Būtu ļoti labi – būtu divi bērni gandrīz kā dvīnīši. Viņš pateica, ka negrib, un es aizgāju viņa pavadā. Un to es ļoti nožēloju. Tiešām ļoti," atzīst sieviete.
Otrs aborts veikts aptuveni gadu pēc pirmā aborta, un tas bija saistīts ar veselības problēmām. Sievieti skāra infekcija, kādēļ viņa bija spiesta dzert antibiotikas. "Ārsts man ieteica labāk veikt abortu, nevis riskēt dzemdēt. Tā kā es esmu daudz redzējusi un dzirdējusi par sekām, ko izraisa medikamenti, par tiem bērniem, kādi var piedzimt, tad es izlēmu veikt abortu."
Pēc gada viņa atkal bijusi bērna gaidībās, un arī tad līdzcilvēki centušies atrunāt viņu no bērna laišanas pasaulē. "Vīrs, vīra māte. Visi nāca rindiņā un mēģināja [atrunāt]," stāsta sieviete. Taču šajā reizē viņa nepakļāvās apkārtējiem un abortu neizdarīja.
"Un tad es dzemdēju mirušu bērnu. Tāds ir mans stāsts. Sanāk četras [grūtniecības] man ir bijušas… četri bērni, no kuriem ir tikai viens. Bet varēja būt četri."
Statistiskie tautieši
Sieviete uzskata, ka viņu varētu nosodīt par to brīdi, kad pakļāvās vīram – to nedrīkstēja darīt. "Bērnus jau mēs dzemdējam sev, ne tiem vīriešiem. Vai viņš grib, vai negrib, viņš pa puspasauli apstaigās. Tev paliks tas bērniņš. Tā tomēr ir dzīvībiņa. Es nosodu pati sevi. Es līdz šim brīdim to nosodu," viņa atzīst.
Taču visas sievietes, kas veikušas abortu, nosodīt par to nedrīkst, jo situācijas mēdz būt dažādas, uzsver sieviete.
Viņa, daloties ar savu stāstu, vēlas citām sievietēm, kas domā par abortu, pateikt – lai kārtīgi apdomā šo soli, nepieciešamības gadījumā vēršas pie speciālistiem un nepakļaujas citu spiedienam.
