Aglyunys maizis muzeja saimineica Vija Kudiņa: rudzu maize napagaiss

Jau padsmit godu Aglyunys maizis muzejs ir daudzu vītejūs i uorzemu turistu īcīneits gola mierkis Latgolys pusē. Energiskuo Vija Kudiņa Aglyunā suoce saimnīkuot jau pyrma divdesmit godu, kod izveiduoja maizis captuvi ar veikalu sātys golā, kam vāluok kluotyn izveiduots i muzejs. Itymā godā turisma sezona gon ir krītni cytaižuoka. Lelī turistu autobusi niu nabrauc, bet vaira palics individiualūs apmeklietuoju i saimu.

“Redzit, agruok mes bejom darodušs vaira struoduot ar turisma firmom, dorba kolektivim, saimis vaira brauce iz atvalinuojumu laiku, a tagad – pa diveji, treis, seši... Ar vysim cikom izarunoj pa teleponu, puorzvoni nu reita voi jī byus. Jo kaidi desmit jau gaida ryndā, kod kaids atsaceis. Es navaru vysus pajimt. Beja naseņ taida interesanta saruna ar vīnu veirīti. Es jam soku, ka mes 2. augustā nastruoduosim. A jis nasaprūt - nu kai, cylvāki tok moksoj naudu! Bet vysam ir rūbeži. Ari tam cylvākam, kurš leidz goldam iedīni nas, ir juosmaida i ari tai povuoreitei, kura taisa iedīni. Iedīņam juobyut gordam. Ari maņ juosmaida,” dorbu turisma jūmā skaidroj Aglyunys maizis muzeja saimineica Vija Kudiņa.

28. julī Aglyunys maizis muzejam apritieja pīcpadsmit godu. Niu te apsaverami symtim vysaidu seneju lītu i prīškmatu, baudoms ari kulinarais montuojums i klausoms stuosts par maizi, kuru grybātuoji var ari poši izcept. “Jebkuru objektu var attaiseit, ideja var byut cīši dziļa i loba, bet vysu laiku ir juotur leimiņs. Navar koč kai, ka tik es skaitu naudu. Prīca ir nu tuos naudys, kuru cylvāks atdūd nadūmojūt. Naudai ari ir sova energetika... Es asu saprotuse, ka kuodreiz ari navajag sovu energeju puoruok daudzi škierdiet. Ja tu jiuti, ka tovus vuordus i centīņus najem preteimā, ka jis ir moksuot spiejiegs, jis samoksoj i aizīt.”

Vija ari pīzeist, ka tikai ar maizis cepšonu viņ, nūpeļneit nabyutu īspiejams.

“Ka mums nabyutu turisma, mes iz maizis nanūsaturātu. Jo es navaru paceļt maizei taidu cenu, kaidys ir realuos izmoksys. Tys vyss ir rūku dorbs. Par kū cylvāki niu „pyuš” tū maizeiti, par tū, ka kod ir apjūms, bet nav satura, tod maize ari moksoj lātuok.  Faktiski tys pats ir ari ar cylvāku. Jis ir uzpyusts i  nav satura. Mes naasam nūsalaidušs  leidz tam leimiņam, i raugam turēt sovu lateņu tai, lai tei maizeite dūd spāku i pīsīn dūšu.”

‘Covid -19’ radeituo pandemeja nūteikti ir ītekmiejuse cylvāku parodumus, tūs vydā ari iesšonu. Vija ari nūvāruojuse, ka ļauds niu vaira suokuši cept maizi poši. Lai ari pamatā elektriskajuos kruosneņuos, kas pēc juos dūmom ari nav slyktai. Vys tik maizis stuosts veidojās drupeit cytaižuok.

“Maizis stuosts ir tod, kod tu pats atjaunoj sovu sātu i maizis kruosni - ar poša rūkom ci kaida paleidzeibu. Savuoc tū abreni, kura varbyut jau godu divdesmit a to i vairuok ir guliejuse pi babenis voi mamenis, atšaravoj jū, izteirej i tūlaik raugi tymā radeit dzeiveibu. Tod, ka tu kaldavoj iz tuos maizeitis, na vīnkuorši samet vysu īškā i gotovs. Tod ir stuosts. Tod ir taids dvieselis pacālums i rūnās tys stuosts.”

Itai pandemejai ir ari pozitivuo puse, cylvākim beidzūt ir vaira laika sev i sovom saimem, hobejim, puordūmom, puordūmuos doluos Vija Kudiņa. “Es izlaseju cīši daudzi gruomotu. Vysvaira es losu klasiķu dorbus, jo tymūs, praktiski kotrā romanā runoj par maizi. Maize kai vierteiba, dzeiveiba i ari sakraluo vierteiba. Jaunuokajūs romanūs ir tikai nauda i trula mīlesteiba, nu vysmoz maņ tai redzīs.  “Kalpa zēna vasara”, Annys Brigaderis “Dievs, daba, darbs”... Kai jī ir redziejuši tū pasauli, caur vuorpeņu, caur zaļū osnu, caur gryudu, caur maizis ryku. Tod ari sasakuortoj dūmys i tu pats sovaiduok verīs iz pasauli, ka nav tikai nauda i materialais apleik. Vyss īt caur dorbu. Maņ sovā ziņā patyka itys laiks, prūtams, beja satraukums, kai niu byus. Zinit, pa itim godim ir tik daudzi krīzis bejušs, ka ar syuda vuoli myus nadasiss. Vysod ir izeja.”

Sarunys laikā Vija nūruoda iz lizi, kū kaids nu turistu pi maizis kruosnis dasliejs ar plotū golu iz leju.

“Maizis luopsta lize, iz lizis mes līkam maizis kukuleiti. Par kū jei itai navar stuovēt? Varbyut mes dūmuotu, ka tī ir nateirumi, mikrobi. Par kū lizei ar plotū golu juostuov iz augšu? Seņčim, ka palosi par lizi, cik pozitivys dūmys bejušs – byus rudzim lelys vuorpys, maize sātā, byus boguots gods i maize vysod byus iz golda. Redzit, dūma ir iz prīšku, lai tev ir labi.”

Vaicuota piec padūma, kai cylvākam pošam sātā izcept gordu i krepteigu maizis kukuleiti, Vija nūruoda - vysa pamatā ir dorbs i mīlesteiba pret tū, kū tu dori. “Ar maizi ir juorunoj. Ka tu ar jū narunuosi, tikai fiziski meiceisi, maizeite nasaīs. Es vāroju, kai cylvāki niu izavad, pīmāram, ādūt voi eimūt pa maizis muzeju. Bokstuos sovā teleponā, koč kur virtualajā pasaulī, a kur jāskatās, kur jāiet? Nu ka ar itaidu attīksmi cepsi maizi, tev nikas nasaīs. Tev juobyut tymā dorbā īškā, na tikai mehaniski, bet ari juojiut tū, kū tu dori. Tod ir gola rezultats. Ka tu prīcuosīs, ka tev tī burkuoni smukai izravāti, jī ari sovaiduok augs. Tys pats ari ar maizi. Navar vīnkuorši pajimt recepti, vysu samest i breinuotīs, parkū maņ jau pīktū reizi nasaīt. Juosaceņš. Vīnu reizi tai nasaguoja. Ūtru reizi tai. Kruosnis cīši atsaškir. Pat iudiņs atsaškir. Mylti ari mainuos i atsaškir. Ite taipat kai ar mīliešonūs – kotru reizi ir juojiut ūtrys, navar vīnkuorši taipat, bez jiutu, bez sirds, tod tys byus fiziskys process, kas nasasauc par mīliešonūs.... Kod maņ soka, ka rudzu maize ir smoga i munai muogai nader, tod ir juopadūmoj, kai tu jū ēd – nūrej i skrīn tuoļuok voi tu jū kuorteigi sakūšļoj. Asu nūvārojuse, ka kuorteigam veirīšam piec labi pastruoduota fiziska dorba vēļ arviņ gribīs rudzu maizi, špeka augšā, cybuli dakūst. Tys ir krepteigs iedīņs, kas pīsīn dūšu.”

Ar Viju sasateikam kaidā nu dorba dīnu vokoru, breivdīnuos storp daudzajom, mozajom turistu grupom saimineicai itūšaļt nav vareibys īzbreivēt laika sarunai. Jei poša uzjem kotru, kas gryb dzierdēt maizis stuostu Aglyunys maizis muzejā ci baudeit kulinaruo montuojuma iedīņus. Saimineica myus smaideiga sagaida sātys pogolmā, koč voi acīs radzams ari nūgurums. Cylvāki cyts cyta naviņ uzluodej, bet reizem ari izsmeļ. Var redzēt, ka tys, kū jei dora, ir ar dziļu i pamateigu sagumu dvieselē.  “Mes asam atkareigi vīns nu ūtra. Navar apsastuot. Iz maizis muzeju leluokā daļā brauc ni tikai paēst kulinarū montuojumu, na tikai redzēt tū, kas mums latvyskais sataiseits, obejis sātys, bet ari dzierdēt latgaliskū runu, jo vysim cīši pateik. Vīnolga, nu kurys vaļsts ci Latvejis molys pi mums atbrauc, es vysod suocu sarunu latgaliski i bīži viņ ari pasuokumūs runoju latgaliski. Taidu mani Dīveņš radejs, ar lelu muti.”

Aglyunys maizis muzejs, prūtams, nav vīneiguo vīta Latvejā ci Latgolā, kur var izgaršuot Latgolys nūvoda garšys i īsapazeit ar maizis stuostu. Te saimineica izsver, ka taipat jau kotrai vītai ir sovs stuosts i sova garša. “Leluokuo prīca ir tod, ka ni nūšpikoj, bet pasavuica. I tod ari saprūt, kaids tu esi. Kotram ir sova harizma, sovs sokamais. Kļockys jau ari daudzuos vītuos dūd turistim, bet kotrai kļockai sova garša, jo kotrai kļockai sova kukarka. Na tikai produkti, bet ari cylvāka energeja, kas tī īlykta. Mes vēļ arviņ maizeiti raudzejom i audzejom kūka traukūs. Abra, abreņa, mulda, muldeņa, kvāšņa, kvāšneica, nācuoka, nāčuoka, neikuveite, baļgeite, balveite, katuškena, ņecvineite, kubuleņš, kublys. Kai nu kurā vītā sauc, ir leluoki, mozuoki... Vēļ arviņ mes audzejom, raudzejom maizi ar abrkaseiti, kas ir meiklis pikuceits, atstuots nu reizis iz reizi. Ari jū var saukt vysaidai, bet byuteiba nasamaina. Nu reizis iz reizi saglobuotys rauga šyunenis, pīnskuobuos bakterejis. Faktiski tī ir tikai mylti, iudiņs i tei mikroflora. Tys ari ir tys, kas tū maizeiti audzej i raudzej. Ite otkol var vaicuot - kaidai jai juobyut? Cik cītai? Jei var byut tik škeista kai putra, kaidam otkol var byut ari cīši cīta, gondreiž kai sakoltuse. Ka tu prūti ar jū reikuotīs i jei tev ceļ maizi, nav nikaidys vainis, i kotram ir pareizi.”

Te Aglyunā Vija arviņ vel maizi cap iz kļova lopu, ar pomelnīku izslauka cepli i ar lizi kuortoj kukuleišus taišni iz poda. “Vīnā reizē iz maizis luopstys kuortuodama kļova lopys, maņ tai īsasuove pruotā. Kļova lopa ir kai cylvāka rūka. Cik leidzeigs roksts. I tei ari ir koč kaida sovpateiga zeime. Nu kureinis rudzu maize īt, nu myusu seņču, caur jūs plaukstu. Caur tom sastruoduotom rūkom, kas muocēja gryudu turēt rūkā, buramvuordus tī saceit īškā. Kurš tāvreizi nūskaiteja, kurš vīnkuorši nu sirds palyudze Dīva, lai gryuds deigst, lai dūd jam maizeiti. Muotis, vacuosmuotis raupuos, sastruoduotuos rūkys glaudeja tū kukuli, lika iz kļova lopu. Lyka jau iz vysaidu lopu – lupstuoju, rabarberu i kuopustu, svātuos Muorys maizi cepa iz deveņu līpu lopu. Kai tik suoc par ītū runuot, leluokuo daļa soka, ka iz kļova lopu cepe. Kļova lopa lela, jei ari pasadūd vīgluokai savuokšonai. Rudzu maize napagaiss. Dzeivuosim! Lai tik kļoks ūkstā vysim turīs!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti