“1979. gada 25. decembrī mums lika doties pie Amudarjas upes un tālāk doties Afganistānā. Strauja upe, nevarēja pārvilkt pontonus, tad mūs sasēdināja helikopteros un pilnā ekipējumā meta iekšā Afganistānas teritorijā, lai sagatavotu ienākšanas ceļu pārējām vienībām. Tur dabūjām pirmās ugunskristības.
Nekad nebijām domājuši, ka tie būs mērķtiecīgi šāvieni uz tevi. Kad redzējām pirmos kritušos, tad sākās izdzīvošanas skola un - ja ne tu, tad tevi,” atceras Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš.
Gunārs Afganistānā pavadīja pusotru gadu, izņemot 45 dienas, kuras pavadīja mājās, ārstējot kara ievainojumu.
Kāpēc jākaro svešā valstī, sapratnes nebija, bet diemžēl nebija arī izvēles.
“Sapratnes nebija nekādas, atsevišķās politinformācijas mācībās pieskārās tai tēmai, ka kaut kur Afganistānā kaut kas notiek, tauta mēģina savas tiesības aizstāvēt. Mēs jau zinām PSRS politiku, ko grūda iekšā. No patiesības bija maz kas. Bet tai pašā laikā mēs bijām audzināti arī PSRS iekārtā un daudz ko nezinājām.
Pavēle bija pavēle, bija obligātais dienests, un mums bija jāpilda uzdevums, kas bija dots,” saka Gunārs.
Karā, kurā kopumā piedalījās 3640 latviešu, piedalījās arī Gatis Ozols.
“Mums jau nebija izvēles. Nebija tādas - uzprasiet jebkuram 40. armijas kareivim, kas dienēja Turkmenistānas kara apgabalā, tādas nebija. Vai nu tev izlaist siekalu, čurāt biksēs un tēlot muļķi, vai ej, ņem automātu un dari, ko komandieris liek,” saka Ozols.
Afganistānas kara veterāniem nepienākas nekādas sociālās garantijas, un viņiem tas sāp.
“Mēs saņemam šitik daudz, būtu īsāks nags, es vēl mazāk parādītu. Es nerunāju par sevi. Vissmagākais bija juku laiki, pirmie pieci gadi. Es pats esmu pie veikala devis pa latam saviem armijas biedriem, lai viņiem būtu, par ko nopirkt maizi. Vienalga, to mazo šņabja pudelīti. Viņam kaut kādu “relaksu” vajadzēja.
Valdība, valsts tajā laikā mūs izspļāva no mutes tā kā nesakošļājamu gaļas gabalu - ko mēs varam darīt, ka jūs tur bijāt? Neesam Krievija, un viss,” uzskata Gatis Ozols.
“Tie puiši, kas ir sūtīti uz Afganistānu, neviens jau labprātīgi uz turieni nedevās. Mēs bijām savā ziņā represēti. Bija cilvēki, kas savulaik izsūtīja uz Sibīriju, mūs represēja tādā ziņā, ka sasēdināja vagonos un aizsūtīja karot, karot ar ieročiem rokās un cīnīties, cīnīties ne tik daudz par tautu, bet par sevi un savu blakusstāvošo. Šodien tu sēdi un ar viņu runā, bet rīt viņa vairs nav,” saka Gunārs Rusiņš.
Afganistānas karā krita 62 latvieši. Vairums mājās atgriezās it kā veseli, bet tomēr ar traumu uz mūžu.
Bezjēdzīgajā karā karojušie turpina savu dzīvi, kā nu kurš. Kāds šo laiku ir pārdzīvojis, citiem tas aizvien rādās nakts murgos. Diemžēl valsts šiem kara veterāniem nav centusies sniegt kādu atbalstu.
