“Ļoti labs organizators, tikai nepareizā virzienā, jo ir izsūtīto bērns. Tā jau ierakstīja man pamatskolā.” Alvis Jansons dzimis 1948.gadā aiz polārā loka, tundrā, Dudinkā Krasnojarskas apgabalā.
“Man padomju varai jāsaka liels paldies, jo bez viņas līdzdalības es nebūtu piedzimis, jo mans tēvs noteikti nebūtu saticis manu māti, no Cēsīm vai Kuldīgas neaizbrauktu uz Aglonu iepazīties,” tā saka Alvis.
Viņa vecāki bija tikai 16, 17 gadus veci, kad abu ģimenes no Kuldīgas un Aglonas izveda 1941.gada 14.jūnijā. Kopā ar citiem cilvēkiem, kuri ieņēma augstus amatus armijā, policijā, pašvaldībās, kā arī inteliģences pārstāvjiem. “Vecaistēvs no tēva puses bija Cēsu kriminālizmeklēšanas policijas priekšnieks, bet mātes tēvs bija Aglonas pagasta skrīveris. Tēva tēvs lēģerī 1942.gada oktobrī gājis bojā, mātes puses vecaistēvs 1951.gadā atgriezās,” stāsta Alvis.
Izsūtījumā aizvestie pirmo gadu pavadīja Krasnojarskā, bet 1942.gada augustā aptuveni simt cilvēkus iesēdināja baržā un piecas diennaktis veda pa Jeņiseju uz Ziemeļu ledus okeāna pusi. Alvis stāsta, ka cilvēkus izsēdināja pilnīgi plikā vietā uz akmeņiem. Dudinkā tikai trīs mēnešus gadā ir pavasaris, vasara un rudens. “Es vispār neizprotu, kā varēja cilvēki izdzīvot. Tur nekā nebija, ko vilkt,” viņš saka.
Ziemeļnieciskajos apstākļos bija grūti izdzīvot, tēva draudzene somiete iemācīja ķert irbes ar zirgu sariem un medīt zvērus lamatās. Alvja tēvs iemācījās ķert arī polārlapsas un sudrablapsas.
Pa Jeņiseju pludinātos baļķus turp aizvestie cilvēki vilka krastā un bedrēs būvēja zemnīcas jeb mājas, kas apmestas ar velēnām. Dudinkā pārsvarā strādāja sievietes un zēni. Esot sabūvējuši desmit zemnīcas, vēlāk arī zivju pārstrādes rūpnīcu. “Nākošajā vasarā jau bija gatavs, un amerikāņi brauca uz turieni un ņēma gatavās siļķes - iesālītas mucās - un pretī veda sāli, produktus. Kad es biju piedzimis, tad ļoti brīvi [bija pieejami] arbūzi, banāni, apelsīni, mums bija pulverpiens. Amerikāņi visu saveda,” atceras Alvis.
No kurienes tur amerikāņi? Lai gan bija karš un visa pārtika sūtīta uz fronti, notika tirdzniecība ar Ameriku. Darījumus iegrāmatoja, un Alvja vecāmāte strādāja grāmatvedības kantorī. Kādu dienu tur arī sastapās Alvja vecāki. Nedaudz aizlūstot balsij, Alvis stāsta par saviem vecākiem: “Un tad, kad viņa ieraudzīja viņu, viņa teica - tādas zilas acis. Viņa nekad nebija redzējusi. Divus vai trīs gadus viņi, kā saka, draudzību bīdīja, nu, un tad izdomāja, ka vajag 1948.gadā apprecēties, viņi aizgāja uz ciema padomi un tai ciema padomē sarakstījās. Un pēc tā aizgāja uz kino, nu un tad es atskrēju, mani tajos kāpostos atrada...”
Alvja bērnība pagāja Dudinkā, tur vasarā bija svelmains karstums, bet ziemā līdz pat 40 grādu liels sals, sniega sega divu trīs metru biezumā. Bet pavasaros pa upi prom gājuši vismaz divus metrus biezi ledus blāķi. Alvis gāja bērnudārzā, arī skolā. Deviņu gadu vecumā viņš pirmo reizi atbrauca uz Latviju.
“Es biju nelaimīgs, jo nevarēja slēpot, tad jau vēl bija ziemas. Tur taču varēja deviņus mēnešus slēpot, sacensības taisīja skolēni savā starpā,” atminas Alvis.
Kāpēc Alvis reiz dzīvoja aiz polārā loka, to viņš uzzināja tikai 70.gados, kad viņu mēģināja pierunāt strādāt Cēsu milicijā. Par pārrunām Cēsu milicijas kantorī Alvis izstāstīja mātei, uz ko viņa atbildēja: “Bet tu saproti - mēs uz Sibīriju aizbraucām tikai tāpēc, ka tajā kabinetā, kur tu šodien biji, vecaistēvs bija priekšnieks, viņš tajā kabinetā sēdēja.”
Fakts, ka esi bijis izsūtīto bērns, liedza Alvim daudz – gan piedalīšanos slēpošanas treniņnometnē Somijā, gan sacensības. Arī motokrosā blakusvāģu klasē Alvi un viņa biedru Jāni Serģi nepalaida uz Pasaules čempionātu Čehoslovākijā. Viņi gan vēlāk kļuva par PSRS čempioniem.
Alvja vecāki izsūtījumā pavadīja 16 gadus, tomēr Alvis saka paldies par to, ka Dudinkā satikās viņa vecāki. Lai gan viņš dzimis aiz polārā loka, par savām mājām Alvis sauc Latviju.
