Kad vietējos cilvēkos virmoja bažas par izsūtījumu Aivars Krieviņš bija 18 gadus jauns vecs puisis. Viņam pietika drosmes izsūtīšanas rītā aizmukt no vīriem, kas bija ieradušies viņam pakaļ. Bēguļojot no vieniem radiem pie otriem, Aivars nolēma pats doties uz Sibīriju un uzmeklēt savu ģimeni.
Aivars Krieviņš kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvoja Bauskas apriņķa Vecsaulē mājās “Kampas”, vecākā māsa bija jau savā dzīvē Rīgā, bet tēvs pēc Bauskas kaujām devies uz Kurzemi, viņš bija aizsargos.
„Es uzskatu, ka man jaunība nekad nav bijusi… Tā viņa sākās un tā viņa izčabēja,” tagad saka 86 gadus vecais Aivars Krieviņš. Aarunas laikā ar Aivaru viņa meitas mājās Ziepniekkalnā ik pa brīdim ierūcas ledusskapis, virtuvē uz galda stāv gabaliņos sagriezts kēkss, hiacintes un narcises podiņos.
„Izsūtīšanu juta jau iepriekš. Braukāja mašīnas ar bruņotiem cilvēkiem šurpu… turpu, pāris dienas iepriekš.”
Jūtot, ka nupat kaut kas būs, Aivara māte viņam lika 24. marta nakti pavadīt mežā slēpjoties. Bet tonakt viss bijis mierīgi, tā nu pārsalis gājis mājās izgulēties.
„Tur Dāviņu kolhozā bija tāds poļitruks, viņš dzīvoja kaimiņos. Viņam vienmēr kaut ko vajadzēja - tad miltus, tad gaļu… vienvārdsakot, viņš tik nāca un vienmēr kaut ko fektēja. Mamma teica, ka apnicis, pateica, ka nav te nekāda iebraucamā vieta - man nav ko tev dot un nedošu un…nu un tad caur to laikam arī viss tika nokārtots,” spriež Aivars. No rīta, kad Aivars bija pārnācis mājās un atlaidies gultā, Kampu saimniecībā ieradās trīs vīri – pagasta vecākais, jau pieminētais poļitruks un Aivara draugs – Fedja - kāds gūsteknis no kara laikiem. Visi bruņoti.
„Man teica – ej, jūdz zirgu. Labi. Es aizgāju, tas Fedja iznāk līdzi. Saskatāmies un viņš rāda ar rokām – kā vēlies. Nu tad es pametu ar roku un projām, jā, viņš atļāva aizbēgt,” atceras Aivars, kurš, ģērbies vienā uzvalkā, iebēga mežā. Uz Sibīriju aizveda viņa mammu, mazo māsiņu un atsevišķi arī vecāko māsu no Rīgas.
Meža biezokņos viņš slēpās nedēļu: „Mežā nekāda drošā dzīve nebija un auksti ar bija. Pirmo nakti man vispār nekā nebija – salauž skujas apakšā, uz tām uzguļas un tad salauž skujas virsū, un tā gulēju.”
Kad izsūtīšana bija garām, Aivars devās mājās, kur jau bija izmitināti citi cilvēki. Vietējo attieksme bija nievājoša pret viņu. Par to, ka izvairījies no izsūtījuma, pagastmājā viņam neuztaisīja pasi. Kad klāt bija aprīļa beigas, kad Aivaru uzmeklēja miliči, pratināja, atrada vēl tēva slēptos ieročus mājās. Nu bija iznākušas nepatikšanas, taču atkal viņam izdevās tikt cauri sveikā - viņš aizbēga, gāja no vieniem radiem pie otriem, taču neviens ilgāk par nakti savās mājās uzturēties neļāva. Visi baidījās, ka var sanākt nepatikšanas, jo Aivaru meklēja. Beigu beigās viņš aizbrauca uz Rīgu pie mātes radiem.
Par mammu un mazo māsu Aivaram ziņu nebija, bet vecākā māsa sūtīja vēstules uz Rīgu. Viņš izlēma doties pie māsas, braukt ar pasažieru vilcienu uz Sibīriju.
„Māsa dzīvoja mazā būdiņā pie divām saimniecēm kopā ar vēl vienu meiteni no Latvijas – Martiņu no Sidgundas. Veikalā bija dabūjams spirts, maizi - to tur pa reizei veda, izcepa, atveda, izdalīja un tad jau atkal nebija. (..) Bija jāber maisos graudi, traktors aizbraucis, sēj ar sējmašīnu, mums uzdevums - to maisu pār plecu, kad traktors brauc garām, jāskrien braucoša traktorā, jāuzlec uz sējmašīnas, jāieber un jāiet atpakaļ sabērt. (..) Man saka: strana žģot hļeba (valsts gaida labību – kr.val), es saku - ej tu pie velna ar visu savu stranu, neskriešu un viss, ej sūdzies, ja vajag,” tās dienas atceras Aivars.
No Omskas Aivars ar māsu devās uz Trusovkas sādžu, viņus uzmeklēja māte ar jaunāko meitu. Trusovkā Aivars strādāja celtniecībā, mūrēja krāsnis, taisīja ķieģeļus. 1953. gadā, kad nomira Staļins, radās iespēja atgriezties mājās.
Pēc septiņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem, arī atgriežoties Latvijā, dzīve nebija viegla, grūtības sagādāja dokumentu noformēšana, dzīvesvietas atrašana… Taču pats svarīgākais bija fakts, ka esi atgriezies dzimtenē. Pazaudējis savu jaunību, Aivars tāpat kā citi, kas atgriezušies mājās, mēģināja sākt dzīvot no jauna.
