Jau deviņus gadus Madara ir aktrise Latvijas Nacionālajā teātrī. LTV raidījums “Ķepa uz sirds” satiek viņu mēģinājumā – tiek iestudēta Ināras Sluckas izrāde “Tukšais zieds”. Paralēli tam Madara koncertē kopā ar maestro Raimondu Paulu un atrod laiku citiem ar teātri nesaistītiem projektiem, piemēram, veido radošas telpas bērniem.
Aktrise un kostīmu māksliniece
“Strādājot teātrī, es atpūšos, piemēram, no bērnu laukuma, kas pašreiz ir uztapis pēdējās dienās diezgan ašā tempā arīdzan. Vairākus mēnešus jau strādājam, bet šodien bija nodošana. Līdz ar to es atpūšos tajās zonās no citām zonām un es nejūtu tik lielu kaut kādu diskomfortu,” stāsta aktrise.
Paralēli aktrises darbam teātrī Madarai ir vēl viena – kostīmu mākslinieces – dzīve. Pirms dažiem gadiem viņa absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, apgūstot modes mākslu.
“Tas bija tāds solis, kurš tā kā klikšķa formātā pie manis atnāca. Un tad es, protams, diezgan daudz laika un enerģijas ieguldīju, lai es vispār tur iestātos. Tas bija tāds ļoti, ļoti, ļoti liels izaicinājums. Mērķis, kāpēc es gāju mācīties, bija tomēr teātra skatuves kostīms, mazāk mode, un būtībā tieši šī mijiedarbība starp teātra kostīmu un modi,” stāsta Madara.
Pati Madara gan nespēlē izrādēs, kurām veido tērpus. Vienlaikus apvienot divas dažādas profesijas ir pārāk grūti.
Bet, ja vajag izpalīdzēt kolēģiem? Neatteiks taču. “Es esmu lēkusi izrādēs un lomās, kurām es esmu veidojusi kostīmus tad, ja, piemēram, aktrise saslimst vai kāda aiziet dekrētā. Tad vieglākais veids, kā aizpildīt kaut kādā ziņā šo caurumu, ir palaist kostīmu mākslinieci uz skatuves, jo viņa ir bijusi mēģinājumu procesā un zina, kas tur notiek,” stāsta aktrise.
Mājas asistente – izglābtā kaķenīte
Tērpu skices top mājās, kur Madarai jau mēnesi asistē mazā kaķenīte Hanna Blusa. Viņu aktrise ieraudzīja internetā, kur dzīvnieku glābēja Irina bija publicējusi stāstu par Limbažu pusē atrastu kaķu ģimeni. “Tad tā paskaties kaut kā uz to sejiņu, un tu saproti, ka tas ir īstais,” saka Madara.
Turklāt pie mājām tika ne tikai Hanna. Pieaugušo kaķenītes omi adoptēja Madaras mamma. “Viņa gribēja tādu, kurš jau ir paaudzies, nevis kaķēns, lai nav trakumi. Un tad Hannas vecomammu mēs aizvedām pie mammas uz Kandavu,” stāsta Madara.
Ilgus gadus Madaras kompanjone bija kaķene Blanšeta – vīra Regnāra Vaivara kaķis. Pirmajā adventē Blanšetas 17 gadus vecā sirsniņa izdzisa. “Pēdējo reizi tik ļoti raudāju savas vecāsmammas bērēs. Tāda sajūta, ka izsūc mājas dvēseli,” stāsta Madara.
Pēc Blanšetas aiziešanas iestājās tukšums. Un, cieņpilni pateicoties iepriekšējam kaķim par kopā pavadītajiem gadiem, Madara nolēma durvis atvērt jaunam mīlulim: “Patiesību sakot, es esmu pat atvērtāka nekā Regnārs. Mēs izskatījām dažādus variantus, un es viņam, piemēram, rādu meinkūnu, uz ko viņš saka: nē, tādu es negribu. Man būtiski, protams, ka viņa ir mīļa, tā lai nebaidās. Hanna ļoti brīnišķīgi iedzīvojās pie mums,” stāsta aktrise.
Jau pēc pirmajām desmit minūtēm Hanna saprata, ka ir ieradusies savās jaunajās mājās. Tagad kaķenīte aktīvi pēta visu, kam var tikt klāt – vannu, puķes, mantiņas un, protams, konfektes. “Sākumā spēlējas tikai ar konfekšu papīriņiem, tad jau tagad sāk zagt konfektes, un pilna grīda ar konfektēm. Agrāk puķes viņai nebija īpaši interesantas, tagad puķes jau ir interesantas,” stāsta kaķenes saimniece.
Madaru ļoti iepriecina dzīvnieku glābēju neatlaidība. Viņa novērojusi, ka sabiedrības attieksme mainās, un cilvēki pieņem mājās arī pieaugušus dzīvniekus. Turklāt, palīdzot vienam dzīves pabērnam, iespējams iedvesmot arī citus pieņemt atbildīgu lēmumu.
“Ir runa par sirdi: vai tev ir sirdī vieta tam, ka tu vēlies palīdzēt kādam dzīvnieciņam, kurš atnācis šajā pasaulē ar savu likteni. Un tas jau arī bija iemesls, kāpēc mēs to kaķīti paņēmām. Man liekas, ka pasaulē ir ļoti daudz nelaimīgu dzīvnieciņu. Kāpēc to vienu nepaņemt pie sevis un nepadarīt viņu laimīgāku?” saka Madara Botmane.
