Ja jautātu, vai Latvijā ir atrodami dārgakmeņi, tad, visticamāk, atbilde būtu tikai viena – dzintars. Bet, izrādās, Latvijā ir arī vēl citi vērtīgi akmeņi, kurus gan mēdz dēvēt par pusdārgakmeņiem. Piemēram, jašma, dziednieku zelts, ķīniešu rakstakmens. Šo pusdārgakmeņu ir pat vēl vairāk – par to divu gadu meklējumos pārliecinājies Ainis Vorobjovs. Tagad viņam Gulbenes novada Litenē ir sava pusdārgakmeņu darbnīca, kurā no mūsu pašu zemē atrastajiem akmeņiem top dažādas rotas un citi priekšmeti.
Pusdārgakmeņu darbnīcā, kas iekārtota Litenē, muižas bijušajā staļļa ēkā, Ainis Vorobjovs iepazīstina ar te izliktajiem akmeņiem, pusdārgakmeņiem. Tie visi viņa paša atrasti un tepat Latvijā.
"Kas ir jašma? Jašma skaitās slēgta, kristāliska, krāsaina kvarca variācija. Tas ir rotakmens, izgatavo rotas no tā. Varu droši pateikt, ka jašma ir pats krāsainākais pusdārgakmens, kas ir. Pārsvarā jašma, bet ir arī tāds kā džespilīts, tika atrasts Inešos," stāsta rotkalis.
Nezinātājam gan pagrūti būtu parastā akmens čupā vai grants karjerā atrast šos pusdārgakmeņus, bet, kā stāsta Ainis Vorobjovs, tie var būt visur. Vienu izdevies atrast pat uz nelielā, oļiem klātā celiņa, kas ved uz darbnīcu.
"Sievasmāte staigāja te un ienesa interesantu akmeni, un izrādījās, ka tā ir viendabīgā brūnā jašma, kas ir diezgan reti sastopama," teica Ainis Vorobjovs.
Sākās viss ar vēl vienu, varētu teikt, savā ziņā traku ideju. "Meteorīti tika meklēti pa visu Latviju. Veselu sezonu tiku vedis atrasto materiālu, kas līdzinājās meteorītiem, uz Tartu Universitāti atpazīšanai. Bija tur brīži, ka gandrīz sensācija, ka Latvijā atrasts meteorīts, bet izrādījās, ka nekā. Nu tāds tas sākums," teica rotkalis.
Un tad radās doma, kāpēc Latvijā nepameklēt pusdārgakmeņus. Ainim tam bija savs pamatojums. "Patiesībā gribēju braukt uz Norvēģiju pēc dārgakmeņiem, bet tomēr izdomāju, ka viņiem vajadzētu būt Latvijā. Ja mēs paskatāmies senāku vēsturi, tad ledājs atnācis uz Latviju. Un, ja Skandināvija skaitās dārgakmeņu zeme, tad teorētiski visam, kas ir tur, ir jābūt arī šeit, un teorija bija pareiza. (..) Pēc tam salasītos akmeņus vedu uz Tartu Universitāti, kur arī tos apstiprināja kā pusdārgakmeņus," sacīja Ainis Vorobjovs.
Būtībā jau viss - gan akmeņu atpazīšana, gan apstrāde - apgūta pašmācības ceļā. Šie Latvijas pusdārgakmeņi savu īsto vērtību iegūst, tos apstrādājot, slīpējot. Darbnīcā var redzēt, cik daudzkrāsaini un cik dažādus rakstus slēpj mūsu pašu Latvijas akmeņi.
Kā stāsta Ainis Vorobjovs, visvairāk to esot Vidzemes pusē. "Teiksim, Alūksne, Gulbene, Valkas pusē ļoti daudz. Biju aizbraucis uz turieni meklēt un gabalus 30 atvedu no turienes."
Savā pusdārgakmeņu darbnīcā meistars uzņem arī tūristus. Taujāts, vai neslēpjot savas zināšanas, viņš neapdraud savu biznesu un vai nebaida, ka Latvijā var sākties gluži vai zelta drudzim līdzīgs akmeņu meklēšanas drudzis, Ainis Vorobjovs smaidot saka, ka tas nav iespējams.
"Jāsaprot, ka viņi atrodas diezgan reti. Es ieteiktu vispirms pamācīties, nevis skriet, ķert grābt. Nekas nesanāks, būs pilns nevajadzīgo akmeņu - tāpat kā man pirmsākumos," atzina Ainis Vorobjovs.
Meistars arī saka, daudzi no vērtīgajiem akmeņiem nezināšanas dēļ ir samalti ceļu būvei, izlietoti būvniecībā. Tādēļ kā savu uzdevumu uzskata kaut daļu no šīm vērtībām saglabāt nākamajām paaudzēm.
"Sniegt kaut vai primārās zināšanas, kaut vai ieinteresēt, lai viņi savā pusē paceļ, paskatās, nevis vienkārši turpina iznīcināt, tas ir jāzin. Poļi jau sen to zina, ka uz viņu tīrumiem ir gan ahāti, gan jašmas, parasts zemnieks prot tos atpazīt. Doma jau ir tā, ka es viens pats nevaru visu salasīt un saglābt, kas ir Latvijas zemē. Tāpēc, ja vairāk zinās pa visu Latviju, viņi pacels to akmeni, noliks, kaut vai nākošām paaudzēm saglabās," teica Ainis Vorobjovs.
To, ka interese par Latvijas pusdārgakmeņiem ir un arī aug, apliecina gan cilvēki, kas grib mācīties tos atpazīt un apstrādāt, gan arī tūristi, kuriem Ainis Vorobjovs māca atpazīt un atrast Latvijas pusdārgakmeņus.
