar kruķiem lecu uz vienas kājas. Man arī nācās no mājām uz poliklīniku iet ar lauztu kāju. Iedomājieties, cik liela ir slodze, ja uz vienu kāju gulstas nedaudz vairāk nekā 200 kilogrami. Tās ir elles mokas. Es iegāju poliklīnikā un man vajadzēja lēkt pa trepēm. Es atdevu mammai kruķus, ar vienu roku balstījos kāpņu margās, bet ar otru sienā. Siena bija no ģipškartona un tā ieliecās mana svara dēļ. Es lēcu uz vienas kājas un sapratu, ka vēl mazliet un es ar roku izsitīšu sienu. Tas bija ļoti sāpīgi.”

Slimnīcā ārstējoties, neviens mediķis par lielo svaru neesot ne vārda bildis. Arī ģimenes ārste diezgan formāli ieminējusies – vajag tievēt, nevajag tik daudz konservu ēst.

„Jautājumos par lieko svaru jāvēršas pie endokrinologiem. Bet rindā jāgaida pusotrs gads. Kā lai tiek pie speciālista? Var jau pierakstīties, bet pēc tam jau aizmirsti par to un neatnāc. Un ko ieteiktu ārsts? Ka jāēd mazāk, jādara šis vai tas. Bet es pats pie tā nonācu,” saka Aleksandrs.

Par uzmanības trūkumu Aleksandrs ārstus nevaino. Trauksmi cēlusi tikai klases audzinātāja un par puiša svaru vairākkārt runājusi ar viņa vecākiem: „Jāsaprot arī vecāki. Kad tavs bērns ir izsalcis, viņš pinkšķ, kliedz, dusmojas. Es saprotu savus vecākus, jo viņi vēlas, lai bērnam būtu labi. Viņi centās darīt tā, lai esmu mierīgs, nevienu neaiztiktu, sēdētu, smaidītu un netracinātu viņus. Viņi mani baroja, un es biju kā saulesstariņš. Šādos gadījumos nekad nedrīkst vainot vecākus. Viņus var vainot tad, ja viņi piespiedu kārtā liek bērnam ēst to, ko viņš nevēlas.”

 

Noslēdzies četrās sienās

Pēc ārstēšanās slimnīcā puisim nācies vismaz uz laiku pārvilkt sportam svītru. Sāka studēt augstskolā. Kā Aleksandrs saka – sākās pats šausmīgākais, viņš kļuva par mājās sēdētāju: „Sēdēju mājās un ēdu. Braucu uz universitāti un ēdu. Kļuvu lielāks. Trešajā kursā es mājās nosēdēju trīs mēnešus, es nekur negāju, tikai riju. Ir tāds galvas stāvoklis – depresija. Droši vien tādā vecumā šo terminu pielietot nedrīkst. Es vienkārši nejutos ērti starp cilvēkiem.”

Viņš telefonā rāda tālaika fotogrāfijas. To nav daudz, jo bildēties viņam nepatika – parasti izvairījās vai lūdza fotografēt tikai seju. Dažās bildēs viņš aizslēpies aiz draugiem. Taču skolas gaiteņos un uz ielas nekādi nevarēja noslēpties. Aleksandra lielais, gluži vai piepūstais stāvs izcēlās kā uz skatuves.

„Lai kur es dotos, man aiz muguras kliedza: „Ei, resnuli!” Tas bija liels spiediens. Nācās noslēgties četrās sienās. Un tad tu sēdi pie datora, neviens neaiztiek, un tu to izbaudi. Kāds var aizrādīt: „Bet, kur skatījās vecāki?” Bet tad, kad tev par visu sev apkārt ir pilnīgi vienalga, vecāki tevi nevar kontrolēt.

Tas ir kā apburtais loks – tevi apsmej, ka tu esi resns. Un tas nevis rada vēlmi mainīties, bet pretēju efektu – stresu, kas atkal kaut kas jāapēd.”

Aleksandrs nekur nestrādāja, nekur negāja, tikai un vienīgi gatavoja un ēda. Apēsto tagad varot atcerēties tikai ar šausmām: „Manas brokastis – četras sardeles, četras sviestā ceptas olas un viss apliets ar majonēzi, un klāt vēl četras sviestmaizes ar sieru. Un tās bija tikai brokastis. Tu pieēdies uz piecām minūtēm, un atkal gribas ēst.”

 

Vasaras laikā zaudēja 30 kg

Kad Aleksandrs beidzot uzzināja savu svaru – 252 kilogrami, viņš vispirms centās internetā atrast ziņas par citiem cilvēkiem viņa svarā. Latvijā viņam tādus neizdevās atrast. Tikai ārzemēs, pārsvarā Amerikas Savienotajās Valstīs. Ko darīt – vispirms tēja bez cukura – tas likās loģiski. Un, protams, jākustas. „Bet kā kustēties, ja ir 252 kilogramu svars? Skriet nevar – skriešana ar tādu svaru ir beigas kājām, kājas vienkārši var salūzt…”

Aleksandra acu priekšā uzplaiksnījusi aina ar redzētiem nūjojošiem pensionāriem. Viņš iegādājies nūjas, lai dotos pastaigā pa mežu – lai nav daudz skatītāju. „Pirmajā dienā es izgāju uz ielas tāds priecīgs, apmierināts. Un man jau sāp un es neko nevaru darīt, un man jau ir slinkums... Es aizgāju uz mežu, turpat netālu no mājām, un nolēmu pastaigāties kādas divas stundas, ja nemaldos. Es nogāju desmit minūtes, un biju pilnīgi nekāds – ēēē, es tūlīt nomiršu, Dievs, apžēlojies par mani. Devos mājās un nostājos uz svariem. Bija 250. Tātad desmit minūšu laikā es biju zaudējis divus kilogramus. Kā tā? Kas notika, pie velna?”

Sākās brīnumainas pārvērtības – būtībā tikai nūjojot ne vairāk kā stundu dienā, vasaras laikā viņš zaudēja 30 kilogramu. Aleksandrs jutās ļoti laimīgs. Taču vasaras beigās svars pārstāja kristies. Atgriezās depresīvs stāvoklis un slinkums, svara zudumi mijās ar svara atgūšanu, pašmocības ar atļaušanos.

 

Turpināt cīņu ar svaru bija grūti

Pienāca pavasaris, un tas ir ļoti svarīgs cēliens Aleksandra stāstā. Te liela loma ir diviem viņam svarīgiem cilvēkiem, kas palīdzēja cīņā. Par viņiem Aleksandrs daudz stāstīt atturas. “Es tikai teikšu to, ka iemīlējos. Neprātīgi iemīlējos kādā meitenē. Tad es svēru 217 kilogramus. Viss sākās ar to, ka viņa man piezvanīja. Tāpat vien, bez iemesla. Un mēs norunājām 40 minūtes ne par ko. Es nolēmu, ka jāpastaigā. Es gāju pusotru stundu, aptuveni sešus kilometrus bez nūjām apkārt mikrorajonam. Mierīgā tempā, viens pats, ar mūziku austiņās,” atceras Aleksandrs.

Viņš daudz ko mainīja savā uzturā: atteicās no maizes, bulciņām, cukura. Ēda konkrētos laikos paša noteiktu ēdiena daudzumu – gatavoja daudz dārzeņu, zivis, biezpienu, olas. Un ļoti daudz ūdens. Staigāja ilgi, vēlāk jau astoņus kilometrus dienā.

Kad svars sasniedza 200 kilogramu, atkal sākās cīņa – ļoti grūti ir turpināt. No rīta pieceļoties, ļoti sāpējušas kājas, rokas un pleci, taču smagākās bijušas garīgās mocības turpināt.

Un viņš turpināja zaudēt svaru: “Līdz tam es 10, 12 gadu nosēdēju mājās, un nu jau kādu pusgadu manis nav mājās, es esmu visu laiku kustībā. Un vienā brīnišķīgā dienā es aizbraucu uz centru, eju pa ielu, un saprotu, ka uz mani neviens neskatās, visiem ir pilnīgi vienalga. Es eju un uz mani neviens neskatās – es jutos labi un reizē man bija žēl – kāpēc jūs tagad uz mani neskatāties, draņķi?”

Aleksandrs saprata, ka nu patiešām ir ārēji mainījies. Tagad viņš sver aptuveni 135 kilogramus. Aleksandrs tievēšanā ārstus neiesaistīja, jo neuzticoties ārstiem. Savu uztura plānu veidoja pats un konsultējoties ar draugiem, un, iespējams, ne viss bija pareizi. Nekādu veselības problēmu viņam neesot, kā pats nosmejas – veselība gandrīz kā kosmonautam.

Taču notievēja pārāk ātri – pusgada laikā 77 kilogramu, un tagad āda sagādā problēmas: “Un mans ķermenis pārvērtās par maisu. Apģērbā es vēl izskatos puslīdz normāli, bet bez tā es izskatos kā caurdurts maisiņš. Jautājums – ko darīt ar ādu? Nolēmu iet uz sporta zāli, uzzināju, ka to var risināt, taču tas aizņem ļoti ilgu laiku, daudzus gadus. Un atkal būs daudz jāēd, bet man negribas daudz ēst. Esmu nonācis pie slēdziena, ka liekā āda ir jānogriež.” Viņš jau bijis uz konsultācijām pie ārsta privātā medicīnas centrā, un jau runājis par operāciju. Tā izmaksāšot 9000 eiro. Nauda operācijai būs, saka Aleksandrs. To jau izdevies atrast.

 

Ar lieko svaru – teju katrs ceturtais septiņgadnieks

Aleksandrs sava stāsta īso versiju ievietojis savā “Facebook” profilā. Drīz pēc ieraksta pie viņa pēc padoma vērsušies pāris cilvēku ar līdzīgu problēmu – ļoti palielinātu svaru, un nu viņš cenšas atbalstīt.

Protams, tik smagu jauniešu kā Aleksandrs noteikti nav daudz. Taču viņš noteikti pēdējos gados nav vienīgais pusaudzis svarā virs simt un arī virs 200 kilogramiem. Endokrinologi un veselības analītiķi secina, ka lēnām, bet arvien vairāk ir bērnu un jauniešu ar lieko svaru un aptaukošanās pazīmēm.

Teju katrs ceturtais septiņus gadus vecais bērns ir ar lieko svaru, veicot regulārus pētījumus secinājis Slimību profilakses un kontroles centrs. “Ja tā paskatās griezumā zēni-meitenes, pārsvarā liekā un aptaukošanās masa ir augstāka zēniem. Gandrīz ceturtajai daļai septiņus gadus veco zēnu ir liekā ķermeņa masa un aptaukošanās. Meitenēm nedaudz mazāk, bet tomēr tie ir ap 20 procentiem. Laukos šī situācija nav tik traģiska, bet arī pamazām liekā ķermeņa masa septiņgadīgiem bērniem pieaug, bet daudz izteiktāka šī problēma ir Rīgā un lielo pilsētu skolās,” stāsta centra pārstāve Biruta Velika.

Bērnu slimnīcas endokrinologi savukārt secina, ka diemžēl diezgan bieži problēma jau ir ielaista – ģimenes ārsti mēdz nepamanīt savu mazo pacientu augošo svaru un trauksmi ceļ, kad jau svars ir ļoti, ļoti liels, piemēram, virs simt kilogramiem.

“Diemžēl jāsaka, ka tas nereti klibo, un šim svaram tiek pievērsta uzmanība tikai tad, kad bērnam ir ļoti izteikts svara pieaugums, kad jau ir izteikta aptaukošanās, tad jau ģimenes ārsts sūta pie speciālista, lai risina jau svara radītās problēmas,” stāsta Bērnu slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, endokrinoloģe Iveta Dzīvīte-Krišāne. Piemēram, pagājušajā nedēļā vizītē bija kāds septiņgadīgs zēns, kurš ir pieauguša vīrieša svarā – sver 78 kilogramus. Smagākais pusaudzis viņas praksē sver 230 kilogramu.

 

Ģimenes ārstiem jāseko mazo pacientu svaram

Tikai vienā procentā gadījumu var runāt par kādas smagas slimības radītu svara pieaugumu, pārsvarā vainojams mazukustīgs dzīvesveids un vecāku zināšanu trūkums par pareizu uzturu bērniem.

Liekais svars nes līdzi smagas veselības problēmas. Mazāk, iespējams, runā par to, ka lielais vairākums bērnu cieš no psiholoģiskām problēmām.

Dzīvīte-Krišāne uzsver, ka ģimenes ārsta pienākums ir sekot līdzi savu mazo pacientu svara dinamikai un uztvert problēmu rašanās brīdi. Ģimenes ārstam vispirms pašam jāskaidro vecākiem par pareizu uzturu un slodzi. Tāpat arī profilakse un apmācība ir ģimenes ārsta otrās māsas uzdevumi. Kad jau ir pavisam slikti, tad nākas piesaistīt speciālistu komandu – arī uztura speciālistu, psihologu vai psihoterapeitu, fizioterapeitu. Šāda multisciplināra komanda jau nedaudz vairāk kā gadu pieejama Bērnu slimnīcā īpašā svara korekcijas programmā. To izgājuši jau simt bērnu, un pieprasījums diemžēl ir lielāks nekā iespējas.

Savukārt Aleksandrs turpina dzīvi kustībā un piesardzīgi attiecībā uz ēdienu. Viņš arī nolēmis atgriezties džudo treniņos. No liekās ādas plāno atbrīvoties, visticamāk, pavasarī, kad būs beidzis studijas. Citiem ar līdzīgu problēmu viņš saka – labāk nemēģināt visu darīt pašam kā viņš, bet lieku reizi tomēr apmeklēt ārstu. 

Viņa padoms ir šāds:

“Fiziski tas nav tik grūti – ir jāpaciešas. Bet garīgi ir grūti, ir jāatrod sevī spēki, kā uzveikt sevi, kā es saku – savus dēmonus, kas visu laiku grib ēst, vēlas, lai kaut ko iemet krāsniņā jeb viņiem mutē. Katra minūte, kas pagājusi bez ēdiena, ir mīnuss tavam svaram, tu neēd, tātad tu tievē ”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt