Kad 1999. gadā vēl 4. kursa studentam Mārcim Maņjakovam bija jāspēlē pirmā loma Nacionālajā teātrī, viņu aizsūtīja uz 9. ģērbtuvi. Tajā grimējās Kārlis Sebris, Alfrēds Jaunušāns, Juris Pļaviņš un Oļģerts Šalkonis.
"Es pavēru tās durvis, ieraudzīju viņus visus un domāju, ko darīt, ātrāk tikt ārā no šejienes. Tad Sebris no pēdējā galdiņa palieca galvu un teica: "Ā, jaunais kolēģis, nu, nāc, nāc iekšā," atceras Maņjakovs.
Ar Sebri Maņjakovam izveidojās īpašas attiecības. Viņš Sebri vēl arvien uzskata par savu teātra vectēvu.
"Kad viņš jau bija mājās, es varēju piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja bija kādas problēmas. Viņš jau klausulē dzirdēja, ja problēmas ar lomas sagatavošanu vai kādas problēmas ar režisoriem, viņš jau uzreiz dzirdēja, viņš teica, davai, brauc šurp, paņem konjaciņu un brauc šurp," stāsta aktieris.
"Raud vai smejas, bet skatītājam pēc izrādes no teātra jāaiziet aizkustinātam, jāaizdomājas," saka Maņjakovs. To viņš iemācījies no mūsu skatuves grandiem.
"Es arī esmu bijis kopā ar Sebri uz skatuves, jāteic gan maz, bet redzēju kā Burāns strādā, kā Antra Liedskalniņa, kā Elza Radziņā strādā, ka tu muti atplētis vari skatīties, kā strādā. Un svarīgākais, ko es priekš sevis – forma – nu jā, ir svarīga arī forma, viņa var būt tāda, viņa var būt tāda, bet vienalga ir jābūt emocijām," uzsver aktieris.
Mīļākā vieta teātrī Maņjakovam ir grimētava.
"Jā, 9. ģērbtuve, kādreiz bija tautas mākslinieku grimētava, tā ka mums vēl ir uz ko tiekties," saka aktieris.
"Ir kaut kāds smeķis tam visam, un tiešām daudzreiz izrādēs ir bijis tā, ka jūti - nevis tu dari, bet, ka kāds dara tavā vietā, it kā no malas. Tā sajūta ir sirreāla, nu, liekas – nu, tu nevarēji, kāds ir tev palīdzējis. Un tā ir tā māja, kas ir teātris, kas ir Nacionālais teātris," stāsta Maņjakovs.
