Sapnis – atjaunot māju
Elīnai un Imantam šajā rudenī ir darba pilnas rokas. Lai abus aktierus LTV raidījums “Ķepa uz sirds” varētu sastapt kopā, pagāja teju trīs mēneši. Abi filmējas seriālos, iesaistās dažādos televīzijas projektos, bet visam pa vidu top viņu lielais sapnis – atjaunot pirmās Latvijas brīvvalsts laika māju.
“Tā ir 1932. gada māja, un mēs tajā iemīlējāmies, un liktenis vienkārši tā sagriezās, ka mēs tikām tieši pie šīs mājas. Un gribas bez reģipša, gribas tā pa smuko, nu tā, ka ir visas tās kantītes apaļās, nevis kā mūsdienās,” saka Elīna, bet Imants piebilst: “Viss ir ieildzis, bet nekas, mēs esam pacietīgi.”
Senatnīgā vide fascinē un iedvesmo. Tieši Rīga pagājušā gadsimta 20. gados ir laiks, kuru abi gribētu piedzīvot. Vecās grāmatas, kas pa vienai vien tiek atklātas šķūnī zem putekļu kārtas, par to liek domāt arī šodien. “Šeit priekšvārdā ir brīnišķīgs viens teikums, kuru ļoti labi var attiecināt uz mūsdienām, jo nekas nav mainījies; bet oriģināls darbs, sevišķi biogrāfiski vēsturisks, prasa daudz laika, kura mums - līdz kaklam tiešajā darbā ierautiem - ir maz. Un mani tā tas aizkustina, tik forši uzrakstīts, un tas ir izdots Rīgā 1923. gada Ziemassvētkos,” stāsta aktrise.
Remontdarbi nozīmē arī pārbaudījumu pāra attiecībām – jāmācās piekāpties un apgūt kompromisa mākslu. Turklāt vēl jātiek galā ar skeptisko sabiedrības domu, ka mākslinieku dzīvēs viss nāk viegli. “Daudzi kaut kā mānīgi pieņēmuši – ja mēs esam atļāvušies, atspērušies uz māju, tad mēs esam ārkārtīgi bagāti. Tas tāds maldīgs priekšstats, mēs rukājam melnām mutēm, lai varētu tikt uz priekšu. Mēs gribam mēģināt, tāpēc mēs esam nolēmuši šo darīt un darām, lēnām, bet darām,” saka Elīna.
Mājas sargs ar ciltsrakstiem
Kas gan ir māja bez sarga – pagalmā taču jābūt kādam, kas ievieš kārtību. Lēmums par rotveileru bija Elīnas ideja, lai jaunajā mājā justos droši, kad Imants ir prom: “Aizbraucu filmēties uz Rīgu, un es teicu Imantam – es iebraukšu paskatīties to kucēnu, tikai paskatīties. Un Imants teica – vai tu kārtīgi esi apsvērusi visu. Es saku – es jau tikai paskatīties, tikai paskatīties... Un, protams, paskatījos tā, ka suns jau mašīnā sēdēja un braucām mājās.”
Kubai mājās ir sava teikšana kā jau smalkai dāmai. Imants domā, ka viņa pēc profesijas būtu advokāts, kas īstajā brīdī māk pielīst, bet citā parādīt raksturu. Arī dodoties ikdienas pastaigās, viņa grib sasveicināties ar teju ikvienu, tāpēc Kuba Valmierā ir ne mazāk populāra par saviem saimniekiem.
“Viņa bija pārāka pār mums jau kā kucēns – man ir ciltsraksti, diez vai jums tādi ir. Un tāda viņa arī staigāja. Viņu par tādu sargu īsti grūti uzskatīt, kaut gan viņa, protams, var riet arī uz odiem, uz lapām krītošām, arī sapnītī, sapnī izdzīvot kaut kādu ārprātīgu pārdzīvojumu,” stāsta Imants.
Kā jau kucēns Kuba mēdz rīkoties neapdomīgi. Pirmajās dienās rotveilers pamatīgi pārbiedēja jauno saimnieci. Tagad suns tiek ņemts līdzi teju visur. “Viena [loga] rūts bija aizsista ar finieri, un viņa bija atplēsusi to finieri vaļā un izlēkusi pa logu. Paldies Dievam, kaimiņiene to pamanīja un paņēma pie sevis, un tad es skrēju no darba mājās un ņēmu uz mēģinājumu sunīti. Mums bija lasījums, un tad Kubiņa tika piesieta saitītē pie izrāžu vadītājas galda, un mēs mēģinājām,” atceras Elīna.
Suņi scenāriju nelasa
Elīna skatuvi ar dzīvniekiem nav dalījusi, toties Imants zina – suņi scenāriju nelasa. Filmā “Ar putām uz lūpām” aktierim bija jāspēlē kopā ar deviņiem no Ungārijas atvestiem, īpaši apmācītiem suņiem, kuri filmā uzbrūk Imanta atveidotajam varonim.
“Tur tos divus suņus laiž virsū un palaida tos suņus par vēlu, un viņi mani noķēra. Man tā kā jāskrien no viņiem prom, un viņi mani noķēra aiz šķūnīša jau. Kadra tur vairs nav, kadrs tur jau ir beidzies! Gan trenējāmies ar tiem suņiem kopā, gan filmēšanā viņš tieši tai pašā vietā trāpīja. Tā ka roka zila ir caur visu to biezo kinologa tērpu,” atceras Imants.
Mājas mīlule un valsts svētki
Kuba tuvākajā laikā uz aktieru provēm nedosies. Viņa izbauda laiku ar saviem saimniekiem tikpat ļoti, cik viņi paši, atklājot sevī tādas mīlestības rezerves, par kurām iepriekš nemaz nav nojautuši.
“Es vienkārši nevaru savu suni nemīlēt. Es kļūstu pilnīgi tāda uķi buķi buķi, nu viss, man jumts bišķi uz to aizbrauc. Es baigi bužinu viņu, un Imants jau tāpat. Tas no malas izskatās diezgan amizanti,” atzīst Elīna.
Mūsu valsts svētki daudziem liek padomāt par to, no kurienes nākam un kur ejam – nu varbūt vienīgi Kubai ir citas domas. Ja laiki met lokus, jādara tā, lai atgrieztos tikai labais. “Mēs jau paši to pašu vēsturi arī radām tālāk. Mēs tagad lasām kaut kādu periodiku par Latvijas laiku, kā viņi tur plūkušies un ņēmušies ar tām vēlēšanām. Mums jau tas pats ir tagad arī, un pēc gadiem 50, 70, 100 lasīs to pašu par šo laiku un domās, kā tas varēja būt,” saka Imants.
“Es ļoti ceru, ka pēc tiem 20, 30 gadiem tas, ko mēs šodien darām, ka tas būs bijis jēgpilni. Un es ļoti ceru, ka uz pasaules būs miers, un Latvija vēl būs Latvija,” saka Elīna.
