Aktieris Kaspars Pūce sāka rakstīt, kad radās vairāk brīvā laika. Pirms tam visu laiku aizņēma kino, Dailes teātris, radio, pēc tam – Leļļu teātris. Divas grāmatas jau tapušas, un top trešā. Viņa bērnības atmiņas ierakstītas grāmatā "Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā", bet aktiera gaitu piedzīvojumi fiksēti grāmatā "Ko lai dara, tādi laiki".
Taču katra gada nogalē Pūce pārtop par Ziemassvētku vecīti, un neviens pat nemēģina atcerēties, ka kādreiz bijis citādi. Bezgala daudz bērnu viņu pazīst tieši tādu – būdīgu vīru ar sirmiem matiem, bārdu un zilpelēkām smejošām acīm, baltsarkanā cepurē un tērpā.
"Darbs ar publiku [pirmo reizi] bija, kad man bija 16 gadi. Tieši darbs ar publiku. Pirms tam jau 14 gadu vecumā es biju Ziemassvētku vecītis, tad gan nebiju Ziemassvētku vecītis, bet "ģed moroz". Skolā bija pašdarbības uzvedums kaut kāds, un man – kā vienam no lielākajiem augumā tajā laikā – teica: tu būsi Salavecis un tupēsi zem egles," atminējās aktieris.
Viņš norādīja, ka tas noticis 1962. gadā, līdz ar to izsecināms, ka šogad aprit 60 gadi, kopš Pūce pārtop par Ziemassvētku vecīti, jo to viņš dara joprojām. Aktieris gan atzina, ka bērni šo gadu laikā ir ļoti mainījušies.
"Ir atšķirība, kādi bērni bija pirms 50 gadiem un kādi viņi ir šodien. Pirms 50 gadiem bērni vairāk ticēja šim Ziemassvētku brīnumam,
Ziemassvētku vecītim kā tādam, jo tajā laikā nebija tik daudz izsmejošu raidījumu, filmu, kurās bieži vien šis labuma nesējs skaistajā Ziemassvētku laikā tiek zināmā mērā pazemots, pataisīts par kretīnu drusciņ," sūkstījās Pūce. "It īpaši šajā ziņā amerikāņu filmas to dara, varētu teikt, ka pataisa to vecīti par riebekli kaut kādu. Bet tad, ja tu māki tos bērnus paņemt tā, lai viņi tev tic, tad arī tic.
Man bieži vien ieķeras viens otrs bārdā un saka – tik tiešām tā ir īsta! Es saku, ka pareizi, protams, ka īsta," viņš stāstīja.
Pūce atklāja, ka katra gada sākumā kuplo, sirmo bārdu nodzen, bet līdz Ziemassvētkiem katru gadu tā atkal tiek izaudzēta, un ir vismaz 25–30 centimetru gara.
Ziemassvētku vecītis atzina, ka, lai gan bērni savā uzvedībā ir mainījušies, pantiņi gan visbiežāk tiek skaitīti tie paši, kas pirms 20-30 gadiem.
"Gadās, ka esmu pārsteigts, ka tik interesanti dzejoļi parādās pēkšņi, bet visbiežāk jau ir "Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu". Vēl traģiskākais ir tas, ka savā laikā viena populāra radio studija arī ir drusku kompromitējusi to Ziemassvētku būšanu, un šausmīgi tie sīkie priecājas, ka "Ziemassvētki sabraukuši kaimiņam suni"," stāstīja Pūce.
Aktieris atklāja, ka Ziemassvētku svinēšanas tradīcija viņā dziļi ieausta jau kopš bērnības, jo viņa mamma par svētku noskaņu parūpējās pat Sibīrijas grūtajos apstākļos.
"Mājās Ziemassvētki vienmēr bija. Mēs tur daudz neplātījāmies, bet pat Ziemassvētku vecis bija un atnāca, tāds briesmīgs, riebīgs, kurš mācēja katru sīkumu uzskaitīt, ko tu esi darījis tad, ko tu neesi darījis tad un tā tālāk. Es stāvēju un kādu spaini pieraudāju ar asarām, un solījos, ka labošos," atminējās Pūce.
"Tā bija vistuvākā persona, kas man tolaik bija, tā bija mana mamma. Viņas darbs bija ļoti grūts un sarežģīts, un tieši Ziemassvētku vakarā viņa bija "aizgājusi" uz darbu, un tad nāca Ziemassvētku vecis. Mēs pa logu skatījāmies, kā viņš brida pa kupenām un tā," viņš stāstīja.
Kopā ar viņu Ziemassvētkus svinēja vairāki latviešu puikas, ar diviem – Jāni un Andri – Pūce svētkos sazinās joprojām.
"No tā visa bariņa, kas tajā Amūras ķieģeļu cepļa brigādē bijām, tikai mēs trīs esam palikuši. Visi pārējie ir aizgājuši uz labākiem medību laukiem. Un viena no pirmajām, kas no tās ķieģeļu cepļa Amūras brigādes aizgāja aizsaulē, bija mana mamma," atklāja Pūce.
Par spīti Sibīrijas apstākļiem un skarbajam Ziemassvētku vecītim, Pūce uzsvēra, ka bērnību nekad neatminas ar žēlabām.
"Bērnībā viss tik tiešām uztverts savādāk. Ir tāda lieta, ka bērni jau ir optimisti, bērnam nav, ar ko salīdzināt. Mēs, pieaugušie, nokļūstot citos apstākļos, varam salīdzināt, ka tur bija tā, bet šeit viss ir citādāk – ārprāts! Bet mums jau nebija nekas citādāk, mums bija tā, kā bija, un tā mēs arī dzīvojām," viņš skaidroja.
