Ritas tēvs vairākus gadus veselības problēmu dēļ dzīvoja Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Janvāra beigās ģimene saņēma zvanu, ka tēvs nogādāts Jēkabpils slimnīcā.
„Viņa teica, ka viņš acīmredzot esot nokritis uz kāda soliņa vai tumbiņas uzkritis un traumas guvis. Kad aizbraucām uz slimnīcu viss nebija ne tuvu tam, kā viņi stāstīja. Viņš bija bezsamaņā, viņam bija pārdurtas abas divas plaušas un abās pusēs bija lūzumi, no kā es uzreiz sapratu, ka tādas traumas viņš pats sev nekādīgi nevarēja nodarīt,” telefonsarunā stāstīto atceras mirušā pacienta meita Rita.
Tēva palātas biedri izstāstījuši, ka slimnīcas smēķētavā Ritas tēvam uzbrucis cits pacients. Tāpat tēva palātas biedri stāstījuši, ka Ritas tēvs Viktors traumas guvis rīta pusē. "Uz Jēkabpils slimnīcu viņš bija aizvests naktī, bet noticis tas bija pirms tam rītā, un visu dienu viņš bija gulējis savā palātā un bļāvis pēc palīdzības, bija teicis, ka viņam sāp, bet nekas vairāk par pretsāpju līdzekļiem viņam netika dots.”
Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas vadība apgalvo - kautiņš noticis nevis no rīta, bet vakarā. Ziņu, ka personāls Viktoram nesniegtu medicīnisko palīdzību, VSIA “Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca” valdes priekšsēdētāja Nata Gaibišele noliedz:
„26. janvārī sakonfliktēja divi pacienti. Viens pacients iesita otram pa seju, un tas pacients, kuram iesita, grūda šo pacientu, un šis pacients nokrita uz spaiņa un sasita sānu. Sākumā viņš nesūdzējās, pēc tam viņš sāka sūdzēties, ka viņam nelielas sāpes ir, medpersonāls apskatīja šo sānu, neredzēja ne zilumu, ne brūci, iedeva atsāpinošu līdzekli un pacients aizgāja gulēt.”
Noskaidrot, kā viss patiesībā noticis, tagad ir izmeklētāju ziņā. Dienu pirms nāves cietušais nācis pie samaņas. Izmeklētāja un advokāta klātbūtnē notikušo secīgi paguvis izstāstīt. Kriminālprocesa ietvaros policijai pašlaik neesot jaunu ziņu ko piebilst. Taču Ritai – mirušā vīrieša meitai -mieru nedod jautājums, kāpēc slimnīcā pieļauta situācija, ka tēvam netraucēti varēja nodarīt smagus miesas bojājumus.
Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca ir vieta, kur gadiem dzīvo ap 400 pacientu. Daļa no viņiem ir agresīvi un nereti viens otram uzbrūk. Paši darbinieki atzīst, ka ir vismaz divas vietas, kur ir gandrīz neiespējami pacientus uzmanīt. Tā ir tualete un smēķētava. Tieši smēķētavā Ritas tētis guva nāvējošās traumas. Psihiatri stāsta – lai pacienti viens otram uzbruktu nav jābūt konfliktiem.
Psihiatrs Pauls Brieže: „Šajā konfliktsituācija no psihiatrijas viedokļa var pateikt, ka Jānim balss teica – sit Bērziņam, halucinācijas verbālas, un viņš nedomājot sit.”
Slimnīcas vadītāja Nata Gaibišele atzīst – ņemot vērā tik lielu pacientu skaitu, personālam ir neiespējami visus uzmanīt un risināt konfliktus: „Teorētiski būtu vieglāk risināmi, ja būtu mazāk pacientu un vairāk darbinieku, kas saistīts ar lielu papildu finansējumu, kura nav. Ministrija saka, jums jāprot savas bizness vest. Mēs, kā varam, tā vedam biznesu, mēs neesam nevienam parādā.”
Lai gan izmeklēšana vēl nav beigusies, Veselības ministrija ar atzinības rakstu apbalvojusi Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas izpilddirektoru un personāla vadītāju. Mirušā pacienta meita Rita to uzskata par apvainojumu viņas ģimenei: „nav ārstu nodaļā, māsiņas sazinās ar ārstu telefoniski, ārsts neierodas, tās arī ir kadru problēmas. Tāpēc mums liekas, ka viņi ir tiešā veidā saistīti ar šo problēmu.”
Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders skaidro – atzinības raksti pasniegti par sekmīgu Eiropas savienības līdzekļu izlietojumu: „Divas konkrētās personas, kuras bija izvirzītas atzinības raksta saņemšanai, tiešā veidā nepiedalās pacientu aprūpē, līdz ar to viņu tieša veida iesaistīšanās konkrētajā notikumā var būt vienīgi ļoti attālinātā veidā.”
Ne ministrijā, ne slimnīcā neuzskata, ka ētisku apsvērumu dēļ ar darbinieku apbalvošanu būtu jānogaida vismaz līdz izmeklēšanas beigām.
Jāpiebilst, ka tuvākajā laikā psihoneiroloģiskajām slimnīcām nav plānots gādāt papildu finansējumu, lai pacientu uzturēšanos ārstniecības iestādēs padarītu drošāku.
